Brīvība izvēlēties un pieņemt atbildīgus, tālredzīgus lēmumus

[ A+ ] /[ A- ]

Armands Praličs savās «otrajās mājās» – Madlienas novadpētniecības muzejā.

«OVV» turpina aktuālo jautājumu rubriku «Vērtē autoritāte». Vārds uzņēmējam, Madlienas novadpētniecības muzeja «Bet tā bija» vadītājam Armandam Praličam. 

«Kā jau jebkurš mana vecuma cilvēks, ar saviļņojumu esmu piedzīvojis mūsu valsts atjaunošanu, izgājis cauri trauksmainajiem un piedzīvojumiem bagātajiem 90-tajiem. Esot uzņēmējam, man bijusi iespēja ne tikai vērot, bet tieši saskarties ar ekonomiskajām un politiskajām norisēm Latvijā. 20 gadus darbojoties Madlienas vidusskolas padomē un vadot to, esmu redzējis, kā izaug jaunā paaudze.»

Vizītkartei:

Armands Praličs:

* Dzimis 1968.gadā Jēkabpilī.

* Pēc Jēkabpils vidusskolas beigšanas apguvis mežkopja profesiju Aizupes meža tehnikumā.

* Dienot Padomju armijā, divi gadi pavadīti aiz polārā loka, Vorkutā.

* Iegūta augstākā izglītība Uzņēmējdarbības vadībā.

* Precējies 30 gadus, ir divi pieauguši dēli un meita – visi dzīvo un strādā Madlienā.Ģimenes pūrā trīs mazbērni.

Jūsu domas par gaidāmo teritoriālo reformu?

– Pašreizējā situācija valsts teritoriālajā sadalījumā un norises reformu priekšvakarā man vieš asociācijas ar vēstures priekšmetu skolā. Visi esam mācījušies, ka viduslaikos spēcīgu valstu attīstībai traucējusi feodālā sadrumstalotība. Sīkie vietvalži konkurēja savā starpā, nebija kopējas vīzijas par valsts attīstības stratēģiju. Domāju, ka ir zināmas analoģijas ar situāciju, kurā esam mēs.

119 novadi ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju, tas nezinātājam no malas jau skan absurdi. Protams, tāda situācija rada negatīvas blaknes. Nevajadzīga savstarpēja konkurence tādās jomās kā izglītība, veselības aprūpe, infrastruktūras uzturēšana, investīciju piesaiste u.c.

Vai maz esam dzirdējuši par lielu nodokļu maksātāju līdzekļu ieguldīšanu infrastruktūras objektos, kuriem nav efektīva pielietojuma, jo vienkārši nav vajadzīgā iedzīvotāju skaita?

Katrs mazais novads nepieciešamos pakalpojumus sniedz, kā māk un kā var, ievērojot savu rocību. Pagājuši 10 gadi no pēdējās reformas. Saprotama ir novadu vietvalžu un viņu administratīvā korpusa pretestība reformai. Optimizācija neizbēgama, kāds var palikt bez darba, bez ieplānotajiem nākotnes projektiem.

Arī novadi ir dažādi gan pēc rocības, gan iedzīvotāju skaita. Pašpietiekamie, īpaši Pierīgas novadi, negrib apvienoties ar piegulošajiem novadiem, kuros dzīvo mazāk nodokļu maksātāju, mazākiem ienākumiem. Bet, mīļie, tā jau nesanāks… Valsts ir kā laiva un, ja tu esi pašvaldības vadītājs, tev arī jāspriež kā valstsvīram, nevis turīga kolhoza priekšsēdētājam. Mans beņķītis laivas priekšgalā tīri ērts, varbūt pat apzeltīts, bet tas, ka laivas tālajā galā grīda tūlīt būs izpuvusi, mani neskar. Nu nebūs tā, ar laiku pa burbuli ies visi…

– Vai ir pozitīvi aspekti?

– Uz teritoriālo reformu skatos ar optimismu; runā pieredze. Pirms 10 gadiem nebijām tālu no Madlienas vai Suntažu novadu izveides. Neizdevās. Vairākums iedzīvotāju uztraucās, kā nu būšot, tagad mūs Ogre komandēšot. Laiks pierādīja, ka viens no lielākajiem novadiem valstī attīstījies dinamiski. Nav noslēpums, lauvas tiesu novada kopējo līdzekļu sniedz Ogres pilsēta. Novada domei saimnieciski plānojot, budžeta līdzekļi nonāk arī līdz pagastiem, kur dzīvo cilvēki, bērni iet skolās, iedzīvotāji pārvietojas pa ceļiem un izmanto citus pašvaldības pakalpojumus.

Kā vienīgo vājo posmu varu minēt lauku teritoriju mazo vai vispār nekādu pārstāvniecību domē. Vēsturiski ir tā, ka 80% vēlētāju, kuri vēlē pašvaldību, ir Ogres iedzīvotāji, un tikai 20 % – laucinieki. Uzskatu, lauku teritoriju pārstāvniecība domē ir nepietiekama.

Pilsētnieku prioritātes reizēm krasi atšķiras no laucinieku vajadzībām.

– Esat cieši saskāries ar skolas dzīvi un izglītības sistēmu kopumā…

– Pamats visam izglītības sistēmā ir skolotājs. Diemžēl jaunieši nevēlas mācīties par pedagogiem. Kāpēc? Kamēr mēs nepanāksim motivāciju un augstāku statusu sabiedrībā, šajā profesijā jauno kadru būs maz.

Uz šī fona var reformēt, ko grib un kā grib, rezultāts nebūs gaidītais. Domāju, ka lauku skolu optimizācija neizbēgama, nodrošinot sākumskolu funkciju, lai mazie mācīties gribētāji varētu to darīt maksimāli tuvu dzīvesvietai.

Pamatskola gan būtu jāvērtē no izglītības kvalitātes prizmas, nevis skolnieku skaita vai saimnieciskiem parametriem.

Gribu pieminēt faktu: mūsu jaunā paaudze jau no sākumskolas lieliski un ātri apgūst savas tiesības, bet nemaz vai kūtri apzinās pienākumus.

– Vai mūsu valstī viens no «sāpju bērniem» nav veselības aprūpe?

– Bieži nākas dzirdēt, ka līdzekļi, kas mūsu valstī tiek atvēlēti veselības aprūpei, ir vieni no mazākajiem Eiropas Savienībā. Bet tikpat bieži dzirdēts arī par nesakārtotību šajā nozarē.

Vai līdzekļi tiek izmantoti efektīvi, vai nonāk līdz mērķauditorijai, kam tie domāti (ārsti, medmāsas, apkalpojošais personāls utt.)? Lielas investīcijas dublējas tuvu stāvošās slimnīcās ar vienādu darbības profilu. Apmeklējot ārstu pēc norīkojuma, nācies dzirdēt frāzi: «Tas ir viss, ko varu jums pateikt. Gribat sīkāku izskaidrojumu, varu piedāvāt vērsties manā privātpraksē.» Tā nereti ir tā paša gaiteņa galā…. Vai tas ir normāli?

Valsts tērē nodokļu maksātāju naudu, to nedrīkst neskaitīt, pretējā gadījumā naudas veselības aprūpei nepietiks nekad.

Noteikti jāpiemin labdarības ziedojumu vākšana slimiem bērniem, gan organizējot pasākumus televīzijā, gan citādi.

– Vai patiešām atbildība ir cena, ko maksājam par varu?

– Tautsaimniecības izaugsme un iedzīvotāju labklājība ir cieši saistīta ar politisko klimatu valstī. Angļu valstsvīrs Vinstons Čerčils (1874-1965) teicis: «Atbildība ir cena, ko maksājam par varu». Domāju, ka vara mūsu valstī šos neatkarības gadus bijusi par velti… Esam dzirdējuši frāzes «politiskā atbildība». Nav līdz šim dzirdēts, ka kāds atbildētu par «PAREX» bankā ieguldīto miljardu, kuru mūsu valsts varas pārstāvji viegli un solidāri uzkrāmēja esošajiem un potenciālajiem nodokļu maksātājiem, manus un jūsu mazbērnus ieskaitot. Slavenais «oiks». Kāds taču stāvēja arī pie šīs afēras šūpuļa. Atbildes un atbildības nav. Klusums.

Biežā retorika par to, ka jāmeklē papildus līdzekļi, kaut nodokļu paaugstināšanas veidā, pretstatot ikdienā novērojamajai bezatbildīgajai un nesaimnieciskajai rīcībai, nerada cilvēkos uzticību valstij.

Nereti rodas iespaids, ka pilsoņa un varas elites attiecības ir kā frontes līnija. Vara sēž savos ierakumos un domā, kā apčakarēt pilsoni, savukārt tas savos ierakumos domā, kā savilkt galus un apčakarēt varu. Tādam modelim nav nākotnes. Ceru, jaunais partiju finansēšanas modelis pārtrauks naudas un politikas ciešo mijiedarbību. Kas maksā, tas pasūta mūziku? Pietiek! Šīs mūzikas pavadībā simtiem tūkstošu mūsu līdzpilsoņu, zaudējot ticību savai valstij, to ir pametuši.

– Kā panākt, lai nebūtu vairs lauksaimnieciskās ražošanas peripetiju?

– Vecāmāte bērnībā uz manu jautājumu «kā jūs dzīvojāt pirms kara» atbildēja: «Kas mums nekaitēja! 16 hektāri zemes. Nekā netrūka, tikai bija daudz jāstrādā.»

Ekonomikā noteicošais ir resurss, vai tie ir derīgie izrakteņi, vai kas cits. Kas ir mūsu valsts resurss? Meži, ostas un, protams, progresīva lauksaimniecība. Ja valstiskā līmenī panāksim, ka lauksaimnieciskā ražošana ir viena no prioritātēm, tas palīdzēs cilvēkiem palikt laukos, strādāt un pelnīt. Bija laiks, kad tika deklarēts – mēs būsim Baltijas Šveice. Varēsim «starpniekot» naudas tirgū, un dzīvot cepures kuldami. Izrādās, visi nevar būt baņķieri, kādam jāar, jākopj zemīte arī. Iestājoties Eiropas kopējā tirgū, liela daļa lauksaimnieciskās ražošanas iedīgļu iznīka, nespējot konkurēt ar lētajām «stikla» desām, vistu šķiņķīšiem un «ramām». Padomju saimniekošanas sistēma sabruka, jaunu neuzbūvējām. Brīvais tirgus visu noregulēšot… Zinu daudzus cilvēkus, kurus šis tirgus «noregulēja» krīzes gados un piesakot sankcijas Krievijas tirgum. Piekrītu, ir jāatbalsta demokrātiskas sabiedrības pamatprincipi. Lai pieņemtu šādus lēmumus, jābūt nozares lejupslīdes amortizācijas stratēģijai, bet tās pietrūka. Daudzi lauksaimnieki, kas uzdrīkstējās īstenot ilgtermiņa investīciju projektus, bankrotēja. Valsts noraudzījās no malas… Tomēr jūtu – lauki lēnām atdzimst. Rodas jauni uzņēmīgi cilvēki, kuri ne tikai apar zemi, bet paši cep arī maizi, tā radot pievienoto vērtību.

– Izvēles dilemma un novēlējums?

– Esmu barikāžu dalībnieks. Reiz kādā piemiņas pasākumā man uzdeva jautājumu: ja būtu nepieciešamība, vai ietu vēlreiz? Padomājis atbildēju, ka ietu noteikti. Barikādes mums deva brīvību. Brīvību izvēlēties un pašiem pieņemt atbildīgus lēmumus. Kā mēs šos neatkarības gados šo brīvību izvēlējāmies, lai paliek katra paša ziņā…

Novēlu visiem nebūt vienaldzīgiem, izdarīt pareizo izvēli. Izvēli pēc paša prāta, nevis kādam izdevīgu. Ceru, tad arī vairosies mūsu pašapziņa un labklājība.

Uldis Prancāns

Foto no personiskā arhīva

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem