Ciemos pie Gulbenes novada zemnieku saimniecību kopējiem

[ A+ ] /[ A- ]

«Kalna Pakalniešos» cieņā dažādas nozares.

Latvijas lauksaimniekiem nevienā reģionā un novadā neklājas viegli, tomēr ir savas nianses. Kolēģiem šķiet vērtīgi iepazīties un pārņemt pozitīvo pieredzi.

Valsts lauku tīkla organizētajā pieredzes apmaiņas braucienā Ogres lauksaimnieku biedrības vadībā uz Gulbenes novadu devās 42 visu četru jaunizveidoto novadu – Ikšķiles, Ķeguma, Lielvārdes un Ogres – pārstāvji, pamatā vidējo un mazo zemnieku saimniecību īpašnieki. Galvenais uzdevums – apzināt bioloģiskās saimniekošanas metodes, kā arī mājražošanas un kooperācijas iespējas. Izzinošajā ceļojumā piedalījās arī pavisam jauni cilvēki, kuri tikai domā uzsākt lauksaimniecisko darbību. Pasākumu vadīja Valsts lauku tīkla koordinatore bijušajā Aizkraukles un Ogres rajonā Anita Anševica. Dienas garumā tika apmeklētas piecas saimniecības.

Par redzēto, dzirdēto un izjusto vairāk stāsta Pierīgas Lauku konsultāciju biroja Ogres filiāles ekonomikas speciāliste Maiga Zesere: «Vispirms bija Māra Markova zemnieku saimniecība «Purmalas» Galgauskas pagastā, kas specializējas piena, graudu un kartupeļu ieguvē, kā arī nodarbojas ar mājražošanu, sienot sierus, cepot maizi un pīrāgus. Vecāku ikdienas soli krietni atvieglo pieci bērni.

Ļoti atraktīva izvērtās mūsu sagaidīšana Tirzas pagasta «Avotiņu» zemnieku saimniecībā. Mūs sumināja Blaumaņa skroderdienu Bebene – saimniece Ligita Zvirbule, mērcēdama piparmētru zālītes un apslacīdama viesus ar avota ūdeni. Netika aizmirsts arī šoferis un autobuss. «Avotiņos» galvenās nozares ir burkānu, sīpolu, pupiņu, biešu un kartupeļu audzēšana, pārsvarā produkciju realizējot apkaimes skolām.

Trešā vizīte bija Lizuma pagasta «Augstkalnos», kur Ineses Bergas vadībā tiek vērienīgi kultivēta piena lopkopība. Ganāmpulkā ir ap 300 liellopu, to skaitā 150 slaucamas govis. Lielsaimniecībā neiztikt bez algota darbaspēka.

Ceturtā pieturvieta Jura Pavloviča zemnieku saimniecībā «Ķelmēni» Rankas pagastā. Te galvenā ir graudkopība un maizes cepšana. Abi saimnieki nebūt nav beķeri, viens savulaik nodarbojies ar «dzelžiem», otra pārvaldījusi informācijas tehnoloģijas. Ja vien ir vēlēšanās, visu var apgūt. Nu «Ķelmēnos» mēnesī saražo 2000 tonnas, lai cik dīvaini nebūtu, gatavo produkciju piegādājot uz Latvijas maizes klēti – Zemgali… Lielražošanā iesaistīts arī vietējais darbaspēks.

Pēdējā ciemošanās vieta bija Rankas pagasta «Kalna Pakalniešos». Gatis Kalniņš specializējies aitu un kaziņu audzēšanā, bez tam netiek aizmirsta arī augkopība, biškopība un kārtīgas pirts svētīts lauku tūrisms. Tāpat kā «Avotiņos», arī šajās mājās saimniece Gunta Kalniņa viesus sagaidīja ar īpašu rituālu. Ciemiņiem tika piedāvāts nomazgāt rokas, noslaucīt tās linu dvieļos un kopīgi pacelt zaļo karogu, gavilējot tautasdziesmas stipros vārdus «Mazs bij’ tēva novadiņ(i)s, bet diženi turējās». Drīz vien sekoja cienasts – bērzu sulas, piens, medus, pašgatavots saldējums.»

Kādi ir secinājumi pēc pieredzes brauciena? Protams, lauku ražotāji cīnās, kā prot. Viduslatvijas un Latgales pusē zemnieki pārāk maz izmanto reālas iespējas saņemt Eiropas naudu. Jautājums – kāpēc? Tā ir piesardzība. Viņi saka – mēs ieguldām tik, cik spējam «pavilkt», negribam nokļūt parādnieku rindās. Cik nav lasīts par bēdīgajām kredītsaistībām! Bez tam mēs gribam dzīvot dabiskā, tīrā, zaļā lauku vidē, kas daudzviet vecajā pasaulē vairs nav sastopama.

Rankas pagasta «Kalna Pakalniešu» saimniece Gunta Kalniņa vispirms mudināja visiem kopā pacelt zaļo karogu.