Draudzība mūža garumā

[ A+ ] /[ A- ]

Kolhoza «Kopdarbs» koris dzied tā 15 gadu jubilejā. Abas ar bizēm pirmajā rindā – Mirdza (no kreisās) un Anita. Otrajā rindā ar brillēm – kolhoza priekšsēdētājs Pēteris Ļūļaks.

Gribu pastāstīt par savu draudzību ar Anitu, kas ilgst no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem līdz šai dienai.

Mums ir 13 gadu starpība, un viņai ir septiņi pieauguši bērni, man – divi. Es jau sen esmu pensionāre, bet viņa, ja nebūtu daudzbērnu māte, tikai pēc gada aizietu pensijā.
Vieno dziesmas un bizes
Kā mēs sadraudzējāmies un tik ilgi saglabājām draudzību? Dzīvojam dažādos novados: Anita – Rembatē, es – Ciemupē. Sešdesmitajos gados kolhozā «Kopdarbs» nodibinājās jauktais koris ar apmēram 26 līdz 29 dziedātājiem. To nodibināja pats kolhoza priekšsēdētājs Pēteris Ļūļaks. Es biju precējusies, un man auga divi mazi bērni, kad mēs ar vīru Jāni sākām dziedāt korī. Dzīvojām mājā pie Ogres pilsētas robežas šosejas malā. Uz kori atnāca arī Anita, kura tobrīd mācījās vidusskolā, kā arī dziedāja viņas mamma ar tēvu. Anitai un viņas mammai bija brīnišķīgas balsis. Savukārt mums abām ar Anitu bija bizes, dažreiz tās palaidām brīvi kā divas skolnieces.
Pēc kora mēģinājumiem, kas notika vecā kolhoza kantorī, visi reizē gājām mājās. Labu gabalu ceļš veda kopā pa šoseju, tad ozolgatvē šķīrāmies, un Anita ar vecākiem aizgāja uz savām mājām, mēs ar Jāni – uz savējām. Koris ilgi nepastāvēja, jo diriģents mainīja dzīvesvietu. Septiņdesmitajā gadā kolhozs uzcēla klubu, un tajā sākās plašāka pašdarbība. Atkal mēs, trijotne (Anita ar mammu un es), sākām dziedāt sieviešu vokālajā ansamblī. Drīz Anita pabeidza vidusskolu, bet mūsu draudzība tik nostiprinājās. Neskatoties uz gadu starpību, mums ļoti patika dziedāšana. Ansamblī dziedājām vienu balsi – soprānu, visur bijām kopā – mēģinājumos, koncertos un citās izklaidēs. Tagad mums abām bija dzīvesbiedri – Jāņi.
Draudzība kļūst vēl dziļāka
Anitai ģimene paplašinājās, piedzima bērni, vokālo ansambli viņa neatstāja, bērnus pieskatīja vecāki. Mājās gājām divatā, dažreiz, ejot pa šoseju, dziedājām tautas dziesmas. Mums patika arī literatūra, atcerējāmies un viena otrai skaitījām skolā mācītos dzejoļus. Daudz interesanta vienai otrai pastāstījām par savām skolas gaitām. Mēs pat, nemaz nesarunājot, bijām pašuvušas vienādas kleitas. Arī gaumes mums sakrita.
Pagāja gadi, un Anitas Jānim, kurš strādāja SCO, darba vieta piešķīra dzīvokli Rembates centra daudzdzīvokļu mājā. Ar trim bērniem viņi pārcēlās uz Rembati. Sāpīga Anitai bija šķiršanās no mūsu ansambļa. Taču mūsu draudzība turpinājās. Mēs ar vīru braucām pie Anitas ģimenes ciemos uz Rembati. Viņas vecākā meita ir mana vīra krustmeita, bet tur Anitai piedzima vēl četri bērni. Apciemojuma reizēs vienmēr līdzi ņēmām akordeonu, jo mana draudzene tā vēlējās. Tad nu bija dziedāšana un mūzika uz nebēdu!
Pie Anitas ciemos nereti aizbraucu arī viena pati, jo viņa ļoti gaidīja. Vienmēr, kad satikāmies, viņa prasīja, kādas jaunas dziesmas mēs atkal dziedam, lai arī viņai iemācu. Dziedājām, par daudzām tēmām runājām, paklusējām un atkal runājām. Pēc daudziem gadiem Anita atcerējās, ka vienmēr mums pietrūka laika visu pateikt, kad jau bija jābrauc projām uz mājām.
Manas draudzenes vīrs Jānis ir kluss, mierīgs, nav dziedātājs, bet vienmēr viesmīlīgs. Viņš arvien ir bijis īsts darba rūķis, nodrošinājis savu kuplo ģimeni. Daudz Anitai palīdzēja vecāki, tagad jau viņi aizgājuši mūžībā.
Kad draudzene brauc uz savām dzimtajām mājām, viņa vienmēr atnāk arī pie manis. Tad mēs pastaigājam pa Ciemupi, viņai arvien interesē, kas izmainījies. Draudzība var izpausties dažādi. Man Anita nelūdza, lai es viņai kaut ko palīdzētu, kādu fizisku darbu pastrādātu. Daudz laika un gadu viņai paņēma bērni. Audzināšana ir grūts un atbildīgs darbs, to redzēju, kad biju aizbraukusi pie draudzenes, arī viņa pati man pastāstīja. Liekas, katrs lasītājs sapratīs tās grūtības un priekus, ko Anita izjuta šajos garajos gados.
Draudzībai (tāpat kā medaļai) ir otra puse. Tā ir savstarpējā sapratne, sirds siltums, ko viens otram var dāvāt. Mēs abas to esam sniegušas viena otrai.
Tagad Anitai ir septiņi izauguši bērni (beiguši dažādas skolas, ieguvuši specialitātes, un visi strādā Latvijā) un seši mazbērni. Viņai ir gandarījums par aizvadītajiem gadiem (gan lietainiem, gan saulainiem), par negulētajām naktīm, ko pavadījusi pie bērnu gultiņām. Tikšanās reizēs es redzu prieku savas draudzenes acīs un arvien dzirdu dzirkstošus smieklus.
Anita ļoti aizkustinoši pērn svinēja 60 gadu jubileju. Arī es biju starp viesiem – kaimiņiem, radiem, bērniem un mazbērniem. Jaunā paaudze – smaidoša, laipna, dziedoša. Sevišķi gribu pakavēties pie viena no jaunākajiem dēliem – Mārtiņa. Viņam vārdu devis vectēvs, kurš bija muzikants un dziedātājs. Šo talantu – muzikalitāti – no vectēva mantojis arī Mārtiņš. Viņš spēlēja sintezatoru, kopā ar viesiem daudz dziedāja. Bet pati jubilāre savos gados bija stalta un ziedoša. Ik pa laikam, skatoties uz viņu, man acīs parādījās miklums, un sirdī ielija prieks par daudzbērnu māti, par manu mūža draudzeni.
Draugi – īsta Dieva svētība
Runājot par draudzību, nāk prātā maestro Raimonda Paula kādā intervijā teiktais. Uz žurnālistes jautājumu, cik viņam, slavenībai, ir draugu, Pauls atbildēja, ka tikai divi. Pārējie – labi paziņas. Es viņam piekrītu un no savas pieredzes varu teikt, ka ir labi kaimiņi, bet reti kad dzīvē izveidojas draugi.
Nesen manā vārdadienā Anita teica, ka neatceras, kad mēs būtu sastrīdējušās vai sadusmojušās. Piekrītu, es arī neko tādu neatceros.
Daudz esmu dzirdējusi par draudzeņu nodevību, krāpšanu, skaudību. Tādas attiecības gan es nesauktu par draudzību.
Savu stāstu gribu nobeigt ar kādas latgaliešu dziesmas vārdiem par to, kas ir laime. Tā ir – uz galda maize un ap galdu saime.
Foto no personiskā arhīva