Cīņā ar stihijām sekas aizēno cēloņus

[ A+ ] /[ A- ]

Banālā ironija, ka dzīvi visvairāk traucē četri faktori (ziema, pavasaris, vasara, rudens) nepazūd, bet gan top aizvien vairāk pietuvināta dzīvei. Tāpat kā dzēšana allaž svarīgāka par ugunsdrošību. Un valstiskie stili tie paši vecie – atrakstīšanās, atrunāšanās, cēloņu aizmālēšana ar seku postu un joprojām nesaprotamo politisko atbildību, kurā nav neviena atbildīgā.

Vaimanas visātrāk noplok daudz postošākas nelaimes priekšā. Nesen portāli vēstīja par milzu plazmas uzliesmojumu uz Saules, kura izmēri 50 reizes pārsniedz mūsu zemītes diametru. Izvirdumi varot paralizēt elektrības padeves tīklus un visas ierīces, kas tiek darbinātas ar elektrību, izraisīt ģeomagnētiskas vētras ar katastrofālām sekām… Kad palasa šādas pastardienas iespējamību, tad gluži dabiskais sniegs (ziema taču!) uztverams kā gadalaika, nevis stihijas pavadonis.

Elektroenerģijas krīzes cēloņi neslēpjas gadalaikos

Grūti saprast, ka bieži vien cēloņa saknes (ne) meklējumi izlīdzas ar seku apcerēšanu – darba tikumiņu, slapjām drēbēm, caurām biksēm un neizbrienamo sniegu. Taču elektroenerģijas padeves traucējumiem ir sava regularitāte (arī bezsniega laikā), tiem ir savi nopietni cēloņi, un ne vienmēr tie ir puteņi un vētras…

„Latvenergo” ir valsts uzņēmums, kas tiek uzskatīts par plaukstošu firmu, jo radis strādāt ar garantētu peļņu. Kas tad ir peļņa? Tā ir starpība starp ieņēmumiem un izdevumiem. Galvenais ieņēmumu avots ir iekasētā maksa par notirgoto elektroenerģiju, ko samaksā uzņēmuma klienti. Bet izdevumu daļā ietilpst infrastruktūras (tajā skaitā apledojušo līniju) uzturēšana, pilnveidošana, drošības pasākumi un uzņēmuma attīstība. Saprotama lieta, ka peļņu var palielināt, palielinot ieņēmumu daļu (palielinot tarifus) un samazinot izdevumus, tātad taupot arī uz drošību un līniju apsaimniekošanu. Peļņu, ko uzņēmumam lielā mērā nodrošina valsts politika, budžeta pildīšanas nolūkā pati valsts arī pievāc dividendēs, nevis reinvestē (iegulda atpakaļ) infrastruktūrā. Tādējādi sniegs un puteņi kļūst par stihiju, kuru neviens nav gaidījis.

Nebūsim naivi, domādami, ka uzņēmuma izdevumiem nav sakara arī ar kaut kādu nesaimniecisku darbību… Bet tas nav tik būtiski, cik būtiski tas, ka peļņa (ieskaitījums valsts budžetā no tās 2009.gadā bijis 20,2 milj. latu…) negādā nedz par visurgājējiem, nedz sniega motocikliem, nedz papildu profesionālām līniju attīrīšanas komandām, nedz par galveno gaisa līniju aizstāšanu ar ieraktiem kabeļiem, bet cer uz Dieva žēlastību un mierīgiem laika apstākļiem. Radio ziņo, ka montieriem tikšot izdalītas slēpes. Nebrīnītos, ja tehniskajā nodrošinājumā iekļautu arī zirgus, suņu pajūgus un raganu slotas…

Cerība (kā labā ziņa) uz turpmāko tā, ka jaunais „Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs stingri pārliecināts, ka uzņēmuma peļņas daļa jāiegulda infrastruktūrā, attiecīgi, enerģijas krīzes cēloņu likvidēšanā, nevis jāturpina bezcerīgā cīņā ar sekām. Bet par to jālemj akcionāram – valstij. Kaut nu lemšana neatliktos uz vasaru, kad ziema nenāk ne prātā…

Uz grunti ar mērķi?

Patērētāju neinteresē noteikumi un citas vāvuļošanas, cilvēkiem vajadzīga strāva. Un tas jāīsteno valsts politikai! Politikai ar pamatotu un gudru stratēģiju, elastīgu taktiku un bezkompromisa atbildību. Kur ir arī konkrēti atbildīgie, kuriem par nespēju nodrošināt konkrētu valsts politiku (strāvu, bez kuras apstājas viss – gaisma, siltums, ūdens, attīrīšanas iekārtas, kanalizācija, tualetes, skolas, fermas, slimnīcas…) atbildība ir konkrēta un sankcijas konkrētas. Ja to (strāvu) nespēj vai nevēlas nodrošināt valsts, tad uzņēmums izskatās pēc tāda, kas jāprivatizē ar visām no tā izrietošām sekām. Cita starpā izskanējušas arī aizdomas, ka tieši „plaukstošā” uzņēmuma vājā gatavība dabas untumiem iezīmē kaut kādus iespējamus enerģijas giganta privatizācijas aplinkus ceļus…

Ar spaini gaismu istabā

Nu nevar neko izdarīt ar malēniešu paņēmieniem un resursiem. Divi sniega motocikli enerģijas monstra rīcībā līdzinās spainim, ar ko staipīt gaismu istabā. Pēc uzņēmuma peļņas spriežot, tādu motociklu varētu būt kāds tūkstotis… Visa noreglamentēšana ar Ministru kabineta noteikumiem ir visgludākais ceļš uz elli: piemēram, ja noteiktā stigu josla (seši ar pusi metru abpus strāvas vadiem) pilnīgi pietiekama, lai vados neķertos nolīkušie zari, tad 30 metrus garam krītošam kokam nav citur kur palikt kā vienīgi nogāzties uz līnijas. Pagalam neauglīga tā spriedelēšana, ka zemē raktie kabeļi pārāk dārgi, ja nerēķina, ka līdzīgas ziemas var atkārtoties vairākus gadus no vietas, ka viena (Rēzeknes) novada izmaksas, darbinot ģeneratorus, diennaktī no pašvaldības budžeta noplēš 2500 latu. Savukārt šo summu pareizinot ar dienu skaitu un 40 novadiem, kuros izsludināta ārkārtas situācija (šajā sarakstā nav neviena bijušā Ogres rajonā ietilpstoša novada), iekuļamies miljonu (patlaban jau 3 miljoni!) tēriņos. Turklāt, nosakot izmaksas drošībai, nedrīkstētu skaitļot, izejot no mazākā, bet gan lielākā iespējamā ļaunuma…

Tas globālos vilcienos, bet sīkajos (it kā pagalmu, ietvju tīrīšana kāda pastaiga vai mazāk svarīga lieta) neiet labāk. Veikalos katastrofāli trūkst sniega lāpstu. Bet tā lāpsta, kuras vairs nav, nav lāpsta, bet gan izsmiekla liekšķere, kura tā dēvētajam simtlatniekam drīzāk derīga, lai atspiestos un atpūstos, nevis cauru dienu mocītos: ne ar tādu to sniegu pagrābsi, ne tālu aizsviedīsi. Līdzīgu darba rīku drazu importējam no tuvām un tālām ārzemēm, bet paši no tā neražojam gandrīz neko un nedomājam nedz par ragavām vasarā, nedz par ratiem ziemā. Nedz īsti par cēloņiem, nedz īsti par sekām…