Cīņa par savu prezidentu svarīgāka par tautas prezidentu

[ A+ ] /[ A- ]

Nav pirmā reize, kad varas liekulība un savtība pazemo jebkuru. Tiesnesi, ģenerālprokuroru, tiesībsargu, prezidentu, kurus ievēl «demokrātiskā» spēlītēs, balsojuma rezultātu izšķirot zoodārzu aizkulisēs, nevis atklātā godīgumā. Pat no starptautiskā prestiža raugoties, nav glīti, ja tā pazemo, piemēram, valsts pirmo amatpersonu, kurai itin ņirdzīgi pārmet nenoteiktību otrreizējās kandidēšanas sakarā, bet, kad izvēle izdarīta, atkal nepareizi, jo, redz, – pats piesakās…

Nav pirmā un nebūs pēdējā reize, kad shēmotāju kantoris, kuru mēdz dēvēt par politiku, runā vienu, domā otru, dara trešo, bet nobalso ceturto. Nesen klupdami un krizdami ievēlēja tiesībsargu, kura kompetence atbilstoši likumam vien tāda, ka mazā cilvēka aizstāvībā tāds ombuds nespēj neko. Jo iespaidot varas kantorus un radīt uzticību tautā var vienīgi ar jaunievēlētā tiesībsarga personisko autoritāti, par kuras esamību lielākajai sabiedrības daļai nekas nav zināms… Līdzīgs liktenis arī prezidentam, kuram atkarība no simts galvām tik liela, ka atvēzienam, lai kaut reizi «galvas ripotu», pietrūkst tiesiska un morāla spēka.

Mīļais un nemainīgais status quo

Status quo – stāvoklis, kāds pastāv. Visas Saeimā pārstāvētās partijas savulaik tieši vai netieši papļāpājušas par akūtu nepieciešamību pēc būtības grozīt Satversmi, kur iestrādājama arī tautas vēlēta prezidenta likumība. Papļāpājušas un viss. Tad atliek vien saprast, ka partijniekus apmierina esošais staus quo. Jo, pirmkārt, interešu grupas, kas sevi iedomājušās par partijām, visneglītāk atmasko savas savtīgās intereses tajā nozīmē, ka partijām viss ir slikts, kas ierobežo pašu varu, un tāpēc te nekas nav grozāms. Otrkārt, ar naftalīnu apdvestā Satversme gadu desmitiem saglabā to varnešu privilēģiju, ka mainīt vai nemainīt šo ērto stāvokli ir pašu izredzēto ziņā. Treškārt, redzams, ka tautas kalpi nekad negribēs mazināt savu varu pār prezidentu, jo atbilstoši Satversmes 51.pantam Saeimai dotas tiesības atlaist prezidentu, ja par to var vienoties puse un par to nobalso divas trešdaļas parlamenta deputātu. Ceturtkārt, sabiedrības bezcerīgā apātija un varas metodiskā piestrādāšana referendumu izgāšanas virzienā nodrošina partokrātijas nesatricināmību, vai, citiem vārdiem sakot, izskauž no konstitucionāli garantētās demokrātijas tautvaldības jēdzienu, bez kuras demokrātija nav demokrātija…

Prezidents Valdis Zatlers, izmantojot savas likuma ierosināšanas tiesības, tikko kā (kāpēc tik vēlu?) iesniedzis Saeimas izskatīšanai būtiskus grozījumus, rosinot arī diskusiju par vistautas vēlētu prezidentu. Eksprezidents, tagadējais Saeimas deputāts Ulmanis jau steidzies ziņot, ka nav nekādas steigas (?!) mainīt konstitūcijas «pantus un jautājumus» (pantus zinu, jautājumus ne…). Bez zināmā simts galvu kūtruma iesniegtie ierosinājumi pakļauti tai skepsei, ka, ja šie grozījumi gūs atbalstu Saeimā (bet maz ticams, ka gūs), tie attieksies tikai uz nākamo parlamenta sasaukumu un prezidentu 2015.gadā. Tā sakot, gaišo nākotni attālinot aizvien grūtāk sniedzamos tālumos.

Nevis labāko pēc būtības, bet parocīgāko pēc vajadzības?

Ja reiz partiju pozas liecina par atbalstu vistautas vēlētam prezidentam, tad vismaz pozas saglabāšanas nolūkā būtu jāmeklē tāds kandidāts, kas kaut cik atspoguļotu tieši tautas gribu – augstajā amatā redzēt sabiedrībā ieredzētu (ja ne mīlētu) personību. Varētu piekrist filozofei Maijai Kūlei, ka «…gribas izcilību. Zatlers augstākā ranga izcilība diez vai ir, bet ir audzis kā personība…» Bet nedomāju, ka Kūle pati ir tik augstas raudzes izcilība, ka var noteikt Zatlera izcilību un viņa personības izaugsmi, jo demokrātijā tā ir sabiedrības uzticamības lieta. Vērā ņemamu ainu rāda laba ziņa, kur, piemēram, pēc SKDS datiem –  nepilna gada laikā Valda Zatlera reitings kāpis – no +9 uz +31, un tagad prezidents reitinga topā apsteidzis savu priekšgājēju Vairi Vīķi-Freibergu (+24)… Bet sliktā ziņa tā, ka politiķus tautas viedoklis interesē tiktāl, ciktāl bruģakmeņi lido varas logos… Varbūt deputāti apjēguši, ka uz otru termiņu Zatleru nevar virzīt kaut aiz tā aprēķina, ka tad viņš kļūs vēl nepakļāvīgāks, jo prezidents kļūst brīvs no bažām par nākamo ievēlēšanu. Ekspolitiķa Jāņa Jurkāna uzskatā Zatleru varot glābt tikai paša iesaistīšanās tautas avangardā, pulcinot kopā gaišākos prātus ar pamatdomu, ka pietiek, « …tā tālāk nevar. Nevis amata, bet sabiedrības dēļ, lai vismaz mēģinātu parādīt, ka mums ir inteliģence, ka mums ir sabiedrība, kas var un grib mainīt, kurai ir kauns par valsti un kura necieš klusu…» Domājams, ka šis solis prezidentam nokavēts, jo to viņš apņēmīgi spēra jau pēc 2009. gada 13. janvāra notikumiem, bet diemžēl ne līdz galam, jo pēc racionālas būtības nekas nemainījās…

Kamēr likumdošana tāda, kāda ir, politiķu morāle tāda, kāda ir, izbaudītā pieredze tāda, kāda ir, nepamet sajūta, ka prezidenta izvēle jau notikusi vai arī drīzumā notiks kaut kur aiz slēgtām durvīm, pagaldē vai augstajiem kungiem vien zināmos apartamentos. Bet pārējais solās iekļauties slikti īstenota tirgus balagāna veidā, kur labu mantu vietā izsviedīsies ienēsātas un attiecīgu interešu iestaipītas politiskās humpalas. Kuru izredzes tieši proporcionālas visietekmīgāko ļautiņu politiskā riesta iekārei, kas īsto kandidātu virza, tā sakot, nevis viņa spožās izcilības, bet gan lunkanās padevības dēļ. Domājams, ka Zatlera nepakļāvīgā daba savu vārdu vēl varētu teikt…