Baptistu draudzes mācītāja Daiņa Pandara saruna ar Daini Širovu – Ogres rajona slimnīcas valdes priekšsēdētāju, sertificētu ķirurgu, sertificētu traumatologu. Par ārsta aicinājumu, aktualitātēm veselības aprūpes jomā, kā arī mediķu un garīdznieku iespējamajiem sadarbības virzieniem.

– Kā radās doma kļūt par ārstu un kāpēc tieši ķirurgu?

– Iespējams, man šī izvēle bija vieglāka nekā daudziem citiem, jo ģimenē esmu ārsts jau trešajā paaudzē. Mana bērnība pagāja Lielvārdes ambulances otrajā stāvā, kur dzīvojām, bet pirmajā stāvā notika pacientu pieņemšana un ārstēšana. Mana mamma bija stomatoloģe, vecmamma terapeite un arī vectēvs, mammas tēvs, bija ārsts. Laikam jau likumsakarīgi, ka arī es izvēlējos šo profesiju, lai gan vecāki uz to nemudināja. Sākotnēji domāju, ka būšu terapeits, bet tad nonācu praksē Ogres slimnīcā. Ir ļoti labi, ka jaunie ārsti, kuri nezina, kādu īsti specialitāti apgūt, nonāk, ja tā var teikt, medicīnas frontē – viņiem ir vairāki apmaiņas cikli – vienu mācību ciklu topošie speciālisti var pavadīt Internajā nodaļā, otru ginekoloģijā, traumatoloģijā, ķirurģijā. Mācoties ceturtajā kursā, nonācu Ogrē pie daktera Kārļa Rudzāta, kurš nu jau ir aizsaulē. Paldies viņam, jo šis ārsts manī radīja interesi tieši par ķirurga – traumatologa specialitāti.

– Kas fascinēja ķirurģijā?

– Ātrs rezultāts. Arī internie speciālisti, protams, ir ļoti vajadzīgi, bet paiet ilgs laiks, kamēr redzi rezultātu, kamēr zāles iedarbojas, bet ķirurģijā – traumatoloģijā tas ir krietni ātrāk un interesanti, ka ir maz standarta rezultātu. Katrs cilvēks ir unikāls, katra operācija ir unikāla. Pats vienkāršākais var izvērsties ļoti sarežģītā operācijā. Kaula lūzums var būt ar komplikācijām, un mani fascinē, ka ir ļoti ātri jāpieņem lēmums. Svarīga ir izlēmība un atbildības uzņemšanās par cilvēku, lai censtos viņam palīdzēt. Domāju, tas ir vissvarīgākais.

– Vai ir sajūta par lielo ārsta misiju, ka mūsu dzīves patiesībā lielā mērā ir atkarīgas no ārstiem?

– Es teiktu mazliet savādāk. Faktiski mēs jau arī lielākoties nākam pasaulē tieši slimnīcā. Pērn mūsu slimnīcā bija 538 dzemdības un katru gadu to skaits aug. Cilvēki pie mums brauc dzemdēt pat no Rīgas un Pierīgas. Gada nogalē mums būs jauna, ļoti laba Dzemdību nodaļa, kur jaunajām māmiņām piedāvāsim gan individuālās, gan kopējās palātas. Kad pabeigsim jauno ēku, spēsim Ogres slimnīcā pieņemt vairāk nekā 700 bērniņu gadā. Šobrīd mūsu slimnīcā ir ļoti labi nokomplektēts Dzemdību nodaļas personāls – faktiski nav vakanču.

– Cik ļoti valsts politika atbalsta daudzbērnu ģimenes?

– Varbūt sākšu mazliet no otra gala. Cilvēkiem patīk, ka ir iespēja strādāt, ir darba vietas. Ja ir darba vietas, var iegūt līdzekļus, lai apmierinātu savas vajadzības un arī ģimenes vajadzības. Apzinīgi cilvēki plāno, kāda ir viņu rocība, kad laist pasaulē bērniņus, lai visiem būtu komfortabli dzīvot. Domāju, ka par šo pamatu mūsu valstī tiek domāts par maz. Valstī primāri vajadzētu būt ražošanai, bet Latvijā nemaz nav Rūpniecības ministrijas! Kādreiz bija. Kādreiz būvējām tramvajus, vilcienus, tagad pērkam no čehiem, no šveiciešiem, bet mēs paši tos varējām būvēt! Svarīga arī sakopta vide. Aptuveni pirms gadiem desmit cilvēki nevēlējās nākt strādāt Ogres slimnīcā, nevis tāpēc, ka tā slimnīca bija švaka, bet tāpēc, ka pilsētas vide, sakoptība – nekāda – nebija cilvēkiem, kur pastaigāties, nebija slēpošanas trases un daudz kā cita. Pēdējo astoņu gadu laikā mūsu pilsēta ir izaugusi un daudzas jaunās ģimenes izvēlas dzīvot Ogrē. Kā Ogrē cēlušās dzīvokļu cenas – mēs neatpaliekam no Rīgas! Tas, ka Ogre kļuvusi sakopta, arī mums ļāvis nokomplektēt slimnīcas personālu, jo jaunie ārsti vēlas dzīvot sakoptā vidē, un pilsēta ar katru gadu aizvien vairāk uzzied.

– Bet, vai mums, Latvijā, vispār pietiek ārstu?

– Nē, mums noteikti ārstu nepietiek. Tas ir ļoti smags jautājums, ko gan varētu atrisināt, ļaujot jaunajiem censoņiem rezidentūrā apgūt kādu no izvēlētām specialitātēm. Ārstu vidū rastos konkurence, kas savukārt uzlabo kvalitāti. Daudzkārt esam pieredzējuši, ka jaunie cilvēki, pēc sešu gadu mācībām ieguvuši ārsta diplomu, vēlas turpināt studijas rezidentūrā, bet vietu skaits konkrētajā specialitātē ir ierobežots. Jaunais ārsts neatrod savu vietu un izvēlas pamest mūsu valsti. Pērn talantīgs puisis strādāt par ķirurgu aizbrauca uz Šveici, divi uz Vāciju, ir uz Zviedriju aizbraukuši, bet daudzi no šiem censoņiem būtu palikuši Latvijā, ja vien rezidentūrā būtu vieta. Tā ir arī valsts atbildība. Daudzi speciālisti šobrīd ir pirmspensijas vecumā, un iedzīvotājiem būs aizvien sliktāka pieejamība ārstiem, ja vien neatradīsies dzirdīgas ausis. Ogrē šo problēmu risinām mazliet savādāk – par slimnīcas līdzekļiem renovējām kādreizējo poliklīnikas ēku, kur izveidojām 28 dzīvokļus ārstiem, tādējādi Ogres slimnīcai piesaistām jaunos speciālistus un mums ir pavisam maz vakanču. Otrkārt, arī pati pilsēta kļuvusi skaista, un, treškārt, mēs maksājam labas algas.

– Cik garš ceļš jāiziet, lai kļūtu par ārstu?

– Tas ir ilgs ceļš. Kad mācījāmies Rīgas Medicīnas institūtā – kā no rīta sākām, tā tikai desmitos vakarā beidzām, un tā sešus gadus. Varējām tikai noraudzīties, kā klases biedri, kuri mācījās citās augstskolās, tik pa ballītēm vien. Protams, skumji ap sirdi paliek. Bet, ja nopietni, lai sagatavotu ārstu, mācīšanās process ir ļoti grūts. Viegli ir kritizēt ārstus, bet lai šie kritizētāji padomā, kā būtu, ja pašiem, lai varētu tikt līdz rezultātam, būtu jāmācās sešus un vēl četrus gadus. Tāpēc arī pievēršam uzmanību studentiem, kuri ir no mūsu novada. Mēs ar viņiem slēdzam sadarbības līgumus, tad viņiem ir lielāka iespēja tikt rezidentūrā. Tiem, kuri beiguši sesto kursu un prakses laikā jau sevi apliecinājuši labā kvalitātē, dodam iespēju piestrādāt vakaros, sestdienās, svētdienās, un slimnīcas Uzņemšanas nodaļā ir vesela plejāde ar jauniem cilvēkiem. Mēs investējam jaunajos rezidentos, studentos. Viņi strādā pieredzējušu ārstu uzraudzībā, vāc anamnēzes, apgūst nepieciešamās praktiskās iemaņas un, kad ir pabeiguši rezidentūru, var pilnasinīgi strādāt un palīdzēt cilvēkiem. Tas ir ļoti sarežģīts ceļš, bet mēs tādējādi varam nokomplektēt savu medicīnas iestādi ar personālu.

– Cilvēkus nereti uztrauc – vai tik mani neoperēs kāds students! Vai jūs atceraties savu pirmo operāciju?

– Tas bija ļoti sen. Kādreiz ārstus pietiekami sagatavoja. Sākumā nemaz nevarēja dabūt vietu Ogres slimnīcā. Nonācu Madonā, kur nostrādāju piecus gadus, atgriezos Ogrē. Pirmajās operācijās, protams, bija liels uztraukums. Ne jau no pašas operācijas, bet no atbildības. Nevienam jaunam ārstam, kamēr viņš nav pietiekami redzējis kādu konkrētu operāciju, neļauj vienam pašam operēt. Cilvēka ķermenis nav tas, uz kā eksperimentēt. Arī tagad strādā trīs rezidenti, un par viņiem ir jāatbild. Esam ieinteresēti, lai jebkuram cilvēkam ārstēšanas process būtu ar pozitīvu iznākumu.

– Kādreiz pacientiem bija bailes no lauku slimnīcām…

– Nereti ir bijuši gadījumi, ka cilvēks ārstējies kādā no lielajām slimnīcām un ir priecīgs tikt pie mums atpakaļ. Pēdējos gados ir tā, ka mums slimnīca faktiski visu laiku ir pilna. Tas liecina, ka ārstniecības kvalitāte ir laba. Protams, nekad nebūs tā, ka visi būs ar visu pilnībā apmierināti. Katrs izvēlas, kur iet, kam uzticas. Ārstniecība ir tāda lieta, ka jābūt uzticībai un ticībai.

– Kāda ir bijusi vissarežģītākā operācija?

– Ir situācijas, ka ir operācijas, ko medicīnas iestādē bez tevis neviens cits nevar veikt. Esmu novērojis – jo vairāk uztraucies, jo labāk sanāk. Var būt sarežģīti lūzumi, sarežģīti onkoloģiskie procesi, un tu vienkārši esi spiests mēģināt to risināt. Atceros gadījumu – kāda sieviete no piektā stāva bija izkritusi pa logu un viņai bija sadragāts augšstilba kauls. Sūtījām bildes uz Rīgu, vēlējāmies, lai viņi pārņem, bet, ieraugot uzņēmumus, galvaspilsētas medicīnas iestādes atbildēja – nē, mums tādu pacientu nevajag. Nācās pašiem tikt galā. Pēc četriem mēnešiem ieraudzīju to meiteni veikalā. Viņa ar kruķiem, bet pati gāja. Tas nenoliedzami bija gandarījums.

– Kāda ir bijusi ilgākā operācija?

– Savulaik Kegi ir teicis – ja operē vairāk par stundu, esi zaudētājs, jo, pirmkārt, pacientam ir grūti, otrkārt, pastāv infekciju riski. Jācenšas nevis sasteigt, bet pēc iespējas ātrāk izdarīt operāciju. Man ilgākais tās ir bijušas divas – divas ar pusi stundas.

– Bet vai ir bijis nenovēršamais, ka operācijas laikā pacients aiziet viņsaulē?

– Strādāju no 1987. gada, un man, paldies Dievam, nav bijis gadījuma, kad operācijas laikā cilvēks aiziet, bet esmu to redzējis. Bija smaga auto avārija, steidzami izsaucām uz Ogri bērnu ķirurgu, jo bija cietusi 12 gadu veca meitenīte. Viņai bija sadragāti visi iekšējie orgāni. Pēc tam vēl daudzkārt to atcerējos. Bija ļoti smagi, meitenīte arī pati to juta – viņa personālam prasīja, vai nenomirs. Parasti jau bērns personālam tādus jautājumus neuzdod. Ķirurgam tas ir liels pārdzīvojums. Ceru, ka nostrādāšu savu laiku un man neko tādu nenāksies piedzīvot.

– Ir bijusi iespēja piedzīvot situācijas, kad ārsti vairs neko nevar izdarīt un viss ir, kā mēdz teikt, Dieva rokās?

– Ne gluži tā, bet ir gadījies, ka atveseļošanās procesam vajadzētu noritēt ilgi, bet pēkšņi skaties, ka tas notiek ļoti ātri un pozitīvi. Tad domā, kāpēc tā noticis, jo, pēc loģikas, tā nevajadzētu būt. Bet katrā ziņā, ja pie cilvēka atnāk garīdznieks, tas dod dvēseles mieru. Ogres slimnīcas paspārnē atrodas arī Ogres pansionāts, ko izremontējām un izvietojām slimnīcas vecajā korpusā. Tur šobrīd uzturas 97 iemītnieki. Esam atsvaidzinājuši arī kapelu, kur nāk mācītāji no dažādām konfesijām un runā ar cilvēkiem. Esam uzlikuši arī platekrāna televizoru, jo ir mācītāji, kuri paņem līdzi kādu garīga rakstura filmu. Dievkalpojumi ir apmeklēti, cilvēki tos gaida, un tas ir svētīgs darbs, ko priesteri dara.

– Kāda ir iespējamā sadarbība ar draudzēm un slimnīcu?

– Ja kādreiz cilvēks slimnīcā gulēja mēnesi, tad tagad faktiski šis laiks ir ļoti samazināts. Mūsu slimnīcā tās vidēji ir 4,8 dienas. Kad būvējām slimnīcu, katrā nodaļā bija plašs vestibils, kur aiz stikla atradās ēdamgaldi, bija plānots, ka cilvēki tur nāks un ēdīs, bet ārstēšana ir tik intensīva, ka reti kurš tajā brīdī var staigāt. Ja pacients var brīvi staigāt, tad faktiski var doties mājās, tāpēc ēdamzāle faktiski bija lieka. Kas attiecas uz kapelu, pirmkārt, mums nav telpu, kur to izvietot, otrkārt, kā jau minēju, pārāk īss ir uzturēšanās laiks slimnīcā, un, ja cilvēks švaki jūtas, viņš neko citu nevēlas, kā vien ātrāk izveseļoties un doties mājās.

– Pandēmijas laikā mācītāji nemaz palātās netika ielaisti. Kā ir tagad?

– Vidēji vienā palātā ir četri cilvēki. Viens vēlas gulēt, bet pie otra atnācis mācītājs. Tam, pie kura viņš atnācis un sniedz mācību, tas ļoti patīk, bet pārējiem palātas biedriem, kuri vēlas mieru, – ne. Divi izsaka mutiskas pretenzijas, viens pat rakstiski. Pat, ja būtu kapela, ja cilvēks ir gulošs, viņš uz to kapelu vienkārši nevarētu aiziet. Tas ir sarežģīti. Faktiski visbiežāk cilvēkam, kurš guļ slimnīcā, ir vienalga, vai pie viņa atnāk vai neatnāk mācītājs, to lielākoties vēlas radinieki. Bet es neesmu pret, par risinājumiem var domāt. Mēs dzīvojam tehnikas laikmetā. Iespējams, slimnieks ar priesteri var sarunāties video čatā ar viedtālruņa, planšetes palīdzību, izmantojot austiņas. Protams, dzīvā saruna ir laba, bet var izlīdzēties kaut vai ar telefona sarunu. Pansionātam iegādājāmies planšetes, lai klients šādā veidā, it īpaši pandēmijas laikā, var aprunāties kaut vai ar piederīgiem. To nākotnē varētu piedāvāt arī slimnīcas pacientiem.

– Kā jūs redzat darbu ar cilvēka dvēseli?

– Pēc pandēmijas perioda ir ievērojami pieaudzis psihiatra apmeklējumu skaits. Tas nebūt nenozīmē, ka cilvēks ir psihiski slims, viņš nāk kā pie psihoterapeita. Vienkārši cilvēkam nepieciešama palīdzība sakārtot domas. Tas ir līdzīgi kā ar Krīzes zvanu centru, kur cilvēku uzklausa dažādu konfesiju mācītāji. Domāju, tā ir laba lieta, ko izveidojusi Ogres novada pašvaldība. Cilvēks nevar slimnīcā kā pie ārsta pierakstīties uz sarunu ar mācītāju, lai gan, pieļauju, interese varbūt būtu.

– Kā ir ar ārstu laipnību pret pacientiem?

– Mēs ļoti cīnāmies par pieklājību. Daudzās sfērās ir tā, ka darbiniekam ir tiesības, bet nav pienākumu. Ja darbinieks pieļāvis daudz kļūdu, bijis rupjš un iestāde pēc tam mēģina no viņa atbrīvoties, viņš vēršas Valsts darba inspekcijā. Juridiski ir ļoti sarežģīti pārtraukt darba attiecības ar šādu, lai arī rupju, darbinieku, ja viņš pats to nevēlas. Un arī šajā ārstu trūkumā, pat ja redzi, ka cilvēks ir kaut ko sliktu sadarījis, kaut ko neievēro, ja par to nogriez viņam prēmiju, viņš ļoti apvainojas, uzmet lūpu un aiziet uz citu slimnīcu. Šobrīd veselības aprūpē ir tā, ka slimnīcas cita ar citu cīnās par darbiniekiem, ārsti strādā trijās četrās vietās un faktiski ir neaizskarami. Pamēģini tik viņam ko aizrādīt, viņš uzmet uz galda atlūgumu un pasaka – man tajās citās trijās vietās neviens neko neaizrāda… Protams, mēs šos ārstus, ja tā var teikt, maigā veidā aicinām uz sarunu, jo neviens nav devis tiesības būt rupjiem pret pacientu vai piederīgo. Ir teiciens, ka apmeklētājam vienmēr taisnība, lai kāds viņš būtu. Domāju, tā agresivitāte, kas sabiedrībā saglabājusies vēl no padomju laikiem, mums ir jāizskauž. Pat suņus daudzi pērk ārzemēs, jo tur viņi nav tik agresīvi, ir ar stabilu psihi, bet mums vajag, lai kostu, rietu. Mēs joprojām tikai ejam civilizētas sabiedrības virzienā. Katrā gadījumā sarunas vienmēr ir svarīgas. Arī ģimenēs varbūt reizēm paliek kaut kas neizrunāts, arī darbā. Redzot, ka arī kāds darbinieks ir nomākts, cenšamies viņu uzrunāt, noskaidrot iemeslu, jo tas ir ļoti svarīgi. Bēdās cilvēki reaģē ļoti dažādi – kāds kļūst agresīvs, cits ir ļoti laipns. Ja laikus varētu palīdzēt novirzīt cilvēka domas, tas būtu ļoti svarīgi.