Balkānu faktors ogrēniešu mērcē

[ A+ ] /[ A- ]

Balkānu faktors ogrēniešu mērcē

Gundars Patmalnieks

Raftings. Šoreiz ne tas, kuru par naudu var nopirkt visas pasaules kalnu kūrortos un izbaudīt šūpošanos krācēs sajūsmas kliedzienu un baiļu spiedzienu pavadījumā. Eiropas valstīs raftings tiek attīstīts kā pirmās nepieciešamības sporta veids pavisam triviāla iemesla dēļ. Ekoloģiskais līdzsvars sen izjaukts – izcirsti meži, nomeliorēti līdzenumi – un, tiklīdz kalnos (bet to Eiropā netrūkst) nolīst lietus, tā pusi valsts, bet citreiz pusi Eiropas, pārņem plūdi. Lai izdzīvotu, tiek attīstīti visi ūdenssporta veidi. Sevišķi par krāčūdens lietpratējiem ir droši: izglābsies paši, un izglābs citus.

Mums lieli plūdi nedraud, tāpēc ūdenstūrisms ar visām savām bagātīgajām tradīcijām atstāts pie trešās vai vēl tālākas šķiras sporta veidiem. Tomēr krācēs rūdītie ūdenstūristi nečīkst, uztur paši savu Latvijas Raftinga un Ūdenstūrisma federāciju, un katru gadu (cik nu kabata atļauj) pārstāv Latviju augstākā līmeņa starptautiskās sacensībās, šoreiz Pasaules kausa posmā Bosnijā un Hercegovinā, kas notika no 18. līdz 20.jūnijam. Un, pats interesantākais, puse Latvijas izlases sešvietīgajā raftā izrādās ogrēnieši, Gan šo rindu autors, gan Vladimirs un Viktors Vereteņņikovi. Sacensību kopvērtējumā uzvarēja krievi, bet mēs arī nebijām nekādi peramie zēni. Neviens nenobijās, neviens nesalūza. Bet labāk par visu pēc kārtas.

Pirmā dienā sprints Baltā Buka krācē. Pusotra minūte šausmu kanjonā, kur saspiestais ūdens sešvietīgu raftu mētā kā skaidiņu, dažās epizodēs airi nācās vicināt (ritmu zaudēt nedrīkst) pa gaisu, jo ūdeni aizsniegt nevar. Uzrādījām septīto labāko laiku, atpaliekot no sestās vietas tikai par 0,1 sekundi. Varējām labāk? Neinteresē! Esam priecīgi, ka nobraucām skarbo krāci, un vēl tikām tik augstā vietā, citiem tik gludi negāja. Nākamā disciplīna tai pašā krācē Head to Head (piere pret pieri – angļu val.), pāru sprints ar zaudētāja izslēgšanu. Kā parasti sporta sacensībās, liek pārī stiprākā un vājākā rezultāta uzrādītāju. Reāli vērtējam savas iespējas. Te, atšķirībā no sacensībām komfortablā sporta zālē, blakus stāv elementāras bailes, kas mudina izdzīvot. Jau startā palaižam labāk sagatavotos konkurentus pa priekšu, laimīgi nobraucam draudīgo krāci vēlreiz. Nākamajā kārtā netiekam, tomēr pēc uzrādītā laika atkal esam septītie.

Otrā dienā slaloms citā kanjonā. Ūdens nesas lejā no kalniem zibenīgā ātrumā. Viens kļūmīgs īriens, un jau esam panesti garām vārtiem. Zvaigžņu komandas uzvar viena otru, bet mēs uzvaram sevi, un arī 9.vietai «iedodam iekšā», apsteidzot to par vienu sekundi.

Trešajā dienā nobrauciens. Pusstundā «jānolido» 10 km. Ķeram, ķeram rumāņus… Ehh, nenoķērām. Atkal astotie. Beigās apbalvošana, ziedi, mūzika, pilsētas mēra apsveikumi. Četru disciplīnu kopvērtējumā uzvarējuši krievi, bet mēs esam stabili izcīnījuši godpilno 8.vietu.

Tas vēl nav viss. Ja reiz esam mērojuši 2000 km pāri visai Eiropai, noteikti jāpiedalās arī Taras kausa 20 km nobraucienā Eiropas lielākajā kanjonā. Jau brauciens uz startu līdzinās tikai filmās skatītām ekstrēmām epizodēm. Braucam uz augšu pa klintīs izgrauztu maliņu, vietām saskatot zilu strīpiņu vairākus simtus metru zemāk. Ceļš ik pa laikam pāriet bezceļā. No kalniem krītošie strauti vienkārši tek pāri ceļam, un mēs braucam. Toties pati upe ir izcila. 20 kilometros 100 m kritums. Ja Ogrē uz 20 km atrodas 100 m krācīte, Tarā ir otrādi. Turklāt tas, kas pie mums ir krāce, Tarā ir «gludais gabals» atelpai. Pārējie 19,9 km vārās, mutuļo, mētā laiviņu gan gaisā, gan klintīs, gan upes vidū sakritušos klintsbluķos. Latvijas komanda, no uzvarētājiem atpaliekot par desmit minūtēm, zaudē raftinga lielvalstīm. Bet varbūt jāvērtē citādi? Stabili nobraucot divās sacensībās, esam pieskaitāmi raftinga lielvalstīm. Lai vai kā, reiz slavenais Latvijas ūdenstūrisms nemirst, un arī nevārās pats savā sulā (visi esam Latvijas čempioni), bet iet ārā un jūtas tur komfortabli.

Vēl pāris refleksijas par ceļojumu. Desmit dienās Balkānu kalni izbraukāti krustām šķērsām. Alpīnās pļavas, klintis, sniegotas virsotnes, un … sašautas, pamestas mājas (nevis dažas, bet apmēram katra piektā), kapi ceļa malās… 20 gadi pēc kara pagājuši, bet arī pusuzbūvētas mājas stāv pamestas. Balkānos derētu paviesoties tiem, kuri sapņo sarīkot «mazu kariņu» arī Latvijā…

Kalnos braucam gan pa asfaltu, gan grunts ceļiem, gan bezceļiem, bet neviens ceļš nevijas pa grēdas kori. Viņiem nav, bet mums ir! Kangaru kalnu ceļš, izrādās, ir ne mazāk aizraujošs, unikāls. Gribētos reiz sagaidīt beigas karam par tā asfaltēšanu. Tikai – «mazu asfaltiņu» nesanāk, bet visu nokopt ar lozungu «Vecie laiki beigušies!» nevar, likumi priekšā. Kalni stāv tūkstošiem gadu un stāvēs turpmāk. Gan Balkānos, gan Latvijā.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!