Draiskais lapsēns Šuks

[ A+ ] /[ A- ]

Šis stāsts būs no manas bērnības, ko vēl ļoti spilgti atceros.

Kādā lietainā vasaras dienā vīri, nākot mājās no meža darbiem, atnesa divas pavisam mazas lapsiņas un ielika vecmāmiņas Almas klēpī – sak, glāb nu mazās dzīvībiņas! Lapsiņas bija tik maziņas, ka pat lāgā actiņas vēl neredzējām. Viens no mazajiem uzreiz šķita dzīvīgāks un nedaudz lielāks, otrs ļoti vārgs. Vīri stāstīja, ka lapsēniņi bijuši trīs, bet viens jau miris. Domājams, lapsa bija gājusi bojā. Vecmāmiņa Alma tūlīt viņiem ielēja mutītēs karotīti silta ūdens, vēlāk arī pienu. Ierīkojām sētuves grozā midziņu un tur ielikām abus mazos. Kaķene Minne, kura tikko bija izvadījusi tautās savus bērnus, tūlīt, kārtīgi apostījusi lapsēnus, nogūlās blakus, tā uzņemoties mātes pienākumus. Ar katru dienu mazie lapsēni kļuva mundrāki un dzīvīgāki.

Ar ko Alma viņus ēdināja, vairs īsti neatceros, bet lapsēni auga un bija jautri un turējās pie Minnes. Domājām, ko darīt. Drīz būs rudens, tad ziema – vai tik mazas dvēselītes izdzīvos? Nolēmām atstāt pa ziemu mājās un pavasarī palaist brīvībā. Tā viņi auga, un katrs parādīja savu raksturiņu. Minne ik dienas atnesa peles, ko lapsēni ļoti gaidīja, un to dēļ dažkārt izcēlās sīvi ķīviņi. Kad lapsēnus ielaida Almas istabā, sākās viņu draiskulības. Lielākais no lapsēniem bija liels blēņdaris un viltnieks un arī skaļš, visur, kur viņš gāja, skanēja „šuk, šuk”. Tā arī nosaucām par Šuku, un uz šo vārdu viņš vienmēr atsaucās. Otra lapsiņa bija ļoti piesardzīga un visu vēroja ar savām lielajām acīm. Viņa reti piedalījās Šuka izdarībās, kurās varēja skatīties visu dienu. Līdz ko Šuks nogura, viņš ielēca Almai klēpī un, uzmetis kuplo asti uz acīm, tūlīt aizmiga. Tā viņš nogulēja apmēram desmit minūtes un atkal atsāka savas draiskulības.

Tā rotaļās un blēņās pagāja ziema, tuvojās pavasaris, un lapsēni kļuva arvien nemierīgāki. Līdz ko iestāsies siltāks laiks, nolēmām lapsiņas palaist brīvībā. Grūti bija iedomāties, kā viņas iedzīvosies jaunajā vidē, vai vispār spēs pielāgoties, vai spēs sagādāt paši pārtiku?

Un pienāca kāda skaista, saulaina diena, kad nogādājām lapsiņas iepriekš sakoptā viņu dzimtajā alā. Nolikām trauku ar ūdeni un dažas Minnes sagādātās peles. Tad ielaidām abus alā. Vērojām –vispirms viņi visu ātri apostīja, apēda abas peles. Šuks sēdēja tāds apmulsis un nomierinājās, kad atnāca Minne. Tā nu viņi trijatā palika pa nakti alā. No rīta Alma gāja raudzīt, kā nu jūtas «audžu bērni». Par pārsteigumu Almai, visi trīs bija turpat. Tā pagāja vairākas dienas, līdz Minne pārnāca mājās. Alma aizgāja pie alas un sauca Šuku, bet viņš neatsaucās. Mežs no mājas atradās netālu, tāpēc varējām vērot mežmalu. Kādu rītu tur pie koka ieraudzījām sēžam Šuku. Pasaucām, bet viņš nenāca, tikai sēdēja un skatījās. Minne šad tad gāja uz mežu. Vai viņi satikās, nezinām. Vēlāk vīri, strādādami mežā, bieži redzēja lapsu, kas sēdēja un viņus vēroja. Laikam tas bija Šuks. Uz mājām lapsiņas nenāca, jo pagalmā bija zosis, kas taisīja lielu troksni.

Varbūt nevajadzēja iejaukties dabas likumos un glābt mazos lapsēniņus? Taču dzīvība paliek dzīvība, visi gribam dzīvot.

Mēs, mājinieki, bijām ļoti gandarīti, kad reizēm agrās rīta stundās redzējām Šuku sēžam mežmalā un cerējām, ka abas lapsiņas jau bija labi iejutušās meža dzīvē. Tātad – viss kārtībā!