Bez sevis konsolidācijas nebūs valstiskas konsolidācijas

[ A+ ] /[ A- ]

Par konsolidāciju dzirdot, iedomājamies kārtējo jostas savilkšanas biedu. Lielāko tiesu tas tā arī izpaužas, bet šis bezgala vazātais svešvārds kaut kā žvadzinās bez satura, jo konsolidēt nozīmē – apvienot, saliedēt, stabilizēt, īstermiņa saistības vēršot ilgtermiņā vai arī beztermiņā. Īsāk sakot, pārejošas grūtības pārvarot mazāk sāpīgi, un darīt visu, lai līdzīgas nepatikšanas neatkārtotos.

Bet tas nav pa spēkam vienīgi likumam vai citām valstiskām direktīvām, jo bez pašas sabiedrības konsolidācijas visas pūles var izrādīties ne vien samocītas, bet arī pilnīgi veltas. Mēs nepārtraukti dzirdam par konsolidāciju un uztveram to kā valstisku ļaunumu, ar kuru mums pašiem nav ne mazākā sakara. Bet vai tā ir? Gluži vai kā lepnākais tonis visa veida žurnālistikā (it īpaši opozīcijas spēku avīžniecībā) iegājies starptautisko aizdevēju un aizņēmēju lamāšana. Jā, parāds nav brālis. Bet vai mēs būtu gatavi neaizņemties, palikt bez algām, pensijām, iztikas līdzekļiem? Vai mēs būtu gatavi atteikties no pelēkā biznesa un visos darījumu sīkumos maksāt nodokļus? Vai būtu gatavi konsolidēties pēc būtības un visi?

Mana pelēkā zona un mana labklājība

Ik pa laikam satieku savus bijušos audzēkņus, kuri vairumā kļuvuši par draugiem un varbūt tāpēc arī atklāti. Liela daļa no viņiem stāsta visiem zināmo. Piemēram, ka savā darba vietā algu sarakstā parakstās par 50 latiem uz rokas, bet aploksnē saņem 6 – 10 reižu vairāk. Varu saprast jaunos cilvēkus, kuriem pensijas gadi rādās kaut kur tālu aiz Mēness otrās puses, vai arī neticība savai valstij tik liela, ka domas par vecumdienām uztveramas pārāk nenopietni, lai maksātu nodokļus. Varu saprast uzņēmēju, kas ar savu nelegālo (pelēko) biznesu palīdz legālajam. Varu saprast to, ka nepiekrist darba devēja noteikumiem var nozīmēt darba zaudējumu, varu saprast arī to, ka sociālās garantijas spēka pilnam mitriķim nav tik svarīgas, varu saprast vēl daudz ko, bet nesaprotu vaimanas.

Vaimanas par sliktu dzīvi. Kas no apziņas izslēdz mūsu pašu konsolidācijas nepieciešamību un saimniekošanas pelēko zonu, kura pēc dažādu ekspertu uzskatiem varētu būt izpletusies robežās no 20 līdz 40 procentiem visas valsts ekonomikas. Tātad valsts kasei sliktākajā gadījumā gar degunu aiziet kādi pāris miljardu (!), labākajā – miljards (!) latu naudas, kas daudzu uzskatā labs ieguvums aploksnei, kura tik laimīga, ka zīle rokā, bet labklājība kokā. Izplēn miljardi, vaimanājam par grašiem. Un saņemam grašus. Bet nodokļu konsolidācija kļūst par atskaitījumiem no muļķiem, bet es, redz, (tas gudrais) tos nemaksāšu, bet tekāšu uz savu pašvaldību pēc pabalstiem, kurus krājuši tie paši muļķi. No kuriem vairums tomēr apzinās, ka par nodokļos nomaksāto naudu mēs visi (!) pērkam (ņemam) no valsts pakalpojumus – sociālo apdrošināšanu (pabalsti, pensijas), veselības aprūpi, izglītību, policiju, ceļu remontus utt. Faktiski tas, ka esmu samaksājis nodokļus, nozīmē, ka maniem vecākiem ir, no kā maksāt pensiju, manam bērnam ir skola, un tajā strādā skolotājs, uz stūra ir policists, ir nosacīta veselības aprūpe, un ir ceļš, pa kuru varu iet un braukt. Bet pakalpojuma kvalitāte ir tiešā veidā atkarīga no tā, cik naudas ir valsts rīcībā, cik naudas nodokļos esmu nomaksājis es, tu un mēs visi. Protama lieta, ka ar šīm rindām neattaisnoju valsti, kuras uzdevumā ir ne vien stimulēt ekonomiku, bet arī īstenot tādu nodokļu politiku, kur godīgums atmaksājas – ij tiesiski, ij morāli, ij materiāli…

Konsolidēt dvēseli

Krīze ir galvās. Jo iekams valsts un pilsoņa attiecībās dzīva un plaši izplatīta tā attieksme – kā tu pret mani, tā es pret tevi, nebūs konsolidācijas pēc būtības. Tad uzvar primitīvais – ja tu man pacel nodokli, tad es tev to nemaksāšu… Vieglāk meklēt vainu otrā (visbiežāk valstī), bet tomēr, tomēr smaguma centrs esmu es pats. Ar savu atbildību, kuru sargā tā dvēseles stīga, kas neļauj staipīt morāli.

Ir atkal Adventa laiks. Dziļdomīgais Dieva gaidīšanas laiks. Sevis sakārtošana. Gaismai, par kuru tik daudz runājam, sevišķa vērtība tieši tagad – vistumšākajā laikā, nevis tad, kad tās visur papilnam… Bet gaismas iedegšanai (iluminācijas ieskaitot) ir jēga vien tad, ja tā domāta nevis spīguļiem, bet apgaismībai, kur mana un tava spožuma daļa kopā ar citām veido enerģētisku (Einšteins teicis, ka viss ir enerģija) starojumu, kas uzlabo ne vien Latviju, bet pasauli. Taču tas iespējams, godīgi apjaušot un mainot sevi. Katram. Nevis skata pēc, bet būtības dēļ. Lai mana uzvedība atbilst skaidram tikumam, nav iestudēta, iedīdīta, kaut kādas formas vai etiķetes vadīta, bet izriet no paša apzinātas vajadzības, kura nemānās, neglaimo un neliekuļo pašam sev un citiem. Kad pietiek ar morāles plānajiem vāciņiem un pilnīgi lieki kļūst likumu biezie sējumi…

Visgrūtāk šajā ziņā politiķiem, jo viņu kvalitāte vistiešākā veidā atspēlējas uz tautas ādas. Vēl vairāk – politiķis bez morāles nedrīkst būt politiķis. Pretējā gadījumā labi likumi darbojas slikti un torpedējas. Ja varas pozīcijās nonāk neatbilstoši cilvēki, tiek sagandētas visjaukākās lietas. Jo viņi raduši konsolidēt citus, nevis sevi. Turklāt mehāniski, kur katra bezdvēseliska kļūme sagrauj likteņus un kopīgu centienu jēgu, kuras būtību itin trāpīgi nesen ieskicēja kāds no maniem draugiem: «Ja es stāvu šosejas malā, izpletis rokas, izskatos pēc idiota, bet, ja sadodamies rokās, sanāk Baltijas ceļš…»