Dārgumu krājējs

[ A+ ] /[ A- ]

Esmu satikusi cilvēkus, kam dārga ir ģimene, draudzība, sieviete, Dzimtene, kāda piemiņas lieta… Bet te vienudien dzīve man piespēlēja nebijušu piedzīvojumu. Manā priekšā nostājās sirms kungs un teica: «Muļķības! Dārga ir tikai nauda!»

Kad kāds no mums ar jaunatnācēju pusdienoja, šis allažiņ iemanījās, lai izmaksā tas otrs. Kad ēdām saldējumu, viņš teica: «Ak, tad par dārgu (jāsaprot – lielu – Dz.M.) naudu nopirkāt?!» Jūs domāsiet – tam nabadziņam makā svilpo vējš, ja reiz tā siekalojas! Neuzminējāt. Naudas viņam ir vairāk kā man un jums kopā!

Mēs ar jums, piemēram, ziedojam, cik varam, kādam bārabērnam vai citam grūtdienim. Bet dārgumu krājējs tā vietā stundām lauza galvu, lai izdomātu, kāpēc … nepalīdzēt. Jo, redziet, cilvēks jau nav vērtība, cilvēks nav dārgs. Dārga ir tikai nauda! Jautāsiet – kāpēc vispār jāpiepūlē smadzenes, ja jau pirms tam skaidri zina, ka neko nedos? Lai nezaudētu pašvērtību kaut savās acīs un būtu iemesls paklapēt sev pa plecu – re, kā atkal izlocījos!

Naudai, manuprāt, vajadzētu kalpot personības attīstībai un iekšējai brīvībai. Taču strādāt ar sevi ir bezgala grūti, tāpēc daudz labprātāk aizejam galējībās. Vai nu šķiežamies pārmēru un dzīvojam pāri saviem līdzekļiem, vai arī nauda mūs ņem un savažo, un pierunā: «Iecel mani Tā Kunga vietā!»

Bet arī pārgudrajiem kādreiz iziet greizi. Un tā vienudien dārgumu krājējam dibenā iekoda ods. Saprotiet paši – nav jau parasts dibens! Odu – aiz restēm, bet visiem, kas viņu pazīst, – nomaukt nagus līdz ausīm! Viņam bilst, ka tā nenotiek. «Es maksāšu, kur un cik vajadzēs, lai būtu, kā esmu pasūtījis!» tā dārgumu krājējs. Bet šovasar odu, ka mudž, un dārgā naudiņa izkūst bezjēgā.

Saka arī – ja Dievs kādu grib sodīt, tad aptumšo viņam prātu, un cilvēks savā vērtību skalā dārgumus sajauc ar sēnalām. Un paliek viens kā celms. Vien «dārgā nauda» visās smadzeņu krokās – arī tad, kad tās vairs nav.