Austra Velburna: «Ik reizi, dodoties projām no Latvijas, sirds nedaudz lūst»

[ A+ ] /[ A- ]

«Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?»

«Ogres Vēstis Visiem» sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu turpina rubriku «Dzērvene mājās vai medus karote svešumā?». Tajā stāstām gan par tiem mūsu puses cilvēkiem, kuri jau pirms daudziem gadiem uzsākuši dzīvi svešumā, gan par tiem, kuri bija devušies projām, bet pēc kāda laika atgriezās, gan arī par tuviniekiem Latvijā, kuru mīļie dzīvo tālumā. Meklējam atbildi uz vissvarīgāko jautājumu – kam būtu jānotiek, lai tautieši atgrieztos mājās uz palikšanu.

Foto no personiskā arhīva Austra ar Džeimsu draudzes nāciju svinību pasākumā, tērpusies latviešu tautastērpā. «Mūsu draudze uz šīm svinībām aicināja visus ierasties, ģērbtiem savos tautas tērpos. Gribējām abi iet tērpušies latviešu tautastērpos, bet diemžēl nevarējām laikus Džeimsam to atrast. Man izdevās aizņemties tautastērpu no manas tantes Zilgmas, vairs gan neatceros, kā es to dabūju uz Londonu,» skaidro Austra.

Austra Velburna: «Ik reizi, dodoties projām no Latvijas, sirds nedaudz lūst»

Dzintra Dzene

Austra Velburna jau 15 gadus dzīvo Londonā, kur tagad ir viņas mājas un ģimene. Pirms daudziem gadiem, tolaik tikai 16 gadu vecumā, pieņemt lēmumu vienai doties plašajā pasaulē nebija viegli, bet izlemt vajadzēja ātri – Austra ieguva stipendiju un fantastisku iespēju studēt Lī Po Čun Pasaules Apvienotajā koledžā Honkongā. Viņu atbalstīja un iedrošināja gan abi vecāki, gan četras māsas un brālītis. Raugoties šodienas acīm, Austra ir pārliecināta – pieņemtais lēmums doties svešumā bijis pareizs un pilnā mērā sevi attaisnojis – studijas Honkongā dzīvē pavēra jaunas iespējas.

Londonā Austra jau bija paviesojusies 15 gadu vecumā, apciemojot vecākās māsas Līgas vīra ģimeni, un metropoles elpa aizrāva.

Studējot universitātē Londonā, sastop vīru

«Kad pirmo reizi apciemoju Londonu, jutu, ka man vienkārši šeit jābūt. Pēc koledžas absolvēšanas Honkongā 2007.gadā pārcēlos uz Londonu, lai studētu universitātē. Man ģimene ir ļoti svarīga. Varbūt, ja māsa nebūtu Anglijā, izvēlētos atgriezties Latvijā. Iedzīvoties Londonā palīdzēja tas, ka Līga ar vīru šeit dzīvoja jau divus gadus. Arī liela daļa manu tuvāko draudzeņu no Latvijas un no Honkongas koledžas izvēlējās studēt Anglijā, un mēs turpinājām regulāri satikties. Turklāt universitātē satiku savu vīru – Džeimsu, kurš ir no Anglijas, no Jorkšīras rajona. Kad apprecējāmies, nolēmām palikt dzīvot Londonā. Lai gan Džeimss ir anglis, kā studentiem uzsākot dzīvi Londonā, mums abiem nācās visu sākt no nulles. Tagad te jūtamies kā mājās. Lai būtu kādai vietai piederīgs, nepietiek tikai tur dzīvot, nepieciešams iesaistīties arī sabiedriskajā dzīvē. Mēs abi esam ļoti aktīvi savā draudzē – vadām mājas grupu un kalpojam dažādās draudzes komandās. Abi spēlējam arī tenisu ļoti draudzīgā tenisa klubā, un es spēlēju dubultspēles sieviešu komandā. Mums Londonā ir ļoti plašs draugu un paziņu loks, kā arī manas divas māsas (jaunākā māsa Katrīna uz Londonu pārcēlās gadā, kad mēs ar Džeimsu apprecējāmies), bet Jorkā ir Džeimsa ģimene,» stāsta Austra, piebilstot, ka ļoti daudz pozitīvu vērtību un īpašību ieguvusi no saviem vecākiem. Uz pozitīvām vērtībām balstīta attieksme palīdzēja iejusties un radīt piederības sajūtu, dzīvojot svešumā.

Paldies vecākiem par audzināšanu

«Mani vecāki ir ļoti sabiedriski, aktīvi, viesmīlīgi un dāsni. Bērnībā vēroju, kā viņi tik sirsnīgi regulāri pieņēma viesus un arī atļāva mums vest mājās draugus – mūsu mājas vienmēr bija atvērtas viesiem. Viņi arī ir dabīgi līderi, ko esmu mantojusi. Vecāki iemācīja mums mīlēt kultūru – mēs bieži iesaistījāmies vietējos pasākumos, gājām uz koncertiem un izstādēm, bijām draudzīgi ar kaimiņiem, piedalījāmies kristīgās aktivitātēs. Šī pieredze man deva spēju viegli iedraudzēties. Dzīvojot Londonā, izjūtu vēlmi iesaistīties sabiedriskās aktivitātēs. Man pat ir tāda kā iekšēja prasība būt cilvēkos. Esmu pateicīga par to, kā vecāki mūs audzināja, jo jūtu, ka tas mani lieliski sagatavoja dzīvei plašajā pasaulē,» saka Austra, piebilstot, ka jau no paša sākuma Londonā jutusies ļoti komfortabli. Viņa sāka strādāt vēl paralēli studijām un atzīst, ka virzīties pa karjeras kāpnēm nebija viegli, jo konkurence Londonā ir milzīga.

Foto no personiskā arhīva Velburnu ģimene – Austra, Džeimss un Rafaēls.

Jāatrod sava vieta dzīvē

«Sākumā bija sajūta, ka tad, ja es būtu angliete, varbūt būtu vieglāk, bet esmu piedzīvojusi, ka arī daudzi angļi, tāpat kā es, cīnās par savu vietu dzīvē. Mēs ar vīru Džeimsu esam svētīti ar to, ka abiem no sirds patīk mūsu izvēlētās profesijas. Jau septiņus gadus strādāju labdarības organizācijā Family Action, kuras uzdevums ir palīdzēt grūtībās nonākušām ģimenēm uzlabot dzīves kvalitāti un iespējas. Mūsu ģimenē ir ienācis dēliņš Rafaēls, kuram ir septiņi mēneši, un līdz nākamā gada maijam esmu bērna kopšanas atvaļinājumā. Pirms tam menedžēju komandu ar astoņiem agrīnās palīdzības ģimenes darbiniekiem, strādājot bērnu sociālajā dienestā. Šis mans projekts šobrīd ir noslēdzies, bet, atgriežoties darbā, uzsākšu jaunu projektu. Džeimss ir mūziķis un ikdienā strādā Anglijas klasiskās un džeza mūzikas izglītības labdarības organizācijā «ABRSM». Džeimss lielu daļu sava brīvā laika velta mūzikai, gan spēlē, gan komponē. Pēdējo divu gadu laikā viņš izdeva divas klaviermūzikas skaņdarbu grāmatas un nu strādā pie nākamajām divām. Viņš ir sacerējis trīs skaistas kompozīcijas, kas veltītus Baltijas galvaspilsētām. Dzirdot mani dziedam Rafaēlam latviešu šūpuļdziesmas, Džeimss tagad vēlas komponēt savus aranžējumus. Mums abiem patīk nodarboties arī ar sportu. Man, kā jau minēju, mīļākais ir teniss, bet Džeimss pēdējos divus gadus vairāk pievērsies golfam, ko bieži spēlē ar māsas vīru Benu,» stāsta Austra.

Foto no personiskā arhīva 2018.gadā, viesojoties Latvijā, Austra kopā ar mammu Laumu Palmbahu Siguldā.

Covid – 19 ieviesis korekcijas daudzās dzīves jomās

Jautāta, vai, dzīvojot svešumā, kaut nedaudz tomēr nepietrūkt arī Latvijas, Austra atzīst, ka ikdienā ar attālumu no mīļajiem Latvijā ir apradusi, bet ik reizi, dodoties projām no Latvijas, sirds nedaudz lūzt.

«Ir skumji apzināties, ka, izvēloties dzīvot Anglijā, man nav iespējama ikdiena ar manu ģimeni un draugiem Latvijā, ka nevaru regulāri iebraukt pie mīļajiem uz tēju vai kafiju, kopā aiziet uz kino, Pietrūkst arī Latvijas dabas. Paldies Dievam par tehnoloģiskajām iespējām veikt video zvanus.

Uz Latviju iepriekš braucām vienu līdz trīs reizes gadā, un bieži kāds no Latvijas atbrauca arī ciemos pie mums. Pirms Covid – 19 ierobežojumiem mēs labprāt satikāmies ar draugiem un uzņēmām viesus, bet šobrīd ģimene Latvijā vēl nav satikusi Rafaēlu. Gan mammai, gan tētim lidojumi vasarā pie mums tika atcelti. Covid – 19 dēļ pat Rafaēla dzimšanas apliecību varējām saņemt tikai jūlijā, lai tad uztaisītu viņam pasi. Karantīnas noteikumu dēļ, iebraucot no Anglijas Latvijā, mums ar mazu bērnu būtu ārkārtīgi grūti pavadīt divas nedēļas viesnīcā pašizolācijā. Šobrīd varam vienīgi biežāk sazvanīties, lai dalītos savos ikdienas priekos. Ar ģimeni un draugiem Latvijā sazināmies, izmantojot Whattsapp. Mana omīte Stasija gan nelieto Whattsapp, tāpēc saziņai ar viņu izmantoju Skype. Uzņemu arī video, lai ģimene var sekot līdzi tam, kā Rafaēls aug un attīstās,» saka Austra, piebilstot, ka tolaik, kad piedzima Rafaēls, Anglijā  bija liegts apciemot cilvēkus ārpus Londonas, tāpēc arī Džeimsa ģimeni varēja satikt vien jūlija sākumā, kad noteikumi mainījās.

Foto no personiskā arhīva Rafaēls mammas šūtajā salaveča cepurītē ir gatavs Jaunā gada sagaidīšanai.

Nav ar ko salīdzināt

«Londona tagad ir manas galvenās mājas ar ikdienas dzīvi, bet tas nenozīmē, ka es Latvijā nejustos kā mājās. Es no Latvijas izbraucu pusaudzes gados un nezinu, kāda man būtu pieauguša cilvēka dzīve Latvijā. Man nav ar ko salīdzināt. Vai mēs kādreiz varētu pārcelties uz Latviju? Man grūti pateikt. Vīrs dažkārt citiem saka, ka viņam dažus gadus gribētos padzīvot Latvijā, lai nopietnāk apgūtu latviešu valodu, bet tomēr nekādus konkrētus plānus neveidojam. Gribētos, lai mūsu bērni kādreiz varētu piedzīvot dzīvi Latvijā. Tajā pašā laikā man negribas radīt viltus cerību ģimenei Latvijā, ka noteikti pārvāksimies. Tagad tas vairs nav tik vienkārši, jo mums ir arī ģimene Londonā un Jorkā. Turklāt biedē arī Latvijas darba tirgus. Man nav ne jausmas, ko es varētu darīt, ja dzīvotu Latvijā. Lai gan man ir bakalaura grāds psiholoģijā, man nav konkrētas specializācijas. Virzīties pa karjeras kāpnēm man palīdzējusi darba pieredze, bet šobrīd nevaru iedomāties, kā es varētu šo pieredzi izmantot Latvijā. No ģimenes un draugiem esmu dzirdējusi par daudzām problēmām darba kultūrā, par birokrātiju un nelikumīgiem darba procesiem, kas mani biedē. Protams, arī Londonā, kā jau visur, ir savas problēmas, bet te tomēr viss ir daudz sakārtotāks un godīgāks, kas man ir ļoti svarīgi,» saka Austra, kura, neraugoties uz dzīvi svešumā, lepojas, ka ir latviete.

Foto no personiskā arhīva Londonas ģimene jeb trīs māsas londonietes – (no kreisās) Līga ar vīru Benu, meitām Milu, Stellu un Frančesku; Austra ar vīru Džeimsu un dēliņu Rafaēlu; Katrīna ar vīru Amanu.

Arī svešumā latviskumu nezaudē

«Man ir svarīga latviešu valoda. Man ļoti patīk gatavot, un latviešu ēdieni joprojām ir vismīļākie, tos ik pa brīdim gatavoju arī, dzīvojot Londonā. Priecājos, kad vietējā Londonas tirgū šoruden atradu skābenes un varēju pagatavot skābeņu zupiņu. Tagad, kad mūsu ģimenē aug dēliņš, es vēl vairāk gribu saglabāt latviskumu. Ar Rafaēlu runāju latviski, dziedam latviešu bērnu dziesmas, lasām grāmatas un skatāmies multfilmas. Ar māsām un latviešu draugiem Londonā bieži satiekamies un sarunājamies latviski –  ir noruna, ka ar Rafaēlu viņiem obligāti jārunā tikai latviski. Gribu arī, lai, paaugoties, viņš apgūst latviešu kultūru. Esmu sākusi klausīties radio SWH, lai dēliņš vairāk dzird latviešu valodu. Vīram, lai gan viņš ir anglis, arī patīk latviešu valoda, un viņš bieži pievieno angļu vārdiem latviešu mīļvārdiņus. Ikvienam gribu vēlēt, lai, neatkarīgi no tā, kur cilvēks dzīvo, vai kādā situācijā atrodas, saglabātu spēju būt laipnam un pret līdzcilvēkiem izturētos ar mīlestību,» saka Austra Velburna.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

 

 

 

 

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!