Jānis Bičevskis dzimis Madlienas pagasta Zādzenes pusē, «Vārpu» mājās. Līgo dienas priekšvakarā, 22.jūnijā, viņš atzīmēs 80. šūpuļsvētkus, turklāt šajā pašā datumā aprit 47 kopdzīves gadi ar otro pusīti Mildu. Bičevsku dzimtā vienmēr bijuši Jāņi – nu jau sestajā paaudzē.
Vectēvs 20.gadsimta sākumā bija muižas rentnieks, piedalījās 1905.gada revolūcijā un tika nošauts. Tēvs karoja Brīvības cīņās Latgales frontē, pēc kara valsts viņam dāvāja 17 hektārus zemes. 1922.gadā jaunsaimnieks Jānis apņēma sievu, bet (Bičevska kungs smaida) laika nebija, nācās sūri strādāt, būvēt dzīvojamo māju. Vienīgais dēls, kurš, piedzima 1930.gada 22.jūnijā, protams, tika nosaukts par Jāni. Ulmaņlaikos atmiņā palikuši garie svinību galdi, mājinieki un ciemiņi sātīgi mielojušies ar šmorētu gaļu, Jāņu sieriem un alu. Līgotāji gājuši pa mājām.
1941.gadā tēvs bija Madlienas pagasta izpildkomitejas priekšsēdētājs. Pirmās deportācijas sarakstu sagatavošanas laikā arī viņam vajadzēja uzskaitīt sava pagasta bijušos aizsargus un turīgākos zemniekus. Kāds mērķis – pagastvecis jautājis galvaspilsētā, iesniegdams datus. Sapratis ko nelāgu, viņš uzrakstījis galvojumu, ka visi Madlienas pagasta iedzīvotāji ir lojāli padomju varai un uzlicis sava amata zīmogu. 1941.gada 14.jūnijā neviens madlienietis netika izsūtīts…
Vācu laikā Madlienā izveidojās kureliešu grupa, kurā iesaistījās arī bijušais pagasta izpildkomitejas vadītājs. 1944.gadā viņš atgriezās savā postenī, taču čekisti bija modri – lika apzināt kureliešus. J. Bičevskis pirmo minēja pats sevi un … saņēma piecus gadus Permas lēgerī. Pēc tā līdz 1955.gadam tecināja sveķus Krasnojarskas mežos. Likteņa ironija – šajos darbos viņš salīdzinoši labi nopelnīja un varēja atbalstīt savējos Latvijā, kuriem kopsaimniecība neienesa nekā.
Pēc 2.Pasaules kara līdz pat kolhozu dibināšanai Jāņu svinēšanas tradīcija bija zaudējusi iepriekšējo vērienu. Pamazām lietas gāja uz augšu. Jānis strādāja laukkopības brigādē, tad ilgus gadus bija saimniecības traktorists, pēc tam darbojās meliorācijas sistēmā un Ogres siltumtīklos, veicot kurinātāja pienākumus. Jūlija Beļavnieka laikā Jāņi Madlienā ieguva nopietnu svaru – katra brigāde saņēma alus mučeli, kuras saturu sarūpēja vietējie meistari (pirtī žāvētajam iesalam piemita īpašs aromāts), un svinības notika. Ja lija lietus, darbība pārcēlās uz kādu labības šķūni. Kā ierasts, līgotāji viesojās lauku sētās. Ne visi pagasta iedzīvotāji ciemiņus uzņēma un pacienāja, tad nācās neviesmīlīgo ļaužu mājas durvis aizbarikādēt ar ecēšām un arkliem…
Mūsu dienās Jānis saulgriežus jūt dvēselē. No skolas gadiem līdz Dziesmu svētku simtgadei ir dziedāts jauktajā korī «Madliena». Nu balss ierūsējusi, arī jauniešu tusiņi estrādē nav saistoši. Lakstīgalas dzied, bet jāņtārpiņus vairs neredz, tomēr saulgriežu ritms turpinās. Jāņa un Mildas Bičevsku ģimenē izaudzināti divi dēli – Jānis un Reinis. Diemžēl Jāņu dinastija pārtrūkusi – Jāņu dienā dzimušais puika tika nosaukts par Mārci… Dēls Jānis dzīvo tepat «Gatvēs» un Līgo svētkus atzīmē kopā ar vecākiem. Savukārt Reinis, kurš strādā Rīgā, saulgriežus svin darbabiedru pulkā jūras malā.