Ogres Vēstures un mākslas muzejā (OVMM) līdz 2.martam apskatāma fotoizstāde «Tā mēs dzīvojām… ». Darbu autors ir ogrēnietis Ēriks Drubiņš (1917. – 1991.). Izstāde veltīta Ogres pilsētas 85 gadu jubilejai. Vienlaikus tas ir stāsts par autoru, viņa redzējumu, stāsts par to laiku un par mums pašiem.
Izstādes atklāšanā, piektdien, 25.janvārī, Iveta Ruskule, OVMM direktore, neslēpa, ka arī pašiem muzeja darbiniekiem bijis pārsteigums, redzot, kādas bagātības ir viņu krājumos, jo foto negatīvu, kurus apstrādājis Ēriks Drubiņš, ir ļoti daudz.
Dokumentē pilsētas izaugsmi
«Viņš ir bijis kaislīgs fotogrāfs, kas tvēris katru mirkli, katru sadzīves situāciju, ikdienu Ogrē, Ogres pārtapšanu no kūrortpilsētas rūpnieciskā pilsētā. Tie ir ļoti vērtīgi dokumentāli kadri mūsu pilsētai, un mums ir liels prieks, ka mūsu krājumā tādi ir,» sacīja I.Ruskule.
Muzeja direktore ir pārliecināta, ka izstādes apmeklētājiem būs interesanti pavērot, kā pilsēta mainījusies, salīdzināt dokumentēto ar to, kas saglabājies katra paša atmiņā.
Izstāde kā pilsētas panorāma
Izstādes veidotāja ir OVMM izstāžu kuratore Dagnija Vegnere, kura tikusies ar Ē.Drubiņa tuviniekiem, lai par autoru uzzinātu ko vairāk. Ar nozīmīgākajiem biogrāfijas datiem tiek iepazīstināti arī izstādes apmeklētāji.
Par ogrēnieti Ē.Drubiņš kļuvis pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Viņš strādājis Ogres sporta biedrībā «Vārpa», bijis būvinženieris Ogres pilsētas izpildkomitejā un Ogres PMK, fotogrāfs Ogres trikotāžas kombināta tipogrāfijā un fotokorespondents laikrakstos «Ausma» un «Padomju Ceļš». 14 gadus viņu par savu kolēģi saukuši Ogres tipogrāfijas darbinieki.
Izstāde OVMM veidota kā pilsētas panorāma – autoosta, stacijas laukums, Brīvības iela, Ogres estrāde, Ogres Kultūras centra celtniecība un citas viegli atpazīstamas vietas.
Arhīvs iekārtots rūpīgi
Fotogrāfa meita Sarma Vucāne, pārdevēja veikalā «top!» Ogrē, teic, ka, dzīvojot Ogrē, savām acīm redzējusi pilsētas pārmaiņas, ko tēvs iemūžinājis fotofilmas kadros. «Viņam vienmēr patika ķert mirkļus, piedalīties, organizēt,» viņa saka. Tēvs centies ieaudzināt atbildību par paveikto darbu un arī precizitāti.
Viena no četrām mazmeitām – Sandra Freiberga, tagad strādā SEB bankā Rīgā par darījumu vadītāja asistenti, arī savulaik apmācīta fotogrāfa darba ikdienā. «Visvairāk es atceros kopā pavadītos brīžus, kad viņš mācīja mani fotografēt,» viņa saka. Mazmeita piedalījusies ne tikai kadru ķeršanā, bet arī ķimikāliju jaukšanā, bilžu attīstīšanā, žāvēšanā un apgriešanā. Vectēvam bijis rūpīgi iekārtots arhīvs, kur ātri vien varēja atrast vajadzīgos kadrus. Apzinoties vērtību un unikalitāti, kas ir šai krātuvei, tuvinieki daļu vēstures liecību atvēlējuši arī muzeju krātuvēm Rīgā.
Lai fotogrāfijas skatītājus uzrunātu, Sandra Freiberga ir pārliecināta, ka darbs jādara ar sirdi. Un vectēvs tā vienmēr darījis.
Neliela atkāpe. Saistībā ar izstādes «Tā mēs dzīvojām… » atklāšanu OVMM interneta vidē raisījās diskusijas par to, kā īsti rakstāms autora vārds – ar garo vai īso «E», jo fotogrāfiju otrā pusē sastopami abi varianti.
Fotogrāfa meita Sarma Vucāne apgalvo, ka vārds rakstāms ar garo «Ē», bet laikabiedru domas dalās. Droši vien, ka taisnība ir visiem, un svarīgākais nav garumzīme kādā no vārda burtiem, bet cilvēks, kuru atceramies.
Anitas Zeiliņas foto