Pērn tika nojaukti 69 padomju laika pieminekļi, to vidū pieci Ogres novadā. Taču vēl ir virkne tādu, kuri varētu nokļūt «melnajā sarakstā». Publiskās piemiņas fonds uzskata, ka tajā jāieraksta arī rakstnieka, «Dullā Daukas» autora Sudrabu Edžus (īstajā vārdā Morics Eduards Zilbers) piemineklis Kronvalda parkā Rīgā. Lai gan cita tēlnieka veidots, gluži līdzīgs krūšutēls 1984. gadā tika uzstādīts Meņģeles pagastā, kur vecajā bērnudārza ēkā ir arī apskatāma rakstniekam veltīta memoriālā istaba.
Zilbers bija mācībspēks PSRS valsts drošības orgānu piesegstruktūrā, Juliāna Baltazara Marhļevska Rietumtautu komunistiskajā universitātē, kas sagatavoja diversantus, teroristus un nelegālos komunistisko partiju cīnītājus demokrātisko režīmu, arī Latvijas Republikas, graušanai, – šādu faktu no Sudraba Edžus biogrāfijas atgādina Publiskās piemiņas fonds un iesaka viņam veltīto pieminekli, ko 1957. gadā izveidoja tēlnieks Ojārs Siliņš, no Kronvalda parka aizvākt. Savukārt vēsturnieks Didzis Šēnbergs rosina, viņa vārdiem sakot, – pārdēvēt šā padomju propagandista vārdā nosaukto ielu Rīgā (tādas ir arī Jelgavā un Liepājā).
Akmens, taka un skatu tornis
Sākotnēji Sudrabu Edžum veltītā ekspozīcija 80. gadu vidū tika iekārtota rakstnieka dzimtajās Siliņu mājās, pirms tam to pamatīgi izremontējot par kolhoza līdzekļiem. Varām mainoties, piemiņas vieta tika saglabāta, taču 2012. gadā mājas īpašnieks atteicās no tās uzturēšanas un ekspozīcija tika pārvietota uz bijušā bērnudārza «Auseklītis» telpām, kur atrodas vēl šobrīd. Vēl pirms muzeja ierīkošanas 1978. gadā pie rakstnieka bērnības ganu gaitu mājām «Zvaniņi» dzejnieks Imants Ziedonis ar domubiedriem izveidoja Dullā Daukas taku ar īpašiem akmeņiem, uz viena no tiem ir uzraksts «Dullais Dauka». Savukārt 2017. gadā Meņģelē atklāja Dullā Daukas taku un skatu torni dabas parka «Ogres ieleja» teritorijā.
Novadpētniecības istabu vadītāja kopš 2018. gada ir Ingrīda Ķezbere, un viņa atceras, kā Siliņu mājās tika atklāta ekspozīcija Sudrabu Edžum. Tolaik tas nesis memoriālā muzeja vārdu, bet nu jau labu laiku kā šis statuss ir zaudēts. Rakstniekam tagadējās telpās atvēlēta viena istaba, jo liecību par viņu nav daudz saglabājies. Muzeju veidot sākusi kolhoza priekšsēdētāja sieva Anna Pētersone, izvēloties par tā atspēriena punktu «Dullā Daukas» rakstnieku un apaudzējot to ar Meņģeles puses vēsturi. Vēlāk viņas darbu turpināja pagasta bibliotekāre Zaiga Liepiņa.
Jāsaglabā, nevis jāizposta
«Lai gan tās ir tikai trīs istabas, tās ir būtiska šīs puses atmiņu krātuve, kas būtu jāsaglabā, nevis jāizposta. Jā, mēs nevaram līdzināties lielajiem pilsētu muzejiem ar to izstādēm, pasākumiem. Taču arī tāds formāts, kāds ir mums, ļauj te pierakstīt savas vēstures lappuses, kas ik pa laikam tiek papildinātas – ar informāciju, fotogrāfijām, eksponātiem. Regulāri kāds man zvana, jo vēlas ieskatīties materiālos, bet es savukārt dodos pie kāda, lai iegūtu papildu faktus un noskaidrotu, kas tad ir redzams fotogrāfijās, jo bez vārdiem tās ir maz uzrunājošas,» stāsta Ķezbere. Interese par krātuvi ir ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet arī viņu ciemiņiem. Tā pērn ieradušies vienam vietējam radi no Zviedrijas, kuri vairākas stundas pētījuši te atrodamos materiālus. Skolēniem te bieži vien notiek nodarbības, arī šodien (25. martā) ieradīsies bērni, lai atcerētos 1949. gada deportācijas.
Ķezbere atzīst, ka vecā bērnudārza ēka nav tā piemērotākā vieta muzeja funkcijām un, lai gan tajā ir vēsturiska aura, pārāk jau visiem saistās ar «dārziņu». Tomēr tā tiek maksimāli uzturēta kārtībā – pērn nomainītas kāpnes, izremontēts vadītājas kabinets. Vienubrīd bija domāts pārcelties uz veco Krievskolas ēku – bija pat izstrādāts projekts un it kā pat līdzekļi tā īstenošanai iezīmēti, taču izrādījās, ka celtne ir pārāk laika zoba apskādēta, lai to būtu vērts atjaunot.
Nebija Latvijas ienaidnieks
Vaicāta, vai Publiskās piemiņas fonds vai kāda cita organizācija nav interesējusies par pieminekļa vai memoriālās istabas tālāko likteni, Ķezbere norāda, ka līdz šim nav gan. Viņasprāt, lai gan Sudrabu Edžum veltīti skarbi vārdi, tomēr viņš nav bijis Latvijas ienaidnieks. Tiesa, bija viens posms viņa dzīvē, kad kāda latviešu revolucionāra ietekmē viņš pieslējās «sarkanajiem». «Patiesībā Latvija viņam bija ļoti dārga, ir dzejoļi, kas to apliecina. Patlaban viena no kaimiņu pagasta skolotājām pēta viņa daiļradi, ir apmeklējusi ar Sudrabu Edžu saistītās vietas. Ļoti iespējams, ka viņas darba rezultātā taps grāmata.» Lai cik pretrunīgi vērtējams būtu, Ķezbere nepiekrīt tam, ka Sudrabu Edžus būtu «norakstāms un aizmirstams». Kaut vai Dullā Daukas dēļ, bez kura nav iedomājama latviešu literatūra. Turklāt personāžu prototipi noskatīti Meņģelē, un te joprojām mīt to pēcteči, kas no paaudzes paaudzē saglabājuši atmiņas par to laiku.
Cienījama ģimene
Ķezbere piebilst, ka arī Zilberu ģimene bija cienījama – tēvs Fricis bija Meņģeles baznīcas ērģelnieks un pedagogs Krievskolā, viņa pieci dēli, par spīti skarbajiem dzīves apstākļiem, ieguva labu izglītību: trīs no viņiem izmācījās par skolotājiem, ceturtais par tiesnesi un piektais – par virsnieku un zemes mērnieku. Paulu Zilberu, kurš par skolotāju Meņģeles pamatskolā nostrādāja 42 gadus, ejot pensijā, vietējie no skolas līdz Tautas namam uz godināšanas pasākumu aiznesa uz rokām.
Jāatgādina, ka pēc 1905. gada revolūcijas rakstniekam nācās bēgt no Latvijas uz Krieviju, kur viņš palika līdz mūža galam. Atšķirībā no citiem Latvijā dzimušajiem aktīvistiem viņš nekļuva ne par čekistu, ne sarkanarmieti, ne boļševiku nomenklatūras darbinieku un bija viens no retajiem, kurš pārdzīvoja 1937. gada «tīrīšanas». Tiesa, no tā viņu izglāba slimība – viņš bija pārāk vārgs, lai kaut kur dotos, kad pēc viņa ieradās čekisti. Andrejs Upīts 1940. gadā Sudrabu Edžu gribēja pārvest uz Latviju, bet varasiestādes to nav ļāvušas. Pēc gada viņš Maskavā miris – tur arī kremēts un pēc tam pārapbedīts Raiņa kapos Rīgā.