Egila Helmaņa spēka plecs – par brīvu Latviju dzīvību atdevušais vectēvs

[ A+ ] /[ A- ]

Dzintras Dzenes foto Egils Helmanis «Sveķos», pie sava vectēva celtā šķūņa sienas, iepazīstina ar dzimtas fotogrāfijām.

Egila Helmaņa spēka plecs – par brīvu Latviju dzīvību atdevušais vectēvs

Dzintra Dzene

Piektdien, 16.oktobrī, Īslīces pagasta «Sveķos» notika dokumentālās filmas «Meklējot spēka plecu» pirmizrāde. Lai gan filma vēsta par E.Helmaņa ceļu cīņas sporta veidos un viņa izveidoto «Patriotiskās audzināšanas un militārās tuvcīņas skolu», tā ir veltījums E.Helmaņa vectēva Augusta Memmēna piemiņai, kurš 1944.gadā 37 gadu vecumā krita pie Bauskas, aizstāvot savu pilsētu, dzimtās mājas un ģimeni.

«Ir grūti būt pasaulē bez sava kodola un vērtībām un ir būtiski atcerēties tos, kas atdeva pašu dārgāko, lai būtu Latvija, lai būtu mēs, lai mēs varētu dzīvot brīvā valstī,» tā vienā no filmas epizodēm saka Egils Helmanis, – šobrīd Ogres novada domes priekšsēdētājs, bet tolaik, – gandrīz pirms 30 gadiem, kad 1993.gadā Ogrē tika atvērta Tuvcīņas skola – vienkāršs puisis, kurš Krasnodarā pie atzīta Krievijas meistara Alekseja Kadočņikova bija apguvis militāro tuvcīņu un savas zināšanas vēlējās nodot citiem. Cīņas māksla Egilu aizrāva jau krietnu laiku, bija ieguvis jau vairākus instruktora diplomus, bet mācības pie A.Kadočņikova pilnībā mainīja viņa dzīves uztveri un vēlāk izmainīja arī daudzu citu dzīves.

Raksta apakšvirsraksti:

* Jauniešiem nepieciešams spēka plecs;

* Iemāca domāt, kļūt par savas zemes patriotiem;

* Māca strādāt ar galvu

* Ir jāspēj ne vien ņemt, bet arī dot

«Daudzi man jautāja, kāpēc filmas pirmizrāde notiek tieši šeit, Īslīces pagasta «Sveķos». No šejienes nāk mans vectēvs. Es diemžēl nepazinu savus vectēvus. Vienu izsūtīja, bet otrs krita cīņā par Bausku. Šo vectēvu, mammas tēvu Augustu Memmēnu, man atņēma padomju vara. Viņš gāja aizstāvēt Bausku, kad tai tuvojās frontes līnija.

Foto no personiskā arhīva Egila Helmaņa vectēvs Augusts Memmēns tik ļoti mīlēja savu ģimeni, valsti un dzīvi brīvā Latvijā, ka nešauboties devās to aizstāvēt.

Toreizējais Bauskas apriņķa priekšnieks nevis steidzās evakuēties, bet gan aicināja vietējos vīrus ņemt rokās šautenes un pašiem aizsargāt savu pilsētu. Tādējādi no policistiem, aizsargiem un citiem brīvprātīgajiem tika izveidots aptuveni 300 vīru liels bataljons. Diemžēl daudzi no šiem aizstāvjiem zaudēja dzīvību, arī mans vectēvs, un vecmamma palika ar diviem maziem bērniem. Viņa kapa vieta tā arī nav zināma. Domāju, mūsdienās aizstāvēt savu zemi, savu valsti pieteiktos daudz mazāk. Būtībā šī filma ir pa to, kas ir jādara, lai mēs nemainītos, lai mēs būtu ar savu nostāju, kuras mums bieži vien pietrūkst. Filma ir veltījums manam vectēvam, tāpēc pirmizrāde notika tieši šeit, viņa rokām celtajā šķūnī. Lai arī savu vectēvu nekad neesmu sastapis, caur viņu mācījos mīlēt savu dzimteni, savu valsti, par kuru nebūtu žēl atdot arī dzīvību, ja tas būtu nepieciešams. Katrreiz dodoties cauri Bauskai, domāju par to, ka mēs visi bieži vien vēlamies kaut ko saņemt, ko mums valsts varētu dot, bet mazāk domājam, ko mēs varētu dot valstij. Tas ir jautājums, par ko būtu vērts aizdomāties,» saka E.Helmanis.

 

Visu rakstu lasiet 20.oktobra „OVV”.

 

 

 

 

 

 

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet!

Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!