Ernests Valts Circenis: ceļš no līdz…

[ A+ ] /[ A- ]

Foto no personiskā arhīva Ernests Valts Circenis sava sava instrumenta varā…

Ciemos pie mums

Ernests Valts Circenis: ceļš no līdz…

Andris Upenieks

Citādāk nepateikšu, ka arī man laimējies tuvu iepazīt Ernestu. Ķeipenes pamatskolas, Kārļa Kažociņa mākslas un mūzikas skolas, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas absolventu, nu jau Jāzepa Vītola mūzikas akadēmijas studentu kompozīcijas klasē.

Lai cik tas savādi neliktos, jau tad, kad Ernestam biju klases audzinātājs, kopā muzicējām, koncertējām, pret jauno censoni izjutu cieņu, respektu un to jūtīgo stāvokli, ko sauc par pietāti. Personība no bērna kājas, kas piedos tev visu – arī pārsālītu joku, atvieglotu stāju un citu vaļību, ja tu būsi tu pats.

– Būtu savādi, ja tagad uzrunā sāktu māžoties ar – jūs. Esmu ievērojis jau sen, ka tev arī līdzīgi «kompleksi»: bez vienkāršā un dvēselei pielāgotā – «jā, skolotāj, labdien skolotāj,» iztikt neesi iemācījies… Vai ne, Ernest?

– Jā, skolotāj, labdien, skolotāj, lūdzu, skolotāj, paldies…

– Toreiz, ak, cik sen tas bija, kad mazāks par sava lielā akordeona futrāli ietrausies auto, ar kuru šad tad iegadījās nelielo mūzikas skolas pulciņu vizināt uz Madlienu un atpakaļ uz Ķeipeni, kur mājas… Bija spelgoņas sala un sarkanīgas sarmas apstarots vakars, aizšāvām uz Pečora ezera pusi, kur pats Dievs gleznoja dažus foto mirkļus. Nebijām ilgi, bet, iemetis aci mobilajā, izdvesi: «Fū, septiņi neatbildēti zvani…»

Foto no personiskā arhīva  (No labās) Ernests Valts Circenis ar draugiem mūziķiem Ilvu Bāliņu, Matīsu Žilinski, Brigitu Čirkši.

– Jā, to dienu atceros ļoti spilgti. Neatbildētu zvanu gūzma no mammas, šķiet, bijis viens no bērnības biediem. Neskatoties uz to, dabas skati patiesi bija skaisti.

– Mammas allaž uztraucas, nervozē…

– Mamma man ir bijusi un joprojām ir svarīgākais cilvēks dzīvē. Vislielākais atbalsts un palīgs visdažādākajās situācijās. Viņa par spīti visam ir vienmēr mudinājusi, iedvesmojusi darīt un darīt vairāk. Pat gadījumos, kad tas sagādāja jūtamas neērtības.

Neērtības?

– Piemēram, nesen uzzināju, ka mana agrīnā akordeonspēle nebūt nebija patīkama ausīm un nerviem viegli ciešama…

Bet no bērna kājas mūzikas tālajos ceļos blakus staigājāt ilgi un apņēmīgi: smagais instruments arī nebija gluži vienam pašam panesams…

– Protams. Esmu pateicīgs un joprojām apbrīnoju, kā mamma pacietīgi veda mani vairākas reizes nedēļā uz mūzikas skolu, dažkārt sēdēja uz vietas un gaidīja, citreiz kopā ar tēti veda uz daudziem koncertiem un konkursiem. Viņas devums ir liels un neatsverams. Jā, mīļā mamma…

– Tava mamma Marita Circene saka, ka Ernestam piemīt spītīga neatlaidība un saprašanās ar pašapziņu. Viņš ir apveltīts ar spējām (talantu?) saskatīt iespējas, uzklausīt, bet pieņemt sev vajadzīgo…

– Tā viņa jums saka… Es mājās tik skaistus vārdus nedzirdu… (smejas – A.U). Spītīga neatlaidība, iespējams, ka ir, bet darba aizkulises mēdz būt arī ne tik vienkāršas.

Pirmā tava izvēle akordeons, biji vairāku, tajā skaitā, starptautisku konkursu laureāts. Kas nosvēra izvēli par labu smalkajam, jūtīgajam instrumentam, kas daudziem, arī man, sirdi no krūtīm velk laukā?

– Būtu jau skaisti atklāt kādu poētisku stāstu par instrumenta izvēli, bet patiesībā bija daudz vienkāršāk. Gāju uz mūzikas skolu ar domu mācīties klavierspēli, bet acīmredzot tur jau bija pietiekami daudz pianistu, tādēļ man tika laipni piedāvāts kāds cits instruments. Ar mammu spriedām ilgi, kas ir vislīdzīgākais klavierēm? Protams, ka akordeons!

Bieži, staigājot garām Ķeipenes Tautas namam, sāku ievērot, ka arvien vairāk Ernests vingrinās klavierspēlē…

– Jā, tā nu ir sanācis. Lai gan bērnībā nonācu akordeona skavās, paralēli tam centos apgūt arī klavierspēli, cik nu varēju. Kopš akordeons vairs neieņem centrālo vietu manā dzīvē, izvēle bieži vien krīt par labu klavierēm. Vienkārši piesēsties pie instrumenta ir daudz vieglāk kā katru reizi stiept padsmitkilogramīgu akordeonu sev uz pleciem. Spēju redzēt abas rokas, pirkstus, taustiņus arī uzskatu par redzamu priekšrocību. Tomēr savu pamatinstrumentu neesmu aizmirsis: pavadījām kopā taču desmit gadus! Ik pa laikam izkustinu pirkstus un kaut ko pamācos savam priekam. Gan jau pienāks laiks, kad atgriezīšos. Vēl ne…

 

Visu interviju lasiet 8.janvāra „OVV”.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!