Daces Ādamsones likteņceļš – Sivaki, Madona, Ogre

[ A+ ] /[ A- ]

{jcomments on}Dace vienā no Tatru virsotnēm kopā ar māsām un brāļiem.

Ogres Kultūras centra (OKC) kultūras darba speciālistes Daces Ādamsones pārziņā ir bērnu un jauniešu mākslinieciskie kolektīvi, bez tam viņa vada OKC bērnu «Mazo teātri», iestudējot jaunākai paaudzei veltītus darbus.

 

Bet dzīves ceļš Dacei ne tuvu nav bijis vienkāršs un cilvēku pateicības «rožu ziedlapiņām» kaisīts.

1949.gada 25.martā Daces māti un vectēvu izsūtīja uz Sibīrijas tālajiem austrumiem. Nē, ģimenes saimniecība un budžu statuss nebija deportācijas iemesls – vagonā vēl palika brīvas vietas, ko, protams, vajadzēja piepildīt… Labi ļaudis norādīja, kur ņemt «līdzbraucējus»…

Bērnības atmiņu daudzkrāsainā buķete

Dace piedzima 1954.gada 14.martā. Dzimšanas vietas adrese ir pagara – PSRS, Sibīrija, Amūras apgabala Tigdas rajona Sivaku ciems, 70. kilometrs… Bērnības pirmās atmiņas bija dažādā toņkārtā krāsotas. Iesākumā izsūtītajiem nācās sūri strādāt meža cirsmās, būvēt guļbaļķu mājas, transportējot tās ar traktoru līdz nākamajam kilometram. Kārtējo reizi latvieši apliecināja savu darba tikumu, māte «uzkalpojās» par kravas skaitītāju brigadieri, bet vectēvs, kuram lejpus ceļgala bija protēze, Blagoveščenskā prasmīgi gatavoja cirvju kātus. Ziemas mazajai Dacītei šķita skaisti baltas (pat mīnus 50 grādus īpaši nejuta), vasaras – siltas, vietējie ļaudis – pretimnākoši un zeme – auglīga. Klubā varēja noskatīties mākslas filmas; vienai mājās gan likās baisi – sēdēdama pie loga un spiezdamās pie palodzes, meitene pamanījās nolauzt mātes sarūpētos tomātu stādus. Spilgtā atmiņā arī savvaļas vērši, kuri nereti pienāca mājas tuvumā. Ejot uz aku ārpus dzīvojamās ēkas žogam, pēkšņi parādījās prāvie dzīvnieki. Kur nu liksies – māte steigā devusies pēc verdoša ūdens. Dīvains bija kāds sapnis. Dacīte redzējusi klaju lauku, tajā auga viens koks, nākusi liela armijas vienība, meitene uzrāpusies kokā, taču karavīri kratījuši nost… Izglāba pamošanās. Šobrīd D. Ādamsone atzīstas, ka neredzama vara velk viņu apmeklēt bērnības zemi, kaut gan toreizējās dzīves vietas vairs nav. Palicis uzraksts uz kokagabala un piemiņas krusts.

Vairāku pakāpju soļi Latvijā

1959.gadā kopā ar savējiem Dace atgriezās … nē, nebūs precīzi teikts – devās uz mammas un vectēva dzimteni, apmetoties vectēva mājās Liezēres pagasta «Ruļmurēnos». Pirmās četras klases tika pabeigtas Līderes pamatskolā, pēc tam sekoja Liezeres astoņgadīgā skola un Madonas 1.vidusskola, kuru jauniete absolvēja 1972.gadā.

Mācoties Madonā, Dace aktīvi pievērsās sportiskām nodarbēm. Pirmajā vietā bija volejbols, patika arī galda teniss, skvošs (starp citu, cietumnieku radīts sporta veids), kā arī, protams, šaušana (šajā sporta veidā iegūtas daudzas medaļas, paldies Madonas 1.vidusskolas šaušanas trenerim Jānim Šķilam).

Bet kā ar teātra mākslu?

Pirmie skatuves vilkmes iedīgļi radās vectēva ietekmē, kurš bija labs meistars Liezēres teātra trupā, piedevām vēl fotogrāfs un akordeonists (pēdējo instrumentu pēc dzirdes apguva arī mazmeita). Arī Daces brāļi aizraujas ar fotomākslu, mākslinieciskā puse nav sveša abām māsām. Neatgriezeniski teātra pasaulē talantīgo skolnieci ievilka klases audzinātāja, skolotāja Pommere. Īsti nopietnais diploms tika iegūts salīdzinoši nesen – deviņdesmitajos gados, beidzot Liepājas Pedagoģisko akadēmiju kultūras darba vadītāja specialitātē.

«Karstākais sapnis – saistīt dzīvi ar lielo skatuvi, īpaši baletu – diemžēl nepiepildījās,» skumjas vīd D. Ādamsones balsī. «Esmu strādājusi dažādos amatos, izdzīvojusi bezdarbnieces statusu, tomēr skatuvei bijusi liela loma. Kopš 1972.gada spēlēju R. Blaumaņa Madonas Tautas teātrī, vadīju bērnu dramatisko kolektīvu, veicu dažādus sabiedriskos pienākumus, organizēju pasākumus kultūras jomā. Pirmā loma Tautas teātrī bija Marija R. Blaumaņa lugā «No saldenās pudeles». Pēc tam Antonija «Skroderdienās Silmačos», bet īpaši dziļi atmiņā palikusi loma L. Stumbres «Zīmējumos smiltīs». Paldies režisorei Skaidrītei Stradei, kura darbojas joprojām. Smaga izrāde, divu aktieru saspēlē vajadzēja atvērt sevi publikai, vilkt ārā emocijas, visu to, kas dziļi personiski sāp. Reizēm cilvēks priecājas vai raud, nezinot īsto iemeslu. Manuprāt, amatieraktieri strādā dziļāk, lielie skatuves mākslinieki paļaujas uz tehniku.

No Madonas uz Ogri

Šobrīd Dace Ādamsone ir kultūras darba speciāliste OKC, kā arī bērnu «Mazā teātra» vadītāja, kuras audzēkņi skatuves mākslu apgūst divās grupās – jaunākajā – no sešiem gadiņiem līdz 4.klasei un vecākajā, kurā spēlē 6.-9.klašu bērni. Ak, ja būtu vairāk puiku! Iestudējumu vidū jāizceļ H. Paukša «Uzmanību, cūka», G. Frīdenfeldes «Zirneklis», kopdarbs ar Ilzes Miezeres vadītajām «Svilpastēm» uzvedumā «Zili, zaļi brīnumi pasaku pļavā», kā arī D. Ozoliņas «Atmaskot direktori». Šī izrāde varbūt piedalīsies Latvijas skolu teātru festivālā Rīgā jūlija sākumā. Jāuzsver arī veiksmīgā sadarbība ar Mārītes Baltās tautas deju kolektīvu «Pīlādzītis». Tuvākajos plānos – A. Brigaderes «Sprīdīša» inscenējums.

Kas esmu šajā Dieva zemītē?

D. Ādamsone ir gandarīta, ka dzīves peripetijās nonākusi pie Dieva. «Tas notika pamazām,» atklāj Dace, «tagad esmu Ogres evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzē. Kādreiz mācītājs Valdis Strazdiņš teica, ka cilvēki savā dzīvē meklē. Bet ko meklē? Naudu, draugus, mantu, mīlestību, sēnes… Ja runājam nopietni, visvairāk cilvēki meklē dzīvību, dzīvā ūdens avotu. Tirzā, baznīcas ielejā, ir Tirzas svētavots, bet kalnā stāv baznīca. Cilvēki vispirms iet uz avotu, bet uz dievnamu – ne tik bieži. Līdz ar to viņiem vienmēr slāpst, jo dzīvības avots ir tur, kur kaut divi pulcējušies Kristus vārdā. Un vēl jāatceras – mēs ceļam māju, liekam ķieģeļus, bet tie neturas kopā. Jāliek kaut kas pa vidu. Tā ir mīlestība, Dievs. Katram ir savs Dievs: dziesma, deja, grāmata, kaut kas jāsalipina kopā. Šobrīd esmu pievērsusies ezotēriskai literatūrai, V. Siņeļņikova grāmatām. Jaunākā – «Kā iemācīties mīlēt sevi». Galvenais – nevajag skriet ar pieri sienā, nekad neatriebties, būt skaidrībā, kas esmu šajā pasaulē.

Aizrunājamies arī par dzīvošanu dabas ritmā, par cilvēcisko attiecību krāšņumu starp cilvēkiem, kas, Dacesprāt, skan patētiski, tomēr patiesi. Kad jautāju, vai mūslaiku Latvijai nepietrūkst īsta saimnieka, viņa teic: «Bieži domāju – ja cilvēks ir saimnieks, tad viņš ir saimnieks gan vienam putnu būrim, gan lielai druvai, gan, iespējams, arī valstij. Skumji paliek tad, kad salīdzinu manas bērnības laukus un šī brīža situāciju – viss tā ļoti pamazām noveco, norimst. Un iemesli jau dažādi – vieni dodas peļņā uz citām zemēm, citiem pietrūkst spēka un naudas, vēl citiem viss ir pilnīgi vienalga – ka tikai diena vakarā… Paldies Dievam, ka netrūkst tomēr ļaužu, kuriem rūp, kādā zemē dzīvojam. Taču – tādā laikā man atvēlēts dzīvot, mums ir iespēja pašiem sajust kādu lielu pārmaiņu laiku gan cilvēkos, gan arī Zemes pastāvēšanā.»

Dace Ādamsone līdzās ābelei, kas šopavasar uzziedēja Ogres Kultūras centrā.

Foto no personiskā arhīva