Mūsdienās tādu industriālā kultūras mantojuma daļu kā šaursliežu dzelzceļus redzam vairs tikai senās fotogrāfijās un mazbānītim veltītās ekspozīcijās dažos Latvijas muzejos. Taču, izrādās, arī Ogres novada teritorijā reiz ikdienas darbos kursējusi tvaika lokomotīve, no novada attālākajiem rajoniem nogādājot kokmateriālus uz Ogres dzelzceļa staciju.
20. gs. 30. gadi Latvijas vēsturē ir laiks, kad mežrūpniecības vajadzībām top vairāki jauni šaursliežu dzelzceļi. To izbūvi sekmēja 20. gs. 30. gadu ekonomiskā krīze un bezdarbnieku skaita pieaugums. Šaursliežu dzelzceļu Ogre–Laubere 1932. gadā izbūvēja Tautas labklājības ministrija, lai izvestu kokmateriālus no upēm attālākiem rajoniem, kur nebija iespējams kokus pludināt. 1934. gadā, kad dzelzceļa izbūvēšana bija pabeigta un jau uzsākti mežu darbi uz jaunbūvētās Ogres–Lauberes dzelzceļa līnijas, dzelzceļu un tā ritošo inventāru bez atlīdzības savā rīcībā pārņēma Satiksmes ministrijai pakļautā Dzelzceļu virsvalde. Meža dzelzceļš Ogre–Laubere sākās Ogres stacijā un šķērsoja lielos mežu masīvus Ikšķiles novada Tīnūžu pagastā un Ogres novada Suntažu un Lauberes pagastā. Ogrē pievestos kokmateriālus pārkrāva platsliežu platformās un vagonos tālākam transportam uz Rīgu. Līnijas garums bija 37,2 km, un tā bija garākā lauku platuma mežu dzelzceļu līnija Latvijā. Sliežu ceļa garums no Ogres stacijas līdz Kalniņu mājām Lauberē – 31,0 km, no pamatlīnijas nogriezās 9,3 km garais Ventas atzarojums un 1,3 km garais Struņķu atzarojums. Sliežu ceļu kopgarums, ieskaitot apbraucamos un staciju ceļus, – 41,6 km. No visas līnijas garuma 7,7 km bija uzlikti uz privātas zemes, bet pārējais – uz valsts zemes. Meža dzelzceļa līnija apkalpoja Rembates un Nītaures virsmežniecības. Lai varētu sekmīgāk izvest kokmateriālus, līnijai varēja būt izbūvēti pagarinājumi, kurus pēc mežu izciršanas nojauca un būvēja tur, kur nepieciešams.
Kā amerikāņu kalniņos
Ņemot vērā dzelzceļa līnijas Ogre–Laubere pagaidu raksturu, tās būvniecībā tika piemērotas atkāpes no jaunu dzelzceļu līniju būvniecībā noteiktajām normām. Tā, piemēram, maksimālais kāpums atsevišķos posmos sasniedza 35‰ pieļaujamo 15‰ vietā jaunbūvējamiem šaursliežu dzelzceļiem. Dabā tas nozīmēja, ka 100 m garā posmā lokomotīve no 0 punkta varēja uzvirzīties līdz pat 3,5 m augstumam. Atkāpes no normām piemērotas arī sliežu līkņu rādiusos – pieļaujamo 200 m vietā būvēti visai strauji līkumi, pat ar četras reizes īsākiem līkņu rādiusiem. Pavisam līnijā tika iebūvēts 71 koka tilts 300 m garumā. Sliežu ceļu veidoja 4,5 līdz 9 kg/m smagas sliedes, kas norāda uz to, ka tikusi izmantota pat zirgu vilcei paredzēta dzelzceļa infrastruktūra. Kopējais šajā līnijā iebūvēto pārmiju skaits – 35. Līnijas būve kopā izmaksāja 54 205 latus.
Dzelzceļa malās atradās vairākas krautuves, nosauktas gan tuvējo saimniecību vārdos – Ģērķu, Glāznieku, Ventas, Struņķu, Zvirgzdu, gan apzīmētas ar mežu kvartālu numuriem vietās, kuru tuvumā sētu vai izteiksmīgu dabas objektu nebija. Mūsdienās mežs un krūmāji pārņēmuši arī mežu kvartālus, kuros kādreiz atradās kokmateriālu krautuves.
Mežstrādniekiem, pilsētniekiem un vasarniekiem
Ogres pilsētā atradās divas stratēģiski nozīmīgas meža dzelzceļa ēkas – depo un mežu dzelzceļa kantoris. Depo ēka atradās iepretim dzelzceļa «trīsstūrim» tagadējā Mālkalnes prospekta rajonā un kalpoja kā sava veida garāža. Specifiska rakstura remontdarbi te netika veikti, taču kāds vai pat vairāki darbinieki te strādāja – rūpējās par lokomotīvju tīrīšanu, ekipēšanu, iekurināšanu un vagonu apkopi. Organizatoriskus, saskaņošanas un plānošanas darbus veica otrā stratēģiski nozīmīgajā ēkā Ogres pilsētā – Ogres depo departamenta ēkā jeb kantorī Upes prospektā 16. Kantora darbinieki bija atbildīgi par komerciālo darbību – plānoja pārkraušanas darbus, pasūtīja vajadzīgajā daudzumā platsliežu vagonus, organizēja kraušanas brigāžu darbu gan mežā, gan stacijā. Vilcienu kustības vadību un regulēšanu attiecīgajā līnijā veica viena persona – dispečers, kurš deva rīkojumus vilciena aizlaišanai un sekoja vilciena kustībai, sazinoties pa telefonu tieši ar vilciena vadītāju un dodot tam norādījumus vilciena tālākai gaitai.
Kustība uz dzelzceļa uzsākta 1933. gada sākumā. Ik dienas mežu darbiem – koku zāģēšanai un kraušanai – to izmantoja vietējie mežu strādnieki. Tā kā strādnieku darba diena mežā bija gara un fiziski smaga, izmantošanai siltajā laikā izbūvētas arī barakas, kur strādnieki varējuši pārnakšņot. Lai gan dzelzceļa raksturs bija izteikti rūpniecisks, zināms, ka bānīti, dodoties pēc meža veltēm, izmantojuši arī pilsētnieki un vasarnieki. Savukārt Lauberes iedzīvotāji pamanījās izmantot dzelzceļu piena, sviesta un dārzeņu nogādei Ogrē.
Romantiskā izpriecu braucienā
Plaši un tēlaini laikrakstos tiek aprakstīti Ogres Tirgotāju un namsaimnieku biedrības organizētie romantiskie izpriecu braucieni 1934. gada vasarā. 15. maijā notika pirmais lielākais «Mazā bānīša» izpriecu brauciens. Jau agrā rītā vilciens ar meijām rotātiem vagoniem tika padots Ogres stacijā pie ūdenstorņa. Laikrakstā «Ogres Straume» lasāms: «Ap plkst. 9.00, kad ieradās muzikanti un nopūta pirmo maršu, līdzbraucēji jau sāka iegādāties biļetes un ieņemt vietas. Ieradās fotogrāfs, padarīja braucējus nemirstīgus, un nu jau dzirdēja valodas, ka, ja pēcpusdienā Ogrē nebūtu «Mērnieku laiku» (..), tad padotais vagonu skaits būtu par maz, lai uzņemtu visus līdzbraucējus.» Īsi pirms atiešanas ieradies arī pilsētas galva Jūlijs Marsons un vairāki augsta līmeņa mežu darbu vadītāji. Daļa piedalījušies braucienā līdz Turkalnes ielai, taču daļa turpinājuši ceļu līdz galapunktam. Pēc apmēram stundas brauciena vilciens nonāca «trīsstūrī» – Ģērķos, kur tika piekabināts vēl viens ar zaļumiem un karodziņiem pušķots vagons ar vietējās apkārtnes iedzīvotājiem. Tālāk vilciens devās līdz Ventas malkas krautuvei. «Še izkāpa tuvu pie simts cilvēku un ar mūziku priekšgalā devās uz Annas muižas kalnu, kas jau redzams no pieturas vietas. Kalns apaudzis ēnainiem kokiem, saules tveicē ir jauka apmešanās vieta, jo kalngalu pārstaigā atspirdzinošs vējiņš. Tur kopējas pusdienas, atpūta, mūzika un deja.» Šeit ekskursantus pārsteigusi arī īsa lietus šalts. Tālāk braucēji devušies uz Mazās Juglas līci pie Briežu kroga, kur daļa veldzējās Mazās Juglas vēsajos ūdeņos, bet daļa nodevās makšķerēšanai. Tā kā Ogrē šajā dienā bija daudz sarīkojumu un notikumu, atpakaļ Ogres stacijā atpūtnieki tika nogādāti ar diviem vilcieniem, attiecīgi – plkst. 16.00 un plkst. 21.00.
Dejas un jautrība līdz krēslai
Otrais «Mazā bānīša» izpriecas brauciens notika tās pašas 1934. gada vasaras beigās – 12. augustā. Šoreiz ceļa mērķis – Laubere. Līdzīgi pirmajai reizei izpriecu brauciena dienā jau agri no rīta pie Ogres stacijas tika padots pušķots vilciens 10 vagonu garā sastāvā. Ģērķos tika piekabināts viens un Būdās vēl otrs pušķots vagons ar vietējiem līdzbraucējiem. «Īsi pirms gala punkta kādam jokupēterim bija labpaticies uzcelt «goda vārtus» no sausām eglēm ar uzrakstu «Sveiki, paģiru lāpītāji», laikam aiz tā iemesla, ka ceļa biedros bija daudz viesu, kas iepriekšējā vakarā bijuši Preses ballē. Šis gadījums sacēla braucējos jautrību.» Zvirgzdu krautuvē braucējus sagaidīja otri goda vārti «Sveiki Lauberē!» Notika maza oficiāla lentes pārgriešanas ceremonija, un bānītis turpināja ceļu līdz Kalniņu mājām jeb vietai, kur sliežu ceļš beidzas. Šeit braucējus laipni sagaida Kalniņu māju īpašnieks, kas atbrīvojis riju, kur atpūtniekiem apmesties un dejot. Kā vēsta laikraksts, viesmīlība, savstarpēja iepazīšanās un jautrība turpinājusies līdz krēslai, kad bija jāatgriežas Ogrē.
Kas no tā atlicis
Zināms, ka šaursliežu dzelzceļš krietni nopostīts Otrā pasaules kara laikā un pēc tam vairs nav atjaunots. Precīzas ziņas par sliežu likteni arhīvu dokumentos nav atrodamas. Edīte Čistova, kas bērnību pavadījusi netālajās Caurumu mājās, atceras, ka atsevišķi sliežu fragmenti vēl ilgi pēc kara glabājušies tuvējo māju saimniecībās. Bet kas tad šodien saglabājies no kādreizējā bānīša ceļa? Lielāko daļu no sava garuma dzelzceļš stiepās pa meža stigām vai paralēli lielākiem ceļiem, tāpēc mūsdienās sazīmēt dabā aptuveno bānīša ceļu nav grūti. Sarežģītāk ir dabā ieraudzīt ko tādu, kas liecinātu, ka te patiesi kādreiz stiepusies dzelzceļa līnija. 2018. gadā vēl bija vāji saskatāmas uzbēruma vietas pie Struņķu atzara sākuma un beigām. Nosacīti uzbērums saglabājies arī ceļa posmā, kas ved no Gruntēm uz toreizējo mežsarga māju Būdas, mūsdienās pa to stiepjas grants ceļš. Radikāli ir sarucis saimniecību skaits dzelzceļa apkārtnē Suntažu un Lauberes pagastā, kas redzamas vēl 1940. gada kartē. Šaursliežu dzelzceļam veidotie uzbērumi nolīdzināti, veidojot meža ceļus vai pārbraukājot tos mežizstrādes laikā.
Neskatoties uz šaursliežu dzelzceļa Ogre–Laubere īso pastāvēšanas laiku, tas ar savu darbību atspoguļo visai Latvijai 20. gs. 30. gados raksturīgas mežrūpniecības un dzelzceļu būvniecības tendences. Turpretī cilvēku atmiņās un stāstos bānītis saglabājis īpašo Ogres kūrorta laiku burvību.
OGRES VĒSTURES UN MĀKSLAS MUZEJS