Autoritāte un smiņķis

[ A+ ] /[ A- ]

Kas gatavs sivēnu maisā pirkt? Aklais vai nejēga, kam tā rukša aplūkošana neko nedod.

Un tad atliek paļaušanās uz iestāstīšanu. Ka, redz, viens saka, ka tāds sivēns maisā dikti labs. Naudu saujā, un lieta darīta. Protams, ka iznākums aplam līdzīgs loterijai, kur savi ceļi lozei, savi reklāmai.

 

Arī Saeimas vēlēšanas pagalam līdzīgas tādai sivēna pirkšanai. Nabaga vēlētājam nomācošs vairums sivēnu (atvainojiet, deputātu kandidātu) vāji pazīstami vai nezināmi pavisam. Redzamākie tie, kas kaut kā savu seju izlolojuši, bet nezināmie bieži vien tā arī paliek neatminama mīkla. Turklāt, ja pat kādam pietiks tik daudz uzņēmības, lai izstrīpotu no saraksta visus, kas neapmierina vai par kuriem šaubas vai neziņa, vienādiņ esi nobalsojis par visu lērumu kopumā un sarakstam atdevis savu balsi. Politiskā tirgus gala iznākums tāds, ka parlamentā pārsvarā ietiek partiju (kuras tikušas pāri 5% barjerai) redzamākie (vecie un labāk izreklamētie). Ārpus deputāta goda paliekot tiem (jauniem), kas publikā maz gozējušies un kam kampaņas smiņķis nav līdzējis. Un vecā plate nākamos četrus gadus čerkstēs tā pati – vecā.

 

Autoritāte un autoritāte

Politiskajā izvēlē jādomā par divu veidu autoritātēm. Pirmā jāsaprot tajā nozīmē, kas liecina par vispāratzītu cieņu pret personību – viņa cilvēcisko īpašību, talanta, tīkama izskata jeb tā saucamās harismas dēļ. Otrajā noteicošie ir politiskā lauka kritēriji – specifiskās juridiskās, ekonomiskās, politiskās zināšanas, psihologa, diplomāta, oratora un suģestijas spējas, laba atmiņa un uz loģiku balstīta spriešana, kas kopā veido deputātam vēlamo intelektu. Ja par pirmo neviens nešaubās, tad otrā, kas gluži valstiski svarīgāka, paliek vairumam vēlētāju vai nu nojausmas līmenī vai nezināma. Tātad runa gan par tīri cilvēcisko un pievilcīgo, gan par tieši politiķim nepieciešamo autoritāti, kura viena otrai netraucē, bet kuras (sevišķi cilvēciskās) iztrūkums ik censonim uzspiež pelēcības krāsu.

Tāpēc sarakstu augšgali apgādājas ar harismām – komponistiem, rakstniekiem, svarcēlājiem vai izskatīgiem balamutēm, kas spēj pievērst uzmanību un sevi spilgtināt tā, lai balsu zvejnieka dēlam izteiksmīgi vaibsti. Tas, ka, piemēram, Raimonda Paula personības šarms un muzikālā talanta autoritāte politikā nedod neko un viņa politiskais devums arī kļuvis par faktisko neko, ir mazsvarīgs, jo viņš un viņam līdzīgie tiek iebalsoti atkal un atkal harismātiskās pievilcības dēļ, kur pēc deputātam nepieciešamā naga neviens nemeklē… Turklāt tāds – spilgti krāsainais – aiz sevis pavelk arī pelēcību. Un nav nekāds brīnums, ka liela daļa deputātu nekad nav manīti ne viedokli aizstāvam, ne muti vaļā veram, vien īkšķa pastellētas pogas spaidām.

 

Smiņķis rezultātam

Varētu domāt, ka četri gadi ir pietiekams laiks, lai politiķa autoritāte izpaustos visā tās krāšņumā. It sevišķi varas partijās, kurām pa rokai tie milzīgie bezmaksas reklāmas līdzekļi, kurus sauc par varas ruporiem un padarītiem darbiem. Kur vēl labāku liecību partijas autoritātei, ja vēlētājs uz savas ādas baudījis partijnieku darba augļus? Jā, var saprast, ka krīze nav īstais laiks medus maizēm, bet krīze ir vispiemērotākais laiks visu pabērnu apgādam ar dienišķo maizi un solidaritātei grūtu laiku pārlaišanā. Piemēram, ja kāda partija būtu izdarījusi to, ko veikusi akcija „Paēdušai Latvijai”, trūkumcietēju balsis (kuru ir – ak, vai!) nodrošinātas. Un ar vēlēšanu grima naudu (atļauto pusmiljonu) katra partija vai to apvienības (tik taustāmi!) apliecinātu tos vārdus, kuri šo veidojumu nosaukumos – tauta, vienotība, laba Latvija, solidaritāte, sociālais taisnīgums, atmoda… Par solidaritāti algās nemaz nerunājot.

Bet vēlēšanu kampaņa par šeit minēto sentimentu nespēj aizdomāties, jo priekšroka pārbaudītam līdzeklim – naudai. Kura gana matemātiska, gana ciniska. Matemātiski izskaitļots, ka viena vieta kandidātu sarakstā maksā vismaz 10 000 latu (ja kāds no malas, piemēram, vēlas soļot Vienotības rindās…). Savukārt ciniska tā loģika, ka partijas autoritātei, kurai starpvēlēšanu gados vajadzēja būt, ak, kā apliecinātai, pāri ziežas laba kārta naudas smiņķa, kam jātušē tās krunkas, kurās i slinkums, i nevarība, i bezatbildība, i stulbums, šo „grima mākslu” uzticot par to pašu naudu pirktiem – pozitīvistiem, profesionāliem zušiem un prastiem blefotājiem. Kuriem nav daļas gar tik svarīgo autoritāti, bet kuriem vislabākā andeles oža, spējas izkrāsot un iesmērēt arī sliktu preci. Jo labai reklāma nav vajadzīga… Turklāt partijas nevāc tik daudz naudas, cik vajadzīgs, bet gan visu atļauto maksimumu, lai ar vērienu varētu šķiest… balsu pirkšanai. Jā, pirkšanai. Jo, ja nauda spēlē noteiktu lomu kandidātu izvēlē, vēlēšanu rezultātu noteikšanā, tad neredzu lielu atšķirību starp politiskā smiņķa naudu un tiem grašiem, kas uzpravī līksmāku dūšu un pareizo soli vēlēšanu rītā…

Varas partijas un to satelītbiedrības nenāk ar uzstādījumu šo nemainīgā politiskā rezultāta sistēmu mainīt. Tātad vecā kārtība vecos bukus apmierina, jo tā garantēti nodrošina ne vien to labumu, kuru ironiski dēvē par vietu pie siles, bet arī palīdz tikt pie laba grima, kas noderēs atkal un atkal.  Bet runas pa labu Latviju, vienotību, solidaritāti un veiksmes stāstiem ir un paliek tas pats smiņķis vecišķās sejas uzlabošanai.