Dzīvot Paradīzē uz Zemes

[ A+ ] /[ A- ]

{jcomments on}Emīlija Kazakēvičute Tautas lietišķās mākslas studijas «Saiva» telpās joprojām ir savējā – gaidīta un mīlēta.

«Esmu atklājusi sev tekstilmākslas pasauli, pateicoties interesei par mezglošanu,» teic Emīlija Kazakēvičute. 1974.gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu. Ilggadēja Tautas lietišķās mākslas studijas «Saiva» vadītāja. Šobrīd viņa mācās iesiet savā dzīvē Dievišķās Mīlestības mezglu.

«Gatavojoties intervijai un pārlūkojot dokumentus par savas dzīves datiem, skats aizķērās pie jaunības dienu dzejoļu klades ar dažādu autoru citātiem, kurus toreiz esmu izvēlējusies kā vadmotīvus savai dzīvei,» stāsta Emīlija Kazakēvičute. «Ielūkojos un brīnos – kādi ideāli, kādi augsti kritēriji, cik diži un cēli nodomi… Piemēram, Janas Mores rindas: «Katra smilga sapņo par vārpu kļūt,/ Katrs zieds – par smagāko augli./ Ceļš līdz pilnībai – vēju tāls./ Ceļš līdz pilnībai – akmens grūts.». Imants Ziedonis: «Ja esi ienācis šai likteņkalvē,/ Pie laktas stāj un visu līdzi lem!». Vai no Ojāra Vācieša: «Lai tev izliekas vienmēr par maz/ Gūtās uzvaras laimīgo trīsu.». Domāju, ka zinu, kāpēc mana dzīve ritējusi tā un ne citādi – dzīves ceļā sastapu brīnišķīgus, erudītus, zinošus un mīlošus cilvēkus, kuri man palīdzēja noturēties «seglos».»

Elitē no… kūtspakaļas

Atceroties bērnību, māksliniece neslēpj, ka bijusi naivs un vientiesīgs dabas bērns, kurš centies visiem izpatikt, nesagādāt nevienam galvassāpes, būt zinātkārs un paklausīgs. «Grāmatas bija mani draugi,» viņa saka, «daudz lasīju – par visu ko. Grāmatas arī formēja manas pasaules daudzveidību. Rundāles pamatskolu beidzu ar teicamām sekmēm. No 1965.gada līdz 1969.gadam mācības Lietišķās mākslas vidusskolā Rīgā – sarkanais diploms, lai gan iestājeksāmenos šajā skolā konstatēju – citi gatavojušies eksāmeniem pie privātskolotājiem, es – ne bū, ne bē… Tagad es saprotu – ja kāds no augšas tavu likteni paredzējis, viņš tevi uz rokām iznes un izvada.

Mācību laikā muzeja fondos ieraudzīts dvielis ar izpluinītām, mezglotām bārkstīm noteica manu turpmāko dzīves ceļu – mezglošana! Es darīju to, ko citi tolaik nedarīja. Mezglošana pavēra ceļu uz Mākslas akadēmijas Tekstiliju nodaļu. Studijas 1969. – 1974.gads. Dabas bērns no laukiem, kā saka – no kūtspakaļas, ielikts elitē. Aisberga redzamo un neredzamo daļu sapratu vēlāk.

Vēlāk nāca viss mezglošanas bums ar pūcītēm un citām peripetijām, bet es no mezgliem taisīju mākslu. Man pašai bija jāatklāj mezglu strukturālie noslēpumi. Piemēram, ko dod viļņveida, pītais, vītais, cilpotais, ķēdes, kubveida vai kāds cits no mezglu veidiem. Kādi ir kompozicionālie risinājumi. Kā liecina darbu nosaukumi, apdziedāju to pašu dabu: «Atvasara», «Cīruļputenis», «Rudens», «Rudens epilogs», «Pavasara kaprīzes», «Siena laiks», «Vasara mežā», «Pļava» u.c.

1985.gadā iestājos Latvijas mākslinieku savienībā. Izstādēs piedalos no 1974.gada. Gandrīz visi mani darbi ir MIAD (Mākslas izstāžu apvienotā direkcija) īpašumā un ceļojuši pa dažādām izstādēm Latvijā un ārzemēs.»

Panākumu lauri reibina

Paralēli studijām Mākslas akadēmijā Emīlija Kazakēvičute sāka vadīt Tautas lietišķās mākslas studiju «Saiva» Ogres kultūras namā. Viņa konstatē, ka 22 gadi, sienot audēju mezglu, aizritējuši nemanot. Jaunības maksimālismā mācījusies pati un mācījusi citus. «Studijas darbā iejūdzos līdz ausīm,» viņa atceras, «tas bija mans dzīves veids. Studijas dēļ pat atteicos no savas karjeras. Darbojāmies aizrautīgi kā viena liela ģimene. Panākumu un lauru birums šajā laikā bija diezgan krietns. Es kā Danko gāju ar atvērtu sirdi un devu visu, kas man bija. Pat bāzu mutē un lūdzu, lai norij.

Tagad apzinos, ka sākumā pārāk izlutināju studijas dalībnieces. Dažas, izmantojot manu pieredzes trūkumu, klaji pieprasīja, lai iedodu visu gatavu. Kad sāku taujāt pēc sniegtajām teorētiskajām un praktiskajām zināšanām atbilstoša rezultāta, nācās konstatēt – nu, nav! Sāpīgi, ja kā baloži teikušas – protu, protu, bet «čiks» vien iznāk…

Piedzīvoju, kā tas ir, kad cilvēks patērēs desmitreiz lielāku enerģiju, lai no manis izspiestu gatavu atbildi, nevis domātu un attīstītu savas radošās spējas pats. Šādi spēles noteikumi man nebija pieņemami, un, nogurusi no cīkstēšanās, 1993.gadā es no studijas vadīšanas atteicos.»

Uz mīlestību caur izmisumu

Atmoda, Latvijas neatkarības pirmie gadi bija vērtību pārvērtēšanas un pārvērtību laiks arī Emīlijas Kazakēvičutes dzīvē. «Sāku individuālo darbu,» stāsta māksliniece, «un 50 dzīves gadu jubileju 1999.gadā sagaidīju ar izstādi «Svētki un ikdiena» Ogres Vēstures un mākslas muzejā – segas, dvieļi, šalles, mezglojumi «Vasara», «Marta vējš». Paskatījos uz sevi no malas, kāda ir mana toreizējā bilance?

Bezkaislīgi konstatējot faktus, apzinājos, ka īsta apmierinājuma nav. Esmu ielaidusi sevī vilšanos, aizvainojumu un citas negācijas. Tāds kā izdegšanas sindroms. Bez sekām nav palikušas arī citas dzīves cirstās brūces – māte mirusi, kad man bija divarpus gadi, aizsaulē aizvadīts tēvs, arī audžumāte, vīra neveiksmīgā cenšanās pārkvalificēt mani par tulpju audzētāju… Jutos bārene un viena. Mani māca šaubas par nākotni. Pasaule kļuvusi tumšāka. Šķita, ka izejas nav.

Dzīvei mani atmodināja kā strāvas trieciens – man taču ir Tēvs Debesīs! Tas bija kā šoks. Kādas trīs dienas staigāju suniskā padevībā, asti iežmiegusi. Suns zina, ko ēdis. Zina, ka apgrēkojies.

Saņēmu dūšu, nometos ceļos un Dievam atzinos, ka bez viņa tālāk nevaru iet. Atceros svētlaimes asaras un tādu mīlestību sevī, ka varētu visu pasauli apskaut. Tā bija mīlestības eiforija. Lai saprastu ko vairāk, sāku apmeklēt baznīcu.»

Gribu pazīt Autoru!

Tā bija Ogres evaņģēliski luteriskā baznīca, kurā Dieva vārdus un Dieva balsi mācījās saklausīt Emīlija Kazakēvičute. «Sākumā bija ārkārtīga garīga bada sajūta,» viņa stāsta, «un dzīve tika pagriezta par 180°. Kāds ar mani strādāja, iemācīja sadzirdēt Savu balsi. Dzīves filmu nācās pārtīt un izdzīvot pa jaunam. Bija jāapzinās, kas es esmu, no kurienes nāku, kurp dodos. Kāda esmu, kāpēc esmu šeit un kādu mani vēlas redzēt Radītājs. Pārbaudījumos piedzīvoju, ko nozīmē jauns radījums Jēzū Kristū. Tā bija reāla tikšanās ar Dievu. Tas lika apzināties patieso realitāti – kurš tad šai pasaulē valda un ir noteicējs! Manā šodienas skatījumā Baznīca ir gara, dvēseles slimnīca un Dieva ābeces skola, bet Bībele savukārt – kompakta dzīves ābece, kuru derētu pārzināt katram.

Pakāpeniski apjēdzu, ka nepietiek ar Mācību, vajadzīgs Skolotājs un nepietiek pazīt Grāmatu – gribu pazīt Autoru! Nāca apjausma, ka neesmu aita no bara, bet barvede, kurai attiecīgi uzstādītas citas prasības, uzticamība un atbildība. Pēc Baznīcā pavadītiem četriem pieciem gadiem kāds domās mani mudināja doties prom. Baidījos, vai tā nav sātana balss, kuru šeit tik bieži daudzināja. Beidzot ultimāts: izvēlies – starpnieki vai Es!

Izstājos no draudzes un tālākie seši gadi pagāja, mācoties uzticēties Tēvam un pielūgsmē Viņam pateikties. Joprojām mācos atbrīvoties no nebūtiskā un kultivēt dvēselē Gara augļus: mīlestību, prieku, mieru, pacietību, laipnību, labprātību, uzticamību, lēnprātību, atturību. Darbojoties domās, sūtu SMS uz augšu un saņemu atbildes. Pilnveidoju savu iekšējo saturu, lai būtu ko dot citiem.»

Savējiem caurlaidi neprasa

Emīlja Kazakēvičute atklājusi, ka zināšanas pie cilvēka nonāk, kad viņš ir gatavs tās uzņemt. «Šo gadu laikā esmu izlasījusi informāciju – ja grāmatas saliktu kaudzītē – bezmaz vai manā augumā,» viņa smej, «tādēļ brīžiem jūtos kā staigājoša enciklopēdija, bet nebūt nav viegli mainīt cilvēka miesīgo dabu pret garīgo. Tāds pusfabrikāts vien vēl esmu, un darāmā ir ļoti daudz. Liekas – īstā dzīve tikko sākusies, un viss iepriekšējais – pakāpieni pieredzes un zināšanu ceļā. Manā dzīves luksoforā mirgo zaļā gaisma, un jādodas kopt man paredzēto Paradīzes dārza daļu.

Šogad ir Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas 50 gadu jubileja, un septembrī paredzēta konkursa izstāde «Zelta griezums». Nesen nodevu izstādes katalogam disku ar īsu savas radošās darbības pārskatu.

Drīz man aprit 62 gadi, arī valdība piešķirs prēmiju – pensiju. Esmu brīva, spirgta, žirgta un apņēmības pilna spodrināt dvēseles spoguli, lai varētu atstarot Dievišķo Gaismu – ticībā, cerībā un mīlestībā.

Jau tagad varu droši teikt, ka dzīvoju Paradīzē. Šeit un tagad, uz šīs Zemes. Ak, «esot nolikti sargi»? Bet savējiem jau caurlaidi neprasa, tos pazīst no attāluma! Sava mājokļa durvis taču slēdzam, citi pat signalizāciju ierīko, bet kas saimnieko mūsu dvēselēs? Ir labi, ka esmu satikusi daudz cilvēku, kuri ir gudrāki par mani, kuri prot runāt dvēseles – sirds mīlestības valodā – nākotnes kultūras valodā.»

Emīlija Kazakēvičute Lietišķās mākslas vidusskolas laikā, kad atrada savu dzīves aicinājumu – mezglošanu.

Anitas Zeiliņas foto un foto no personiskā arhīva