Viena no nozarēm, kas joprojām izjūt kovidpandēmijas ierobežojumu sekas, ir viesmīlības un sabiedriskās ēdināšanas nozare. Nespējot izrauties no parādu bedres, durvis šogad slēdza tādi šīs jomas milži kā Vincents, Monerosso, Čarlstons. Lai tiem nesekotu vēl citi, nozares pārstāvji rosina samazināt pievienotās vērtības nodokli no 21% uz 5% vai 12%. Viņu vidū ir arī restorānu ķēdes Vairāk saules īpašnieks Endijs Bērziņš, kurš Ogrē savulaik izveidoja pirmo restorānu ar šādu nosaukumu. Pirms vairāk nekā desmit gadiem viņš to pārdeva, un patlaban šajās telpās saimnieko viņa kolēģis Jānis Haritons, pie kura dažas reizes gadā iegriežoties, lai baudītu maltīti un labu atmosfēru.
Trauksmes bungas par satraucošo situāciju viesmīlības un sabiedriskās ēdināšanas jomā uzņēmēji sāka sist jau pirms laba laika. Neredzot iespēju izrauties no parādu jūga, viņi vērsās arī Saeimā, kur Uzņēmējdarbības attīstības apakškomisijas sēdē mudināja parlamentāriešus atbalstīt samazinātā PVN ieviešanu. Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents Andris Kalniņš uzsvēra, ka kopējais viesmīlības nozares parāds ir 50 miljonu eiro, no tiem 44,2 miljoni eiro – ēdināšanas uzņēmumiem (arī viesnīcas piedāvā ēdināšanas pakalpojumus). Parādu summas dilst lēnām, un ir uzņēmumi, kuri nespēj tās samaksāt un tiek slēgti.
Prasa samazināt PVN
Pandēmija smagi atsaucās arī uz darbaspēku – nozare zaudēja aptuveni 30% no tā. Lai noturētu esošos darbiniekus un kompensētu inflācijas kāpumu, nācās celt algas par 20%. Lai gan apgrozījums ir audzis, tas pamatojams ar energoresursu, pārtikas un dzērienu cenu pieaugumu, pati nozare nav augusi, un arī peļņa ne. Arī ārvalstu tūristu skaits nav palielinājies – tas ir par 30% mazāks nekā 2019. gadā, tādējādi ierindojot Latviju pēdējās vietās Eiropas Savienībā. Neraugoties uz to visu, pēc Latvijas Bankas datiem, viesmīlības jomas eksporta pienesums valstī ir aptuveni viens miljards eiro, kas ir ap 14% no visa Latvijas pakalpojumu eksporta, bet pērn nozare nodokļos samaksāja 165 miljonus eiro.
A. Kalniņš rosināja rīkoties pēc iespējas ātrāk un ieviest PVN likmes samazinājumu, kā to izdarījušas vairākums ES valstu, tostarp Lietuva (tur noteikts terminētais 9% PVN un tiek plānots to piemērot arī nākamgad). Runājot par nozares ģenerālvienošanos, kas attiecas uz ēnu ekonomikas izskaušanu, viņš atzina, ka to nav iespējams panākt, jo nozare ir ļoti sadrumstalota – tajā ir ap 3000 uzņēmumu, un tieši mazo uzņēmumu sektorā ir aizdomas par aplokšņu algām. Ja uz papīra darbiniekiem ir tuvu minimālajai darba samaksai, tad diez vai kāds par tādu ir ar mieru strādāt, un tas liek domāt par papildu samaksu «kabatā».
Drīzumā neko nesola
Kamēr Ekonomikas ministrija atbalsta samazinātu terminētā PVN ieviešanu, tikmēr Finanšu ministrija (FM) tuvākajā laikā nesola ātrus un kardinālus risinājumus. FM valsts sekretāra vietnieks nodokļu, muitas un grāmatvedības jautājumos Ilmārs Šņucins norādīja, ka no PVN samazināšanas cenas ēdināšanas uzņēmumos nemainīsies, tas vairāk vērsts uz algu legalizāciju un izmaksu kompensāciju. Tādam solim noteikti būs fiskālā ietekme: ja ievieš 12% PVN, tie būs mīnus 40 miljoni eiro, ja 5% – 70 miljoni eiro gadā. Darba grupā, kas strādāja pie nodokļu jautājuma, vēl nav panākta vienošanās par noteiktiem pasākumiem. Šā gada beigās uz Ministru kabinetu tiks virzītas pamatnostādnes, kas būs balstītas uz situācijas analīzi. Visticamāk, ka nākamgad tiks ieviesti mazāki pasākumi un atvieglojumi, bet lielākas izmaiņas nodokļu jomā dienasgaismu varētu ieraudzīt tikai 2025. gadā.
Deputāti un nozares pārstāvji gan aicināja FM nevilcināties un jau šomēnes sagatavot konkrētus risinājumus, kā palīdzēt ēdināšanas nozarei. Pretējā gadījumā ir risks, ka ilgtermiņā Latvijā no tirgus tiks izspiesti vietējie uzņēmēji, kas ir nodokļu maksātāji, bet iedzīvotāji būs spiesti ieturēties ātrās ēdināšanas iestādēs, kas gatavo no nenosakāmas izcelsmes pusfabrikātiem.
Remdena ekonomika
«Mēs jau vairākus gadus netiekam sadzirdēti,» OVV uzsver SIA Vēl vairāk saules pārstāvis un restorānu ķēdes Vairāk saules īpašnieks Endijs Bērziņš, ar kuru saruna notiek Rīgā, vienā no sešiem ķēdes restorāniem. Viņš ir viens no tiem, kas iestājas par to, lai neprasītu dotācijas nozarei, bet PVN samazināšanu, uzskatot, ka tādā gadījumā – kurš spēs iziet no krīzes, tas izies, jo bizness nav nekāda labdarības iestāde un tajā uzvar stiprākie. Bet svarīgi, lai visiem būtu vienādi noteikumi. Arī lielajiem ēdināšanas uzņēmumiem, kuriem nodokļu parādi kovidlaikā saauga vislielākie. It kā krīze ir aiz muguras un varētu domāt par attīstību, bet parādi ir kā dzirnakmeņi pie kājām. Nesen Bērziņam zvanīts no viena tirdzniecības centra par iespēju tur izveidot restorānu, taču bija jāatsakās, jo par kādu paplašināšanos šobrīd domāt, ja uzņēmumam vairāk nekā miljona eiro nodokļu parādu izdevies sadeldēt par 600 000 eiro.
«Latvija atpaliek Baltijas valstu vidū daudzās jomās, un mums neder remdena ekonomikas attīstība. Par Igaunijas panākšanu nevar būt runas, taču mums vismaz jāuzņem tāds temps, kas ļauj izrauties no stagnācijas, un attālums starp kaimiņiem nepieaugtu. Igauņi pat kovidlaikā attīstījās, arī algas viņiem aug straujāk. Tas pats sakāms par tūristiem. Savukārt lietuviešiem ēdināšanā tika piemērots 9% PVN, un tas ļauj viņiem uzņemt apgriezienus un ienākt arvien vairāk Latvijas tirgū, jo šāds valdības atbalsts deva iespēju uzkrāt peļņu,» teic Bērziņš. Par peļņu runājot – diez kāpēc valdībai un daļai sabiedrības radies iespaids, ka, līdzko tāda būs, tā tiks tērēta luksusa precēm. Tā nebūt nav – jebkurā jomā svarīga ir attīstība, kam nāk līdzi vairāk nodarbināto, lielāka atdeve nodokļos. «Vai Vēl vairāk saules neiztiks bez samazinātā PVN? Nu iztiksim, nekas jau letāls nenotiks. Latviešiem nebūs brīvas naudas, tāpēc nāksies noraudzīties, kā tirgū ienāk kaimiņi. Tādos apstākļos arī valsts neko neiegūs, un vēlreiz varu teikt – tas modelis, ko piedāvā «Jaunā Vienotība», ir remdena attīstība,» skarbs ir Bērziņš, kuram Saeimas apakškomisijas sēdē nācās pārliecināties – nekādi ātri risinājumi netiek piedāvāti, viss apstājas pie tukšas parunāšanas un atsaukšanās uz vadlīnijām un pamatnostādnēm.
Puķes par garu
Restorānu bizness ir ļoti sarežģīts, kas labākajā gadījumā dod iespēju nopelnīt labu algu, akcentē Bērziņš. Tas nozīmē garas darba stundas, turklāt ne tikai pie plīts, bet papīriem. Atvaļinājums? Šogad pirmo reizi tas uzņēmējam bija trīs nedēļas garš, nevis tikai nedēļu. Jutās pa īstam atpūties – kā bērnības vasarā, kad nekas nav jādara. Kāpēc iepriekš tā nedarīja? Jo pašam šķita, ka to nevar atļauties, ir jāstrādā. Var arī nodēvēt to par darbaholismu.
Tas, kas viņu patiesi spēj saniknot, ir ierēdniecības darba imitācija tās sliktākajā variantā. Lūk, piemērs: atnāk pie viņa Rīgas domes pārstāvji un aizrāda, ka vienā no restorāniem ir par garu saaugušas puķes – par 20 centimetriem vairāk, nekā vajadzētu. Vai vēl kāds košs gadījums, kas rāda atbildīgo dienestu radošas izpausmes: uzņēmumam tiek prasīts pārtaisīt kalkulācijas kartupeļu biezenim. «Citās rietumvalstīs nestaigā atbildīgās personas ar mērlenti un nemēra puķes! Tāpat arī neprasa pārveidot receptes. Tā vien gribas šādiem burta kalpiem teikt: ja jums nav ko darīt, labāk ejiet un pabeidziet Brasas tiltu, kas piecus gadus tiek remontēts.» Acīmredzot šādā veidā ierēdņi mēģina atrast apliecinājumu savas darbības lietderīgumam, bet patiesībā bez viņiem lieliski varētu iztikt un nekur nekas neapstātos.
Sākums Ogrē
Vaicāts par ēdināšanas uzņēmumu attīstības iespējām ārpus lielajām pilsētām, kurās koncentrējas šis pakalpojumu segments, Bērziņš uzskata – tiem ir vieta arī mazpilsētās un laukos. Svarīgi ir, lai būtu cilvēki – sava amata meistari, kas to dara ar patikšanu, tad apmeklētāji neizpaliks. Arī Vairāk saules starta laukums bija Ogre, kur 2002. gadā tika atvērts pirmais restorāns. Laikā, kad jaunas ēdināšanas iestādes lielākoties vēra durvis Vecrīgā. Kā gāja? Labi, jo bija viens no retajiem restorāniem, kam sestdienās, svētdienās bija ēstgribētāju rinda. No restorāna Ogrē, kas bija pelnošs, Bērziņš atteicies, jo, augot restorānu ķēdei Rīgā, bija skaidrs, ka katram restorānam jāvelta laiks, nevar aizskriet uz pāris dienām uz Ogri, bet pārējās būt Rīgā.
«Var arī pajautāt – kā sokas Ērikam Dreibantam ar Pavāru māju? Mārim Jansonam, kas bija viens no labākajiem šefpavāriem Latvijā, ar restorānu Kest Cēsīs? Par apmeklētāju trūkumu nesūdzas, un tas ir pierādījums tam, ka arī ārpus lielajām pilsētām ir visas iespējas darboties. Turklāt – ja esi pierādījis sava restorāna līmeni, uz turieni labprāt brauks arī lielāku ceļa gabalu. Tiesa, Rīgā koncentrējas vairāk maksātspējīgu cilvēku, taču nereti ārpus tās ir skaistāka un dabai draudzīgāka vide, kas dod gandarījumu vairāk nekā lielāki ienākumi.»
Citus nekritizē
Izvērtējot Ogres kulināro piedāvājumu – Bērziņš kā vienu no labiem piemēriem nosauc Senjoritu Kukū. Tajā vietā savulaik atradās Vairāk saules, bet pirms vienpadsmit gadiem šīs telpas iegādājās šefpavārs Jānis Haritons. Dažas reizes gadā Bērziņš paviesojas pie viņa, pārliecinoties, ka «viss tur ir līmenī». Tas, ka pats esi šo jomu iepazinis no visiem rakursiem, liedz būt kritiskam pret citu kolēģu veikumu. Ejot uz citām ēdināšanas vietām ar interesi un pozitīvu attieksmi, ar vēlmi uzzināt ko jaunu, nevis noniecināt citus un uzskatīt, ka pats esi vislabākais. «Nebija tik garšīgi? Braunītis nebija tāds, kā gribējās? Bet tad iedomājos – varbūt kāds darbinieks neieradās un citam nācās darīt divu vai pat triju darbu. Vienmēr viesmīlim pasaku paldies un pat aizrādu kādam no ģimenes locekļiem, kas izsakās kritiski par ēdienu vai apkalpošanu, un lūdzu paklusēt. Protams, visi gribētu, lai viņus apkalpo vecais, labais viesmīlis, kas prot savu darbu lieliski, taču tie darbinieki ir tādi, kādi ir,» secina Bērziņš.
Tāpat kā daudzās citās jomās, arī ēdināšanā ir grūti nokomplektēt štatu. Par laimi nelaimē var nosaukt Ukrainas iedzīvotāju pieplūdumu Latvijā. Arī t/c Domina restorānā Vairāk saules nu jau pusotru gadu strādā šefpavāre Valentīna, kura ir viena no vairākiem ukraiņiem, kas darbu atraduši šeit. Gribot teikt tikai labāko par darba kultūru un vēlmi iemācīties latviešu valodu. Protams, var jau saprast Valsts valodas centra aktivitātes – pārbaudīt vajag un arī prasīt latviešu valodas prasmi. Taču ne visiem valodas dodas rokā tik ātri, kā gribētos, – arī Valentīna ļoti cenšas, kopējā čatā visu raksta latviski, izmantojot Google translate palīdzību. Ja kāds tagad nāktu un norādītu uz viņas nepietiekamo valodas prasmi, viņš, visticamāk, pasūtītu to trīs mājas tālāk. Tiešām tā darītu? Jā gan – iespējams, ka daudz kas mums nāk mantojumā no padomju laikiem, arī pazemīgums un visa paciešana. Bērziņš noteikti tāds nav – ja jūt netaisnību, neklusēs.
Politikā negrib iet
Par to, vai nav domāts izmēģināt roku arī kādā citā jomā, kā to dara daļa ēdināšanas uzņēmumu īpašnieku, Bērziņš teic, ka tāda doma nav bijusi – jau no agras jaunības atradis savu ceļu un pa to arī visu laiku gājis: viņam patīk gatavot ēst, un virtuve ir viņa īstā vieta. Varētu teikt, ka tā ir Dieva dāvana, ka nav bijis jāmētājas sevis meklējumos. «Nereti pat nostrādājot 11–12 stundu pie plīts, nejūtos noguris, atgriežos mājās pacilāts un apmierināts. Bet citkārt, pat dažas stundas pavadot ar papīriem un darbinieku lietām, jūtos sanīcis.»
Lai gan citi ēdināšanas biznesā ir saistījušies ar tuvām un mazāk tuvām jomām, Bērziņš negribētu ienirt svešos ūdeņos: «Daudzi uzskata, ka ir īstais brīdis iet celtniecībā vai vēl kur citur. Esmu dažos projektos iesaistījies un sapratis, ka man labi veicas tur, kur es zinu drēbi. Man patīk gatavot ēst.» Taču nekad nesaki nekad, starp citu, arī Vairāk saules investors nav pavārs pēc profesijas, bet ieguldīja savu naudu restorāna biznesā.
Politika gan noteikti nav tā joma, kur Bērziņš gribētu nonākt, lai gan vēlēt iet vienmēr. Nespētu izturēt tur notiekošo, tukšo runāšanu, solījumu neturēšanu, lēmumu nepildīšanu un, kā pats pasmīn, – ka tikai kādreiz nenorautos un nevēlētos izkauties, saskaroties ar to visu. «Mēs uzņēmumā esam pieci partneri un savā darbā rīkojamies tā – ko norunājam un izlemjam, to darām. Nevaru iedomāties, ka mēs cits citam melotu, krāptos, aprunātu un liktu sprunguli riteņos. Tādā gadījumā mēs neko nesasniegtu.»