Politiskā daiļrunība reizēm var šķist arī gluži saprotama. Un iespējams, ka krāšņi zīmētās nākamības ainas vietumis pat no sirds domātas un dvēseliski centrētas. Un varbūt pirmais aprīlis īsti piemērots datums arī naivi (varbūt, ka nemaz tik naivi) cerīgam skatam uz valsti…
Paškritiski savas publikācijas pārlūkojot un avīžniecības kopainu skatot, redzams, ka sirdi nospiedošu rindu pārlieku daudz. Lai nesamainītu cēloņus un sekas vietām, jāatzīst arī tas, ka maz šajos laikos tāda, par ko varētu no sirds priecāties un ik sleju pildīt ar to, cik jauka dzīve un cik daudz par mums gādā šī valsts. Un diez vai lasītājs gribēs jūsmot par īstenības pamuļķīgu izskaistināšanu, lai mazāk šķendētos par to soļu skarbumu, kas ne vien nomāc, bet daudzus dzen izmisumā. Varbūt tāpēc šoreiz gribas ļauties mazai fantāzijai, kuru negribas gluži par nesasniedzamu saukt. Jo sevišķi pirmajā aprīlī ne…
Mana valsts ir mana stiprā pils
Valstī notikušas apbrīnojamas pārvērtības. Ikviens iedzīvotājs līksmi ziņo, ka mīl šo zemi un valsti. Jo iedibināta laba un taisnīga iekārta.
Par valstsvīru var kļūt tikai godīgi, gudri, turīgi un apsviedīgi ļaudis. Tāpēc ik varas nesēja kandidātam jāpierāda savas mantas izcelsme, kurā noteicošais tas, ka rocība sasniegta ražojot, nevis pēc vecā «pērc un pārdod» principa. Katrs kandidāts pakļauts īpašam intelekta un morāles testam, ko veic speciāla datorprogramma, kuras ticamība augstāka par pašlaik pieejamo melu detektoru. Rezultātu iespaidošanu novērš sistēmas visaugtākā drošības pakāpe. Mazākā aizdomu ēna pretendentu izslēdz no spēles. Tikai testu izturējušais var kļūt par deputāta kandidātu, protams, ja viņu arī virza noteikts uzticamības personu loks un atbalsta noteikts vēlētāju skaits. Jaunais vēlēšanu likums nedod nekādu priekšrocību tam, ka pretendents ir partijas biedrs. Likums paģērē balsot par katru kandidātu personīgi, nevis par sarakstu. Vēlēšanu kampaņā aizliegta sponsoru naudas izmantošana: aģitāciju un propagandu nodrošina valsts, turklāt visiem kandidātiem stingri vienlīdzīgi, nepieļaujot citu aģitāciju – kā vien likumā noteikto. Saeimas deputātu skaits samazināts no simta uz piecdesmit, jo augstās prasības nemaz tik daudz pretendentu nevar izpildīt…
Valstsvīriem ar likumu noteikts darba atalgojums, kas pielīdzināts sabiedriskajā sektorā strādājošo vidējai algai ar attiecīgu koeficientu. Atalgojuma lielums noteikts ar nolūku, lai izslēgtu korupciju, reāli stimulētu darbu un lai valstsvīra rocība ir atkarīga no tautas turīguma pakāpes. Ja ievēlētais politiķis neiztur pārbaudi ar prātu, varu, naudu vai morāli, tad caurkritušais paziņo apmēram tā: «Mana tauta, tev doto zvērestu, ka mani vadīs vien gudra, taisna un godīga sirds, esmu lauzis. Tāpēc nolieku savas deputāta pilnvaras un aizeju bez tiesībām atgriezties politiskajā laukā.» Pilsoņiem tiek garantētas reālas tiesības atsaukt deputātu, ministru un ietekmēt jebkuru varas lēmumu atbilstoši speciālā likuma «Par tautas nobalsošanu» nosacījumiem. Ikviens ar gandarījumu atzīst – valsts esam mēs paši.
Pilsoniskums un patriotisms
Patiesu skanējumu iegūst jēdzieni valsts, pilsonis, patriotisms. Apziņas līmeni nosaka ne vien katra iedzīvotāja devums valsts pārvaldīšanā, bet augstā personiskās atbildības pakāpe, kad nav nodokļu nemaksātāju, sarūk noziegumu daudzums un strauji samazinās ieslodzīto skaits cietumos. Par pilnīgi liekām ārišķībām kļuvušas Lielās talkas, jo ne tikai katrs savu durvju priekšu noslaucījis, bet par apzinīgu skaidrību kļuvusi pati par sevi saprotama lieta, ka neko un nekur nedrīkst mest zemē – ceļi, lauki, meži gozējas tīrībā. Visi publisko profesiju darbinieki lieliski pārvalda latviešu valodu, runā bez kļūdām, bet sabiedrība nepazīst svešzemnieku ievazātus vārdus. Latviešu valoda godam apliecina savu valsts valodas statusu.
Radīta jauna un skaidri saprotama valsts apbalvojumu piešķiršanas kārtība, kas nedevalvē apbalvojuma jēgu. Izveidojusies situācija, kad tauta savus varoņus zina no galvas: īstu varoņu nav nemaz tik daudz… Par vienu no pirmajiem jaunā Triju Zvaigžņu ordeņa (kuram nav iedalījuma šķirās) kavalieriem kļuvis, piemēram, Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš, jo viņa radītie medikamenti atvieglo ciešanas un glābj dzīvību tūkstošiem ļaužu, un, piemēram, Jānis Bērziņš, kas pašaizliedzīgā un riskantā cīņā ar dabas stihiju izglābis dzīvību cilvēkam, kas ienests vētras satrakotā jūrā…
Atceltas obligātās likuma prasības par karoga izkāršanu valsts svētkos un atceres dienās, pilsoņi to veic brīvprātīgi, patriotisku jūtu vadīti, bet ierēdņi pēc izkārto karogu daudzuma nosaka patriotisma līmeni valstī… Skolās uz katra sola (no brīva prāta) atrodas valsts karodziņš, un ik darba dienu skolas ļaudis sāk ar rīta jundu un kopīgu himnas dziedāšanu, ko neviens nesajūt kā slogu, bet gan kā sirds nepieciešamību. Salūtu un citu ārišķību naudu iegulda patversmju labiekārtošanā: uz ielām nav ubagu un bezpajumtnieku.
Nebūtībā aizgājušas partejiskās rebes un savstarpējie kašķi. Par Ministru kabineta lozungu «Viens likums un viena taisnība visiem» neviens vairs nešaubās. Pilsētas plaukst, laukos zeme ir apstrādāta, atgriežas cilvēki, un atveras slēgtās skolas. Un tā negribas beigt ar gana smieto – aprill, aprill…