Izveidotā valdība ir tikai spoguļattēls Saeimai, kuru ievēlējām. Varbūt ne pati profesionālākā, bet acīmredzot labākā no tā, par ko spēja vienoties koalīcijas partneri. Aizejot uz ātrās ēdināšanas restorānu, mēs taču nesagaidām uz oglēm grilētu steiku. Tad kāpēc no Saeimas, kas profesionalitātes ziņā varētu būt salīdzināma ar vienkāršu nomales kafejnīcu, mēs sagaidām nez kādu augstākās klases meistarstiķi? Ja kompleksajā piedāvājumā ir makoroni po flotski, tad tas laikam ir labākais, ko pavāri spēj kvalitatīvi sagatavot.
Manuprāt, kritizēšana šobrīd pilnīgi neko nemainīs. Vēlēšanas ir aiz muguras, valdība ir apstiprināta, un diez vai kāds ministrs sāks strādāt labāk, ja viņu pirmajās darba dienās nolies ar mēsliem.
Cita lieta – diskusijas. Mums ir jādiskutē par augstākās izglītības nākotni un argumentēti jāaizstāv savs viedoklis. Mums ir jādiskutē par sociālajiem jautājumiem un jāieklausās nozares speciālistu viedoklī. Enerģija, kas šobrīd tiek tērēta neauglīgai kritikai, būtu jāpārvērš konstruktīvos ieteikumos, palīdzot jaunievēlētajiem ministriem pieņemt pareizos lēmumus.
Man gribas ticēt, ka daudz kritizētais izglītības ministrs Roberts Ķīlis, būdams demokrātijas aizstāvis, par katru cenu neturēsies pie maksas augstākās izglītības, ja studenti, mācībspēki un pārējā sabiedrība spēs argumentēti pierādīt, kāpēc Latvija šādam solim nav gatava.
Man gribas ticēt, ka arī labklājības ministre Ilze Viņķele atradīs iespēju, kā esošā (ļoti mazā) sociālā budžeta ietvaros vismaz daļēji apmierināt mūsu vajadzības. Un, ja visu zinošie eksperti tiešām zina, kā ar esošajiem resursiem panākt pensiju paaugstināšanu, aicinu viņus neslēpt sveci zem pūra, bet dalīties savos ieteikumos ar tiem, kuru rokās šobrīd ir lēmumu pieņemšana.