_____ANDRIS UPENIEKS__________________
Ogres pilsētas svētku spraigumā un tveicīgā pusdienlaikā mājīgajā Centrālās bibliotēkas konferenču zālē rakstniecei Elgai Kairišai pasniegta Dzintara Soduma balva literatūrā.
Jau pagājušā gada pavasarī Dzintara Soduma balvas literatūrā vērtēšanu, organizēšanu pārņēma Ogres novada pašvaldība. Pirms gada konkursa balvu izcīnīja ikšķiliete Iveta Troalika – žurnāla «Santa» redaktore – par romānu «Tūlīt paliks labāk». Balva organizēta ar nolūku veicināt kultūras vērtību saglabāšanu, popularizēt un atbalstīt latviešu rakstniecību. Iedibinātā tradīcija turpinās arī šogad.
Jau aprīlī ar pašvaldības izpilddirektora rīkojumu tika izveidota konkursa žūrijas komisija. Komisijas vadītāja pašvaldības izpilddirektora vietniece Dana Bārbale, komisijas sastāvā Ogres Centrālās bibliotēkas literatūras apskatniece Aija Bremšmite, žurnālists, literatūrkritiķis Toms Treibergs, šo rindu autors Andris Upenieks. Balvai pieteikto lugu vērtēšanas nolūkā bija pieaicināta filoloģijas doktore, teātra zinātniece Ieva Rodiņa.
Atbilstoši nolikumam tika pieteikti trīs romāni, divi dzejoļu krājumi un sešu dažādu autoru 12 lugas, kas apvienotas divos krājumos. Daiļdarbu vērtēšanas kritērijos – sižeta līniju skaidrība, mākslinieciskā dinamika, darbā ietverto tēlu atbilstība darbības laikam un vietai, attēlotās vides raksturojumi, valodas novatorisms un tās bagātība, autora iedziļināšanās tēlu psiholoģiskajās finesēs, autora notikumu psiholoģiskā analīze, pārdzīvojumi, pretrunas, situāciju attīstība un tēlu rīcības pamatojums, ticamība, tēlainās izteiksmes līdzekļi, daiļdarba mākslinieciskā vērtība kopveselumā un citi māksliniecisko kritēriju parametri, kuri dzejā nedaudz atšķirīgi no prozas.
Neatkarīgi un katrs individuāli izvērtējot iesniegtos darbus, salīdzinot atzinumus, plusus un mīnusus, pēc spraigām diskusijām, demokrātiski balsojot, žūrijas komisija nolēma Dzintara Soduma balvu šogad piešķirt Elgai Kairišai par apjomīgo (500 lpp.) romānu «Ne tagad, ne vēlāk, nekad». Žūrijas lēmumu apstiprināja Ogres novada pašvaldības dome, attiecīgi nolemjot balvu autorei pasniegt Ogres pilsētas svētkos 19. augustā Ogres Centrālajā bibliotēkā. Kaut kā liktenīgi svētku vadmotīvs «Šeit dzimst leģendas» sakrīt ar Elgas Kairišas leģendām apvītajām kolīzijām dzīves garumā.
Tieši Ogres pilsētas svētku spraigumā un tveicīgā pusdienlaikā mājīgajā Ogres Centrālās bibliotēkas konferenču zālē Ogres pašvaldības domes vārdā balvu Elgai Kairišai pasniedz Ogres teātra mākslinieciskais vadītājs Jānis Kaijaks. Vienkārši, sirsnīgi, īsti. Ļaudis svinīgi, atsaucīgiem un laipniem skatieniem. Cēlo brīdi vada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālists Nikolajs Sapožņikovs. Kā allaž no sirds un melodiski dzied Andris Daņiļenko. Līksmi smaidi, aizkustinājuma asaras. Lasītāju vārdā par aizrautīgo romānu stāsta un pateicas skolotāja Sarmīte. Autores ģimenes kuplais pulks savu gaviļnieci iekrauj ziedos. Elga teic pacilātus, sirsnīgus vārdus un joprojām apņēmības pilna rakstīt vēl.
Skaidrs, ka romāna autore savu dzīves stāstu rakstījusi daudzu gadu garumā, bet romāns tapis nejauši un sakritīgu apstākļu iespaidā. Manuskripts stāvējis plauktā vismaz kādus piecus gadus. Krājusi naudu ceļojumam uz Tibetu vai Nepālu, bet uznāca pandēmija, tādēļ nolēmusi biezo manuskriptu izrediģēt un izdot romānu, kam lieti noderējusi ceļojumam sakrātā naudiņa. Viņa saka, kad raksta, tad vārdi nāk kā no kosmosa: spēj tik pierakstīt. Kā jebkuram rakstniekam – nav grūti pierakstīt, uzrakstīt, liela problēma ir saīsināt, bez žēlastības metot laukā visu lieko. Šim uzdevumam veltījusi vismaz astoņus mēnešus.
Autore visā vaļsirdībā stāsta: «Vai var dzīvot pilnīgā neziņā, ka vienīgais, kam nav noslēpumu, esi tu pats? Kādas sievietes dzīvē parasti un ikdienišķi notikumi lēnām kāpj dinamiskā secībā, līdz negaidīts pavērsiens apgriež dzīvi kājām gaisā, nolīdzinot to līdz pašiem pamatiem.» Tāda arī Elgas Kairišas romāna gaita. Cīņa ar neizdevušos dzīvi, ar pretrunām, konfliktiem savu mīļo starpā. Kad neapdarāmie darbi, izmisīga cīņa par eksistenci, cīņa ar sevi un dvēseliskajiem pārdzīvojumiem izsūc pēdējos spēkus, tiem jaunu indevi piešķir pēkšņa jausma, ka viņas tēvs nav īstais tēvs. Tēva meklējumos izpaužas rakstnieces mākslinieciskās spējas meklējumiem piešķirt burvīgi tēlainus aprakstus, dvēseles pārdzīvojumiem meklēt jautājumus, tekstiem zemtekstus un meklēt grūti atšķetināmas atbildes. Skaidrs, ka Elga Kairiša, aprakstot dzīves īstenību, tiecas pēc patiesības. Šķiet, ka rakstīšanas procesā autore nav domājusi ne par literārām likumībām, ne centusies patvarīgi izskaistināt valodu un vismazāk lauzījusi galvu, kā viņa izskatīsies kā rakstniece. Vēl vairāk – visā romāna gaitā vēstījums tik vaļsirdīgs, īsts un patiess, ka grūti kaut ko apšaubīt.
Saturu izstāstīt nav jēgas un nav arī iespējams, romāns ir jāizlasa. Atceros senu atklāsmi: ja grāmata nav tik vērta, lai to izlasītu divreiz, tad arī vienreiz nav vērts: otrreiz vēl neesmu paspējis. Lasot romānu ar kritisku aci, simpatizē, ka sazarotās un asās, daudzšķautņainās sižeta līnijas aizrauj un visā romāna gaitā tur mākslinieciskā spriedzē. Notikumi, sarežģījumi, attīstība, kāpinājumi, kulminācijas virzās uz šķietamiem atrisinājumiem, bet, kā tas dzīvē notiek, reti kad sniedz gaidīto iznākumu. Darbs dibināts uz personīgiem pārdzīvojumiem, autores personīgo psihoanalīzi, kur jāsamierinās ar pastāvīgām šaubām un neveiksmēm, kas tomēr neļauj nolaist rokas. Vienkāršā, bet bagātā valodā autore apraksta dabas, ceļojumu ainas, ainavas, kas organiski sasaucas ar nemitīgi dvēselē notiekošo, uz ko atbildēt grūti.
«Kāpēc viņa tādu gaisa gabalu braukusi? Lai viss iet savu gaitu! Ja neviens neaizdomājas, ka man svarīgs ir tikai tēvs, tad acīmredzot visam bija jāpaliek, kā bija. Viss! Laižam šīs rūpes vaļā!»
Vai arī citā vietā: «Vai es biju kļuvusi bagātāka ar savējiem? Vai es negribēju galu galā panākt vilcienu, kurš sen bija aizgājis? Un varbūt labi, ka tā? Viņi mani varbūt bija pieņēmuši kā faktu, kas izpeldējis no tik ļoti tālas pagātnes, ka tas nekādi vairs neiespaidoja viņu dzīves.»
Autore netiecas pēc patvarīgas oriģinalitātes, bet vairās arī no primitīvām, sen zināmām atklāsmēm. Valodas ziņā – ik pa laikam pavīd iespraudums «vot», kas drīzāk piestāv pašas tēlam, nevis izskatās pēc barbarisma. Tēli atbilstīgi laikam, vietai un darbības garam. Elga spējusi iedziļināties psiholoģiskajās aprisēs bez samākslotības. Finālā viņa izvēlas samierināties ar sevi, izlīgt ar bērniem un justies laimīga, neaizmirstot pašas atziņu, ka mēs varam sēt, ko gribam, bet pļausim nevis to, ko gribam, bet to, ko iesējām.
Jaukā literatūra un dzīves notikuma fināla atskārsme sanāk labsirdīgi patapināta, pārfrāzējot romāna nosaukumu. Kāpēc ne tagad, kāpēc vēlāk? Un lai paliek tas – nekad! Lieliskas sentences vērti autores vārdi: «Labāku scenāriju – kā pati dzīve – nevarēju uzrakstīt.»