Bezdarba līkloči

[ A+ ] /[ A- ]

Mūsu valsts bezdarbnieki sparīgiem soļiem tuvojas pirmajiem 200 tūkstošiem.

Šobrīd pēc Finanšu ministrijas aplēsēm bez iztikas avota ir 13,8 procenti iedzīvotāju. Labklājības ministrija un vairāki eksperti min attiecīgi 18 un 20 procentu atzīmi. Pērnā gada nogalē reģistrētas 1389 brīvas darba vietas, tādējādi uz vienu vietu pretendēja 129 bezdarbnieki. Visvairāk algotu amatu samazinājās apstrādes rūpniecībā, valsts pārvaldē, sociālajā aprūpē un veselībā. «Jauks» uzskaitījums – tas liek domāt, ka dižķibeles pārvarēšana un valstiskas attīstības garants – ražošana –  joprojām nav aktuāla, valsts tiek slikti vadīta, sociālās problēmas samilst vēl sāpīgāk, kā arī ļaudis vairāk slimo un mirst…

Patiesībā bezdarbnieku skaits ir ievērojami lielāks, jo daudzi nav reģistrējušies. Tas nozīmē, ka cilvēki vairs netic darba atgūšanas iespējai un cenšas kaut ko nopelnīt citādā veidā, arī kriminālā. Ja valsts mani neciena un dara pāri, kāpēc nerīkoties tāpat – spriež liela daļa grūtdieņu un izmanto visādus ceļus, lai apietu likumu, melotu, sazvērētos kopā ar darba devējiem utt. Otra daļa strādā gadījuma darbus vai iztiek no naturālās saimniecības. Zeļ un plaukst savstarpēja šmaukšana, jo bezdarbs un trūkums bojā dvēseles satvaru. Vieniem nav iespējams atrast apmaksātu nodarbi, bet otrie (uzņēmēji) sūdzas, ka nespēj dabūt labu darbinieku. Lūk, risinājums – iestādē palikušajiem uzlikt papildus pienākumus, par to izpildi nemaksājot. Padotie taču uzkumpušiem pirkstiem krampēsies amatā kā ozoli svelošās ziemas debesīs…

Bezdarbniekiem dota iespēja iet dažādos kursos un pārprofilēties. Jā, bet atkal bēda – mācības pabeigušie nesteidzas strādāt. Valsts kontroles revīzijā atzīts, ka nelietderīgi iztērēti 1,4 miljoni latu, jo izrādās – viena bezdarbnieka atgriešana darba tirgū izmaksā 22,6 tūkstošus latu! Un ko darīt ar «simtlatniekiem»? Manuprāt, atsaucība un atdeve būtu labāka, ja viņu darba laiku saīsinātu līdz 5-6 stundām.