Dzejoļi

[ A+ ] /[ A- ]

 

 

Saruna ar māti

Ai, mīļo, labo māt,

Ar tevi gribu parunāt.

Kā bērnībā, kā senāk,

Kā daždien vakaros,

Kad miegs vēl nenāk…

Tu prati silti piekļaut klāt,

Ar acīm raizes nolasīji,

Tu prati rāt un mierināt,

Kā mana svētnīca tu biji.

Ai, mīļo, labo māt,

Man vienmēr šķiet,

Ka tevi blakus justu –

Tu prati visu sirdī noglabāt

Un nemanāmi pārmest krustu.

Cik smagi apkārt priedes šalc,

Cik sēru vītoli ir palsi!

Vai patiesība tā vai malds?

Man liekas – dzirdu tavu balsi…

 

Likteņdārzs

Birzis un noras sazaļot sāk,

Dārzi atplaukst – ziedonis nāk.

 

Ziedonis modina druvas un sētas,

Uzar zemi, uzplēš visdziļākās rētas.

 

Koknese ievziedā balta kļūst,

Daugava rāmi gar pilsdrupām plūst.

 

Noplok un pierimst viļņu čala,

Tepat ir teiksmainā Dvēseļu sala.

 

Takas tāltālas, šurp nākot, iemin

Visi, kas savus sirdsmīļos piemin.

 

Atplaucis šodien pēc āra ārs,

Ābeļziedu vārtus ver Likteņdārzs.

 

Likteņdārzs elpo sārtsārti balts,

Daugava rimti gar Koknesi šalc.

 

Lāčplēsis

Veltījums A.Pumpura Lielvārdes muzejam

Jūnija svelmē, janvāra salā

Granīta akmens Daugavas malā

Uzmana saullēktu, vakara rietu,

Vēro, kad Lāčplēsis atdusā ietu.

 

Raganu bluķis, sētmales «rota»,

Lielvārdes stāvkrastā izskalota,

Gaida, kad Lāčplēsis, atpūtai posies,

Laimdotu savu vizināt dosies.

 

Lāčplēsis jaunajos līdumos strādā.

Lāčplēsis spēku un izmaņu rāda,

Kamēr būs draudīga zeme un debess,

Tikmēr varoņiem sirdsmiera nebūs.

 

Latvijas līdumos briest sūri graudi,

Novados karo ar nedienām ļaudis.

Daudzi uz aizjūrām aizklīst tāltālu,

Lāčplēsis druvā cērt raženu vālu.

 

Viņš nav tas, kas no grūtumiem bēgs.

Lāčplēsis – Latvijas dzīvotspēks.

Ar savu modro varoņa spītu

Lāčplēsis ierindā sauc mūs ik rītu.

 

Laikmetu griežos bij pārvarams viss,

Kopā ar tautu bij Lāčplēsis.

Cerību liesma nedrīkst dzist, –

Ar Latviju kopā būs Lāčplēsis.

 

Talsu ekspromts

Kārlim Sūniņam

Kur redzēju šos lēznos pakalnus,

Šīs nolaidenās upju lejas?

Vai atmiņā tās uzvīd atkal nu

No latvju romantiskās dzejas?

 

Es esmu bijis visos apvidos –

Gan Cēsīs, Rēzeknē, gan Talsos,

Mans skatiens vēl un vēlreiz aplidos

Gan lēktus saulainos, gan rietus palsos.

 

Jā, brīnišķa ir klātesība šī,

Un ir tik patīkami zināt,

Kas Latviju pat drēgnā atkusnī

Ir pratis skaistu iemūžināt?

 

Ar stāvām ezermalām, ievu kupenām,

Ar Daugavu un Aivieksti visnotaļ

Viņš pierādīja mūžībai, ka tām

Spēj nemirstību dāvāt smalka ota.

 

Ir jāteic paldies Kārlim Sūniņam,

Ka Latviju par modeli viņš ņēmis,

Un paldies soģim Visuaugstajam,

Ka mums tik skaistā zemē dzīvot lēmis.

 

Svētbrīdis

Jau biju pieaudzis, es apciemoju māti.

Kāds vakars atmiņā man kluss un balts.

Ar baltām seģenēm pat krēsli bija klāti,

Bij telpā jūtams sveķu vīraks salds.

 

Mēs apkampām viens otru, samīļojām,

Tik maigs, tik svētsvinīgs bij vakars šis…

Viss ikdienišķais bija tālu projām,

Bij sirdī Jēzus bērniņš piedzimis…

 

Kad vakarkrēslā virmo balti sniegi,

Es egli aizdedzu un pats sev šķietos mazs.

Es skaidri sajūtu, ka liegi, liegi

Man mātes siltās rokas pieskaras.

 

Saule un vējš

Skaidrās zilās debesīs

Padebeši steidzas

Un par mākoņkalniem top,

Pamale kur beidzas.

 

Saule lēnām piegurt sāk,

Aprimst vēja brāzma.

Mākoņgrēdās sārtojas

Klusa vakarblāzma.

 

Nāk no meža laukā nakts,

Saule grimst uz rietu.

Vakarblāzma dusēt sauc,

Vējš – lai tālāk ietu.

 

Pasaules vidū

Ap Latviju vienmēr manas domas vijas,

Ik brīdi man Pasaules vidū tā bijusi.

 

Nevar un nedrīkst nemaz citādi būt:

Visviens, kur esmu, ik šūna Latviju jūt.

 

Diendienā Latvija ir Pasaule mana –

Te mūža sākums un aiziešana.

 

Pasauli kopjot, darot to skaistu,

Es esmu, es būšu, es neizgaistu.

 

Mēs, latvieši, maza, bet stipra nācija,

Mums tāda mūžsena gravitācija.

Ik doma par Latviju kopā mūs sien –

Mums Latvija Pasaules vidū arvien.

 

Bezgalīgās kāpnes

Pa telefonu tavi teiktie vārdi

Arvien man dziļi sirdī būs,

Ar tiem uz tevi pavērās man vārti –

«Es esmu laimīga, ka iepazinu jūs…»

 

Tai pusnakts stundā kāpņu telpā

Man likās, soļi tūlīt skanēt sāks.

Un pēkšņi aizrāvās man elpa:

Tu laimīga, bet es vēl laimīgāks!

 

Mēs kāpjam abi arvien augstāk, augstāk,

Nāk ik pa brīdim kāpņu laukums mazs.

Silst tava roka manā plaukstā,

Bet kāpnes nebeidzas, vēl nebeidzas…

 

Balsu pavēlnieks

Ķeguma vokālā ansambļa «Kvēlziedi» mākslinieciskajam vadītājam Gunāram Jākobsonam

Rokas kā spārni paceļas,

Kā vējš pār ugunskuru, kā liesma,

Un šis tvirtais mājiens ir mirklis tas,

Kad iesākas vienota dziesma.

 

Rokas atraisās, balsis vijas un mijas,

Šķiet, paklausīgs bišu strops san…

Un dziedājums ieplūst melodijā,

Kas līdz dvēseles dziļumiem skan.

 

Skaņu burvim ir brīnumvara,

Viņš pasauli lielāku pleš.

Nekas cits viņam nav no svara

Kā vien teiksmainais skaņu mežs.

 

Viņš spēj atvērt logus un durvis,

No dziesmām ne brīdi nav šķirts.

Tas ir diriģents – nošu burvis,

Viņam atsaucas katra sirds.