Dimanta pāris lielajā dzīves un kopdzīves pamatotībā

[ A+ ] /[ A- ]

Erna un Gunārs Namnieki ar abām meitām Valdu (no kreisās) un Guntu pagājušā gadu simteņa piecdesmitajos gados.

Augusta izskaņā ķeipenieši Erna un Gunārs Namnieki nosvinēja savu 60 gadu kāzu jubileju. Apritot tik cienījamai ģimenes gadskārtai, laulātie apliecina ne vien dimanta kāzas, bet galvenokārt šī dārgmetāla cienīgus gadus – skaidrus, cēlus un tīrus kā dimants.

Tas bija tik nesen, tas bija tik sen… Pirms 60 gadiem Erna un Gunārs sešus kilometrus garo ceļu līdz Cīravas izpildkomitejai, kur viņu dzīves vienoja oficiāla laulības ceremonija, aiztrauca ar velosipēdiem. Bijusi silta un saulaina diena. Un pēckara laiks, kad lepnas kāzu štātes nebija iedomājamas, kad līgavas pušķis greznojies vien vienkāršiem, pieticīgiem, bet jūtīgiem ziediem. Kad māksliniecisku apsveikumu vietā runājusi mīlestība, bet mūziku un dziesmas pilnībā aizstājusi abu sirds līksme, skaidrība un tā apziņa, ka nu viņi ir uz mūžu kopā un bezgala gari ceļi staigājami…

Kāzu dienā pie abiem gaviļniekiem ciemojušies tikai paši tuvākie – meitu Guntas un Valdas ģimenes, mazbērni Inese, Jolanta, Renārs ar savām ģimenēm, mazmazbērnus Tiju un Matīsu ieskaitot, kā arī Gunāra māsīca ar vīru no tālās Liepājas. Tieši šajā pašā dienā tikos ar Ernas un Gunāra jaunāko meitu Valdu, lai aprunātos par viņas vecāku kopdzīves harmonijas toņiem un akordiem, kuri noteikuši dimanta skanējumu.

No zīles līdz ozolam

Mēdz domāt, ka gadu un sadzīves rutīna agri vai vēlu attālina jaunības dienu romantiku un jūsmu. Un tomēr bieži vien tā nemaz nav. Jo laiku taču vada un papildina aizvien jauni un tikai pašu loloti dzīves liecinieki – ar mājām, ģimeni, bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem un pašu stiprinātu esību, kurai ir uz ko pamatoties un ir uz ko paļauties. Arī mīlestības impulsi un jūtu uzplaiksnījumi ar gadiem nekļūst bālāki, bet iesakņojas tajās dzīves gleznās, kurās krāsu salikums un visu lietu kārtība veido negrozāmo, nesatricināmo harmoniju un lielo Saskaņu, kurā saderīgi ielikts un ieliekas viss.

Aizvadītā gadu simteņa piecdesmitie gadi abus kurzemniekus ieved Zaubes pagasta Bērza pusē. Gunāram ik dienas savi desmit kilometri jāmēro uz vienīgo darba vietu Ķeipenes mežniecībā. Lietū, vējos, puteņos ar motociklu, velosipēdu, bet dažkārt arī kājām… Nepieciešamība pēc savām mājām kļūst ne vien ģimenes siltuma un kārtības diktēta, bet arī ar to domu, lai dzīvošana tuvāk darbam, arī Ķeipenes kopsaimniecības bērnudārzam, kurā Erna Namniece ilgus gadus veic šīs izglītības iestādes saimniecības pārzines pienākumus. Abas meitas Valda un Gunta pasaulē nāk Bērza pusē, arī skološanās iesākas Zaubes pamatskolā, bet vecāki jau būvē savas mājas Ķeipenē, savas «Zīlītes», kuras top netālu no teiksmainās Grāfienes gravas, kur baronu laiku stādītais parks, Zaļie avoti, Pūces kalni, Zvēru dārzs ar Danču placi un citām laiku, laikmetu un dabas ainavām.

Tās ir savu spēku, izdomas un sirds mājas ar zīmīgi tēlainu nosaukumu, kurā varbūt gluži apzināti zīlīšu pieticība vienojusies ar tām turpinājuma alkām, kad līdz varenu ozolu zariem aiznes vien stiprs un pamatīgs mūžs… Te izskolojas meitas, te viņu pasaules ceļu sākums un turpinājums: Valda sevi apliecinājusi kā cienījama un ilggadēja Suntažu vidusskolas pedagoģe, Gunta – kā savas «Guntas aptiekas» laipna un zinoša vadītāja Madlienā. Te dziļi lolotais ģimeniskums, kur meitas allaž apliecina mīlestību un pietāti pret saviem vecākiem, kuri savu atvasaras sauli redz arī mazbērnos un nu jau mazmazbērnos. Te ik solis liecina par tagadnes neapstrīdamību, pagājības soļu vieglumu, smagumu un skaistumu, arī par trauksmi un mieru, nākamības pēctecību un nepārtrauktību arī…

Kas vieno un pamato

Ilgi mēģinām sazīmēt un pamatot to būtisko, kas staigā tik garus dimanta ceļus. Valda priecīgi trauc, ka māte savu laulības gadu liecinājumu ietvērusi vienā vārdā – «uzticēšanās». Un, ja rūpīgi padomā, tā ir milzīga atklāsme ar dziļu raksturu katrā no viņiem un vienojošu saturu kopdzīves pamatā. Droši vien tur lielā mērā domāts par visu. Par mīlestību un saderību. Par poliem, kas pievelkas, un arī par poliem, kas pretēji lādēti, bet gudrā sirds vadībā gādā, lai neatgrūstos…

Gunārs ir gudrs. Un sirds gudrs. Kuram lietu skaidrojums nav tikai uz to un to pamatojoties, bet arī dvēseliski izdzīvots un sirds loģikas saistīts. Mežinieks, kuram pat šāda tāda sīka saaukstēšanās nav par iemeslu gulšņāšanai mājās, kad steidzami darbi sauc, sirds lietas un medības arī. Esmu ne reizi vien klausījies Gunāra stāstos, kuri allaž tajā vārdu un iztēles izkārtojumā, kas pielīp un paliek atmiņā. Viņš stāsta par meža iemītniekiem, par to dabu, īpašībām, paradumiem, skaistumu, par rīta agrumu, rasas šalti aiz apkakles un zirnekļa tīmekļa galā iekārušos lapu, kura kā balerīna ievirpuļojas mūžīgā dzinēja lomā… Viņš stāsta par dziļajā sniegā iemīto taku uz mežu, pa kuru stirnām nesama sulīga spēka barība, jo visvairāk tās ciešot no slāpēm… Viņš zina. Arī to, kas bitēm kaiš, kā spietu no ābeles ar kailām rokām ņemt, kā liekā atmatas pūrvieta ar bišu amoliņu apsējama un medus sviedumā ieskaitāma, kā meža stūrītis izkopjams, lai tas arī nākamajās paaudzēs kalpotu ne vien malkai un lietaskokam, bet arī skatam un dabas gleznai… Gunārs rimtā un nosvērtā balsī skaidro, pamato, bet neuzspiež. Un šad tad paironizē arī… Reiz, kad pārspriedām kūlas ugunsgrēku postu, viņa sejā ievilkās tāds grūtsirdīgs smaids: «Ar prātu var lāci no meža izmānīt, bet ko tu stulbumam padarīsi?» Nav tāda darba, kas Gunāram svešs, nav tādas grāmatas, kas nelasīta, nav tāda sarežģījuma, kas neatmezglojams, nav tāda prieka, kas nezinātu mēru un nav tādas likstas, kuras dēļ jāvaimanā: tas taču nelīdz nekā…

Erna vienmēr runātīga un ar to labo īpašību, ka atbrīvo sarunas biedru no neveikla bikluma. Sirsnīga, vienkārša, uzmundrinoša un ar labsirdīgu humoru apveltīta. Saviesīga. Augstā godā tur kultūras tradīciju. Jo saieti pie draugiem, kaimiņiem un viesu uzņemšanas visas dzīves garumā veidojušās kā sadzīves kultūras ainas vislabākajā izpildījumā. Ar sarunām, mūziku, dziesmām, gaumīgu galda klājumu, labām un vēl labākām attiecībām arī. Ir taču savā laikā gan skaisti svinēts, gan smeldzīgi līgots, gan tāpat ikdienišķi tērzēts, kur pēc veiksmīgi noslēgtām medībām visneticamākais mednieku stāsts laikam būtu tas, ka līksmu vīru lokā – nemaz, ne druskas, ne grama, ne dziesmas…

Ernas ziņā ir viena lieta, par kuru neuzdrošinos te gari rakstīt, – tā ir viņas ziedu mīlestība ar cēlo puķu dārzu rūpīgi frizēta mauriņa klājienā. Nav iespējams pārstāstīt to, kas jāredz… Varu vienīgi bilst, ka viss pagalms skatāms kā viens mākslas darbs, kura nosacītajā sētas pusē izveidojies pat savs miniparks ar introducētu koku un krūmu sugām. Jūtams, ka ziedu gaumē iekrāsojusies arī visa viņas cilvēciskā daba un dzīves izpratne. Konkursos par sakoptāko sētu «Zīlītes» allaž goda laureātu skaitā…

Šķiet, ka garos kopdzīves ceļus vadījusi ne vien liela apņemšanās, skaidra dzīves izpratne un veselīga nojauta, bet arī dimanta īpašību cienīgi raksturi. Dziļi, stingri, skaisti, cēli, acīs krītoši un arī ne tik viegli jaušami. Un droši vien Ernai taisnība, ka visu uzvar mīlestība un uzticēšanās. Kuru pavadā staigāta visa dzīve, abpusēji apdāvinoties ar to, ko viens otram spējīgi dot. Tā ir uzticēšanās arī tai sirds gudrībai, ka stiprākās nav vis tās ģimenes, kur nestrīdas, bet, gan tās, kuras visu prot salāgot, šķetināt un virzīt tai ceļā, kura augstākais uzdevums ir kalpot sev, ģimenei, bērniem, gadiem, paceļoties pāri visam citam – mazāk svarīgam. Gadi nenoveco, vien apvelkas jaunām kārtām – rožu, porcelāna, sudraba, pērļu, rubīna, safīra, zelta, smaragda un nu jau dimanta dārgumiem. Tas bija tik nesen, tas bija tik sen – tā skan kādā dziesmā. Bet dzīvīte staigā to pašu ceļu, pa kuru Erna un Gunārs tik skaisti pratuši iet…

Erna un Gunārs Namnieki dimanta kāzās.

Foto no personiskā arhīva