Veikali ir neatņemama ikdienas dzīves sastāvdaļa. Pārtika, apģērbs, sadzīves priekšmeti ir regulāras ikdienas vajadzības. Ogrē pieejamo veikalu klāsts mūsdienās ir plašs, taču – kā tas bijis agrāk? Kādi bija Ogres veikali starpkaru periodā pagājušā gadsimta 20. un 30. gados un vēlāk padomju okupācijas periodā?
Līdz Otrajam pasaules karam Ogre vēl bija salīdzinoši neliela pilsēta, pieprasījums pēc dažādu preču tirdzniecības vietām pieauga vasarās, kad Ogri lielā skaitā apmeklēja atpūtnieki un tūristi. 1928. gada tūrisma ceļvedī par Ogri rakstīts: «Ogres parkā ved liepām apstādītā Brīvības iela, kur atrodas viesnīca-restorāns «Esplanāde» un tai blakus «Apgāde» – malkas un lopbarības veikals. Bez tam Brīvības ielā ir provizora Šīrona «Ogres aptieka» un peldu iestāde, Pūres maiznīca, Kūrmāja un vairāki tirdznieciski uzņēmumi.» Uzskaitītas arī tirdzniecības vietas: Kalniņa, Kroesera, Meijersona, Kacena, Baloža, Kauliņa, Krūzes, Bērziņa, Vica, Kļaviņa, Skujas un Jansona pārtikas preču veikali. Ogrē atradās arī vairākas desu darbnīcas un gaļas tirgotavas, daži «koloniālpreču» (importa preču) veikali, galantērijas, parfimērijas, drogu, grāmatu, vīna, malkas un auzu tirgotavas. Vairākas tirdzniecības vietas vienlaikus bija arī darbnīcas, sevišķi tādām precēm kā apavi, drēbes un mēbeles.
Kaut arī Ogrē bija dažādas tirdzniecības vietas un regulāras tirgus dienas, tomēr presē atrodams ieraksts, ka tas ne vienmēr apmierināja iedzīvotāju vajadzības. Piemēram, 1938. gada 14. maija «Ogres Ziņās» var lasīt virsrakstu «Ogrē nepieciešams ēdienveikals». Tajā rakstīts: «Ogrē iedzīvotāju skaits tagad ievērojami palielināts, tādēļ nepieciešama vēl viena labierīcība – ēdienu veikals. Patlaban labas pusdienas dabūjamas pansijās, kūrmājā un stacijas bufetē, bet tās ir tā saucamās dārgās ēdienu vietas. Ne katrs grib iet restorānā, pansijā vai bufetē, tādēļ ēdienu veikals Ogrē varētu labi pastāvēt un arī pilsēta materiāli no tā iegūtu.»
Pēc Otrā pasaules kara un Latvijas okupācijas Padomju Savienībā ekonomiku organizēja plānveidā, privātīpašumu noliedza, tika veidotas valsts saimniecības. Ogre 60. gados no kūrorta tika pārveidota par industriālu un rūpniecisku pilsētu, kā rezultātā strauji pieauga iedzīvotāju skaits. Par veikalu tīklu pilsētā gādāja Ogres patērētāju biedrība. Veikali tika grupēti pēc numuriem, tikai atsevišķiem veikaliem tika doti nosaukumi. Sadzīvē cilvēki tos dēvēja pēc vietas vai ielas nosaukuma, piemēram, Centra gastronoms. Padomju laika presē atrodami raksti par veikaliem Ogrē, apspriežot vai nu apgrozījumu, cilvēku iecienītākos veikalus, vai arī reizēm kauninot par nepaveiktu darbu vai nepietiekamu apgādi. Tā, piemēram, 1957. gada «Padomju Ceļa» 4. aprīļa izdevumā rakstīts: «– Sērkociņu un sāls nav, – tā šajās dienās atbildēja pārdevējas dzelzceļnieku veikalā Ogrē. – Kāpēc trūkst tik parastu un nepieciešamu preču? – nesaprašanā prāto pircēji. [..] Veikalu normālu darbu kavē arī tas, ka pie tiem nav pietiekoši telpu preču novietošanai. Tās sakrautas cita virs citas bez noteiktas kārtības.» Savukārt 1960. gada «Padomju Ceļa» 31. maija numurā lasāms Ogres veikala cildinājums: «Sen pagājis tas laiks, kad ogrēnieši brauca uz Rīgu, lai iegādātos audumus, apavus vai manufaktūras izstrādājumus. Tagad dažkārt notiek otrādi: rīdzinieki brauc pie mums iepirkties. Ļaudīm sevišķi patīkami iegriezties audumu sekcijā.»
OGRES VĒSTURES UN MĀKSLAS MUZEJS