Foto no personiskā arhīva Mārtiņš Čamps šajā stāstā dalās, lai uzrunātu to sabiedrības daļu, kas ir aizmirsusi par atbildību pret pārējiem cilvēkiem.

Covidskeptiķu bezatbildība kādam citam var dārgi maksāt

Dzintra Dzene

Janvāra vidū sociālajos tīklos ar savu skaudro stāstu dalījās 29 gadus vecais ogrēnietis Mārtiņš Čamps. Jaunais vīrietis ir 1.grupas invalīds ar smagas pakāpes nieru mazspēju, kas, iespējams, radās kā komplikācija pēc pārslimotas gripas. Līdz šim viņš svešiniekiem nebija klāstījis par savām veselības problēmām, taču kāds notikums pamudināja to darīt.

Neraugoties uz smago slimību, Mārtiņš ir sportisks – viņš ir fizioterapeits, ikdienā brauc ar velosipēdu un slēpo ar distanču slēpēm. Kā pats saka, bauda visus gadalaikus.

Transplantācija nav zoba saplombēšana

Mārtiņš bija devies slēpot Ogres Zilajos kalnos arī 12.janvāra rītā, līdz saņēma kādu sen gaidītu un saraucošu zvanu no Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas  –  ir atrasta transplantācijai piemērota niere! Šogad situācija bija krasi pasliktinājusies, un nu jau pāris mēnešus Mārtiņam tika veikta nieru aizstājterapija – peritoneālā dialīze, un, protams, viņš ļoti, ļoti gaidīja uz nieres transplantāciju no nedzīva donora. Taču prieks bija īss – operāciju nācās atcelt. Iemesls – Mārtiņa meita bērnudārzā bija kļuvusi par Covid – 19 saslimušā kontaktpersonu. Lai arī vīrietis bija vien kontaktpersona pastarpināti, operācija ir tik nopietna, ka notikt nevarēja.

«Jau kopš pērna gada marta mūsu ģimene cieņpilni attiecas pret Covid – 19 situāciju, ievērojam visus epidemioloģiskās drošības noteikumus, nopietni izvērtējam riskus, neapdraudam sevi un apkārtējos, arī sadzīvē daudzas lietas esam pakārtojuši, «lai lieki no mājas ārā neietu» (iepērkamies reizi nedēļā vai retāk, izmantojam attālinātas iepirkšanās iespējas, strādājam attālināti utt.). Vienīgais riska faktors, kuru apzināti neierobežojām, ir mūsu pusotrgadnieces bērnudārza apmeklēšana (gari neskaidrošu, kāpēc arī šo neierobežojām, vairums vecāku noteikti sapratīs ekonomiskos un psiho sociālos iemeslus).

Tā nu sagadījies, ka 4.janvārī bērnudārzā bija ieradies puisēns, kura māmiņai konstatēts pozitīvs Covid – 19. Protams, pēc analīžu apstiprinājuma, puisēns bērnudārzu vairs neapmeklē, taču vēlāk izrādījās, ka arī puisēnam tests ir pozitīvs, līdz ar to visi grupiņas biedri un personāls, protams, atzīti par kontaktpersonām. Neteikšu, ka šādu situāciju hipotētiskā līmenī nepieļāvām, bet gluži gaidīt negaidījām.

Vienkāršākai matemātikai – 12.janvāris bija astotā diena pēc kontakta, vērojām mazo, pāris reizes dienā visi mērījām temperatūru,» atceras Mārtiņš, piebilstot, ka zvans par iespējamo transplantāciju radīja prieka un satraukuma jucekli, jo transplantācija, protams, nozīmētu agrāku vai vēlāku atgriešanos puslīdz normālā dzīvē, bez aktivitāšu un ēšanas ierobežojumiem, bez piesaistes dialīzēm utt., taču, no otras puses, transplantācija nav gluži zobam plombi uzlikt…

Gaidiet nākamo zvanu….

«Satraukumā informēju, ka meitai noteikts Covid – 19 kontaktpersonas statuss, jautāju, vai tas neietekmē procesu, kā rīkoties? Vai Covid – 19 testu veiks uz vietas, vai kā? Pauze… klusums telefonsarunā, informācijas precizēšana…. «Atvainojiet, bet no kontakta pagājušas tikai astoņas dienas, diemžēl, tas ir iemesls procesu neturpināt, gaidiet nākošo zvanu….»

«Gaidiet nākamo zvanu» nenozīmē «šodien nē, bet rīt, parīt… varbūt nākošnedēļ». Vidējais gaidīšanas ilgums ir ap diviem gadiem, saderīga donora atrašana ir veiksme, ko nevar tā vienkārši izniekot.

Visu rakstu lasiet 29.janvāra „OVV”.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!