Tāda nu tā pašdarbnieku māksla ir: paši mēģina, slīpē, un paši sevi arī iepriecina.

Varbūt tieši tās garās gatavošanās stundas, kopā nākšana, kopā darbošanās ir tas process, kuru vairāk piedien saukt par mākslu nekā pašdarbību. Jo māksla ir radīšana un kustība, kas nebeidzas. Arī tad, kad priekšnesums gana veidots, ik skatuviskais izpildījums zīmē jaunus, agrāk nepazītus vaibstus.

Ir jau pierasts, ka pie Ķeipenes tautas nama teju ik vakaru stāv savs desmits automašīnu. Pašdarbnieku mēģinājumi nereti ieilgst līdz vēlam vakaram. Un var tikai priecāties un apbrīnot, ka par spīti grūtiem laikiem nekas nav apstājies, ka tik daudz ļaužu atlicina laiku tam, ko mēdz saukt par dvēseles izglītību. Septiņpadsmitā aprīļa sestdienā tautas nams aicināja visus, īpaši pašdarbniekus, uz Lieldienu jampadraci. To, ka vakars domāts ar humora piesitienu, akcentē piezīme, ka tās, lūk, četrpadsmitās … Lieldienas.

«Stari» staro

Kā allaž zāle un skatuve gaumīgi un rūpīgi iekārtotas. Visiem zināms, ka tas tautas nama vadītājas Ineses Daugavietes talanta nopelns. Viņa arī atklāj vakaru un aicina uz jauku laika pavadīšanu. Skatītāji ar dūšīgiem aplausiem pavada vēsti par Lēdmanes vokālā ansambļa «Stari» ierašanos. Pēc vietējā senioru kolektīva nodejotā «Klabdanča» (vadītāja Inese Daugaviete) pienāk kārta simpātiskajām Lēdmanes dāmām. Ansamblis sāk ar latviešu tautas dziesmām «Upe nesa ozoliņu» un «Puiši jāja pieguļā» a capella izpildījumā. Ikvienam skaidrs, ka dziedājums bez pavadījuma prasa sevišķu muzikālo tīrību. Nebiju «Starus» kādu laiku dzirdējis, tāpēc jo sevišķi nopriecājos par ansambļa izaugsmi, kur muzikālā precizitāte vienībā ar daudzbalsības krāsaino harmoniju un to degsmi, ko sauc par dziedāšanu no sirds, brīžam radīja atskārsmi, ka pašdarbnieču pretenzijas tuvināties profesionālam līmenim nav nemaz tik nedibinātas. It sevišķi, ja ik vārdā skaidrība, acu mirdzums un patiesība, ik intonācijā dziedoša sirds, ik daudzbalsībā sulīgs akords, ik frāzē atbrīvotība, kas kopā liecina par muzikālo slīpējumu vislabākajā nozīmē. Jura Karlsona «Negaisa laikā» un Raimonda Paula «Ar tevi vien» skanējumu neuzbāzīgi, bet tajā pašā laikā dedzīgi un atraktīvi papildināja kustību kompozīcijas ar dažu labu improvizācijas piedevu. Savukārt bulgāru tautas dziesmā «Dūdinieks» itin labi sabalsojās arī muzikāli neparocīgas intonācijas, uzburot īsti dienvidniecisku krāsainību. Vakars ar to vien kļuva bagāts, ka «Stari» burtiski staroja. Gluži vai lieki piebilst, ka tas ansambļa prasīgās vadītājas Ineses Neretas un centīgā kolektīva nopelns.