Tāpat kā daudziem citiem latvju bērniem, arī Anitas likteni sāpīgi locīja svešvara. Saldū dzimusī meitene nepieredzēja saldu bērnību – līdz gādīgā visu padomju tautu tēva Staļina nāvei dzīvoja pie vecvecākiem, jo māti un tēvu totalitārā režīma pakalpiņi izsūtīja uz Sibīrijas plašumiem, šķirot vienu no otra. Diemžēl vecāki izšķīrās arī dzīvē, māte atgriezās Saldū, bet tēvs aizbrauca uz Liepāju. Anita mācījās Sātiņu septiņgadīgajā skolā un Saldus vidusskolā. Jau agri parādījās spriganās sportistes talants. Mīļāko priekšmetu vidū bija lieliskā pedagoga, klases audzinātāja Pētera Galviņa pasniegtā latviešu valoda un literatūra, kā arī fizkultūra, ko savienotā kārtā «dresēja» matemātikas skolotājs Rūdolfs Ozoliņš. Skaitļu zinātne Anitai nepavisam nepadevās, un skolotājs Ozoliņš, labsirdīgi smaidot, mierināja: «Kustini vien kājas, matemātika nav priekš tevis… » Citās zinībās Anita bija labāko audzēkņu vidū. Tika veikti arī bartera darījumi – Anita klases puikām sacerēja domrakstus, puikas Anitai piegādāja rasējumus. Pirmais ievērības cienīgais sporta panākums – uzvara 60 metru sprintā Saldus rajona vieglatlētikas sacensībās. Žēl, ka tolaik vēl nebija atvērta pilsētas sporta skola. Ja talantīgais meitēns nonāktu pie labiem speciālistiem un cītīgi trenētos, rezultāti kāptu uz augšu un sekundes birtu nost (100 metrus Anita veica 12,1, bet 200 metrus – 25,2 sekundēs; tālumā tika sasniegti 5,34 metri). Pazīstamā Murjāņu sporta internātskola ģimenes apstākļu dēļ palika tikai sapnis.
Studiju un sporta strīdā uzvar sports
Īsi pirms 11.klases beigšanas Anita Latvijas skolēnu izlases sastāvā startēja Vissavienības skolēnu spartakiādē Volgogradā. Jaunā sportiste tika atbrīvota no vidusskolas gala eksāmeniem. Šis fakts gan absolventi sabiedēja sniegt dokumentus augstskolā. Neklātienes juristos Anita iestājās pēc gada, taču aktīvā sportošana ņēma virsroku, un studente otrajā kursā mācības pameta. «Nevaru sev piedot, tā bija mana dzīves lielākā kļūda,» joprojām kreņķējas A. Markevica. «Protams, junioru un «Vārpas» rindās izbraukāju visu bijušo savienību, taču…»
Darba gaitas Anita uzsāka Saldus komjauniešu komitejā, apzinīgi pildot lauku instruktores pienākumus, kuru vidū īpaši tuvi bija sporta jomas uzdevumi. Ļoti veiksmīgi izdevās sastrādāties ar tālaika kopsaimniecību korifejiem – «Jaunā Komunāra» priekšsēdētāju Jāni Blūmu un «Druvas» saimnieku Jāni Rubuli. «Labs ir, meitenīt, darīsim, kā teiksi, taisi tik augšā,» vīri iebildumus necēluši.
Sekoja fizkultūras metodiķes darbs Saldus meliorācijas pārvaldē. Pienākumi zināmi – dažādu sporta aktivitāšu organizēšana. Šis amats radikāli izmainīja Anitas dzīvi. Uz ierindas sporta pasākumu reģistrēties ieradās kāds jauneklis, kurš teicās varam visu – ja vajag, spēlēs volejbolu, dambreti, šahu… Tas bija Jānis Markevics, liktenis… «Pēc horoskopa esmu Lauva, bet Jānis ir Vērsis – skaitāmies šausmīgi nesaderīgs pāris,» smej Anita, «toties dzimšanas gadu simboli – Gailis un Čūska – pat ļoti sapasē... Ne velti esam kopā nodzīvojuši 40 gadus, izaudzinājuši Arvilu un Lailu, tiekot pie astoņiem mazbērniem. Ģimeniskajās attiecībās galvenais ir respektēt otra intereses, neuzspiest neko ar varu, saglabāt uzticēšanos.»
Godalgotie darba cēlieni Ķeipenē un Madlienā
1972.gadā Markevici pārcēlās uz Ogres rajona Vatrāni, tad ienāca Ķeipenes «Vizbuļos». Drīz vien Anita kļuva par deputāti, un pēkšņi … 29 gadu vecumā – Ķeipenes izpildkomitejas priekšsēdētāja! Notika tā, ka amatā apstiprinātais vīrs nomira un tā laika Ogres pašvaldības galva Senkevičs jauniņās kandidātes iebildumos neklausījās. «Saldus kolhozā visur paguvi, tāpat skriesi arī šeit,» viņš teica. Lai gan vietējie ļaudis savu priekšnieci atbalstīja, Anita ilgi amatā nepalika – «piegriezās» partijas rezolūciju, lēmumu un konstitūciju apspriešana (komunistu kliķē Anita nav bijusi ne vienu dienu), smagi gāja, cīnoties ar nelabvēlīgajām ģimenēm.
1980.gadā sākās pēdējais darba dzīves posms gandrīz 30 gadu garumā. Madlienā atvēra grāmatnīcu. Es un tirdzniecība – Anita bija šokā, bet grāmatas vienmēr patikušas. Blakus tiešajiem pienākumiem viņa labprāt atcerējās jaunību. Grāmatnīcas «Auseklis» direktores Elizabetes Rasļenokas aicināta, teicami startēja Grāmatu tirdzniecības pārvaldes komandā. Veterānu mačos iegūtas daudzas medaļas un goda raksti. No vieglā sprinta Anita pārkvalificējās uz spēka disciplīnām – disku un lodi. Pirms 10 gadiem lielajam sportam teiktas ardievas. «Ja vairs īsti nevari, nav ko spokoties, » pārliecināta ir Anita. Veterānu mačos pietiek ar Jāni, kurš joprojām startē vieglatlētikā, slēpošanā un novusā, kur pievārē trīsreiz jaunākus slidenā galdiņa meistarus. Pirms diviem gadiem trofeju lielāko daļu A. Markevica dāvāja jaunizveidotajam Saldus Sporta muzejam.
Īstam pensionāram allaž pietrūkst laika…
«Tā nu tie gadi pagājuši,» rezumē A. Markevica. «Madlienā esmu veikusi sabiedrisko darbu, biju pagasta padomes deputāte, kādu laiku arī priekšsēdētāja. Nu manu rūpju bērns ir šogad dzimusī pensionāru biedrība «Sisegale». Varēju jau vēl pastrādāt grāmatnīcā, taču valsts ķepa izrādījās pārāk alkatīga. Devos vien pensijā. Domāju – nu gan paspēšu izdarīt visus neizdarītos darbiņus, bet nekā. Laiks skrien arvien ātrāk. Sākotnēji cītīgi lasīju – pat 10 grāmatas nedēļā, nu acis trakot vairs neļauj, tomēr – kā tu iztiksi bez Elksnes, Apškrūmas, Vāczemnieka un citiem ne pārāk moderniem latviešu dzejniekiem; daiļliteratūras, kriminālromāniem, bestselleriem (nebija ne vainas pusaudžu iecienītajai «Krēslai»), kulinārijas un dārzkopības izdevumiem. Tāpat man patīk atgriezties sporta pasaulē (ar TV ekrāna palīdzību), jāpaseko arī ziņu raidījumiem, jāsamīļo savas mazās radinieces – lauvenītes Minne, Mure un Pīka, jāpavēro kāda «ziepju opera». Kad ap sirdi kļūst smagi vai nokaitina valstiskas negācijas un politiķu rīcība, eju parušināties vienā no trim mazdārziņiem – zeme visu negatīvo izvelk laukā. Bez tam mani priecē un tonizē nūjotāju komanda. Paldies «Otrajām mājām» par inventāru. Mūsu veselīgi dullais kodols katrā gājienā veic piecus kilometrus. Esmu izskaitījusi – šogad nostaigāti vairāk nekā 400 kilometri.»
Foto no personiskā arhīva