Fotogrāfs gadsimta garumā

{jcomments on}

Jānis Leimanis – fotogrāfs, izsūtītais, kolhoza «Ropaži» sagādnieks, tagad pensionārs. Dzimis 1913.gada 10.oktobrī, viņš nes sevī gandrīz vesela gadsimta vēsturi, bet vēsture ir kaprīza dāma un labprāt seko līdzi jaunākajām modes tendencēm, kamēr fotogrāfija vien bezkaislīgi dokumentē notikumus.

Lai arī dzīvē nodarbojies ar dažādām lietām, Jānis Leimanis par savu galveno nodarbošanos uzskata fotografēšanu. Ieinteresējies par to vēl zēna gados, kad dāvanā no vecākiem saņēmis tolaik visai modernu kameru – kastīti, kurai priekšpusē linza. Uzņemšanai izmantotas fotoplates. Liels bijis puikas izbrīns, kad cerētās bildes vietā nekas nav bijis ieraugāms. «Sākumā ņēmu plati laukā un meklēju, kur tā bilde ir,» viņš atceras, «bet apgaismojās viss, un nekas nesanāca.»

Izrādījies, ka plate tumsā vēl jāattīsta, un tikai tad to varēs izmantot attēlu kopēšanai uz papīra – līdz galarezultātam vēl garš un piņķerīgs ceļš.

Pašam savs asistents

Kas to vairs atceras, cik paša interese, cik apstākļu sagadīšanās vai Dieva pirksts, bet Jānis Leimanis pēc Ropažu pamatskolas pabeigšanas 16 gadu vecumā nonāca Rīgā pie paša Mārtiņa Buclera, kuram ir lieli nopelni fotogrāfijas attīstībā Latvijā.

Mārtiņam Bucleram pirmā fotodarbnīca Siguldā atvērta jau 1897.gadā. Savukārt Rīgā, Aleksandra ielā, 1903.gadā viņš uzsāka izgatavot fotoplates «Record», pēc gada izdeva grāmatu «Fotogrāfija» – latviešu valodā pirmo par šādu tēmu, un 1906.gadā sāka iznākt žurnāls «Stari», kas deva ierosmi un zināšanas gandrīz visu jauno fotogrāfu izaugsmē.

Jānis Leimanis pie Mārtiņa Buclera sāka strādāt, kad viņa veikalā – fotolaboratorijā Rīgā ražoja ne tikai fotoplates, bet arī fotopapīru «Record» dažādās nokrāsās. Zināšanas par fotogrāfijas noslēpumainajām pārvērtībām – kā viena vai otra ķīmiskā sastāvdaļa ietekmē redzamo attēlu – vilināja.

Zināšanas lieti noderēja arī vēlāk – strādājot pie Benjamiņiem, kur sākumā pieņemts fotogrāfiju izgatavošanai. Vēlāk – laikrakstā «Jaunākās Ziņas», kur fotografēt vajadzēja visu – sākot no dabasskatiem – pircēji bija iecienījuši tādus ar mākoņiem – līdz masu pasākumiem un operas izrādēm. Te viņš ticis arī pie asistenta – cilvēka, kurš nes trepītes. «Citādi – kur gan tu pakāpsies, ja jāuzņem, piemēram, ielu gājiens vai kāda valstsvīra bēres,» saka bijušais «Jaunāko Ziņu» fotogrāfs.

Uz Aviācijas pulku

Strādājot pie Benjamiņiem, Jānis Leimanis iepazinies ar daudziem tolaik populāriem cilvēkiem – dziedātājiem un dziedātājām, aktrisēm un aktieriem, arī ar lidotāju Herbertu Cukuru, kuram izgatavojis dažu labu bildi, kas uzņemta vienā vai otrā pasaules malā.

Tieši Herberts Cukurs esot parūpējies, lai Jānis Leimanis, sasniedzot 21 gada vecumu, kad jāiet dienēt armijā, nonāktu Aviācijas pulkā un varētu turpināt nodarboties ar fotografēšanu – šoreiz no gaisa. Pirms iešanas armijā no «Jaunāko Ziņu» redakcijas kolektīva viņš dāvanā saņēmis pulksteni.

Tieši pateicoties aerofotogrāfijām, uzņemtām 2100 metru augstumā, tapa aizvien precīzākas Latvijas kartes, un kartē attēlotais upes līkums bija tur, kur tam jābūt. Vai šīs kartes vēlāk, 2.pasaules kara laikā, vairāk palīdzēja valsts ienaidniekiem vai valsts aizstāvjiem, varam tikai minēt. Karš izjauca visu – valstu robežas, cilvēku dzīves un attiecības.

Vēstures raibie līkloči

2008.gada 7.februārī izsniegtā Latvijas Valsts arhīva izziņa Nr. N–6221/L–5.2 bezkaislīgi vēsta: «Jānis Leimanis Jāņa d., dzimis 1913.gada 10.oktobrī Rīgas apriņķa Ropažu pagastā, no 1944.gada 02.septembra līdz 1944.gada 30.oktobrim dienēja vācu armijas latviešu leģiona daļā Grobiņā, Liepājas apriņķī, bet līdz 1945.gada 08.aprīlim – dažādās vācu armijas daļās Dānijā un Vācijā.

No 1945.gada 8.aprīļa līdz 1945.gada 23.oktobrim, kad arestēts, atradās PSRS filtrācijas nometnē Kolomnā, Maskavas apgabalā.»

Jāni Leimani saņēma gūstā Kēnigsbergā. Pēc filtrācijas nometnes – ceļš uz Sibīriju. Neizdzēšami atmiņā palicis brauciens vilcienā – uz grīdas, pie atejas poda. Uz plauktiem nedrīkstēja, tos bija aizņēmuši kriminālisti.

Fotogrāfa iemaņas Ņižņijtagilā, kur viņš nonāca, lieti noderēja, uzņemot nometnes apsargus un viņu sievas. Tas šad tad padarīja biezāku maizes riecienu un ikdienas darbu metālapstrādes fabrikā iekrāsoja ar atmiņām no pagātnes.

Fotogrāfijas par rubli

«Ar fotografēšanu bija tā,» atceras Jānis Leimanis, «lieli vīri bija labs frizieris, labs drēbnieks un labs kurpnieks. Viņiem bija biezāks maizes gabals. Nāca apsargi ar sievām, vajadzēja šo un to. Nometnē starp izsūtītajiem bija VEF inženieris. Varēja radioaparātu uztaisīt. Uzrakstīja, kādas detaļas vajag – apsargi jau varēja arī visu ko dabūt – un uztaisīja prīmā aparātu. Drēbnieks uzšuva ko vajag, kurpnieks uztaisīja zābakus.

Fotografēt es nedrīkstēju, bet čekisti paši atnāca ar sievām, lai viņus bildē. Ne jau tikai bildēšana, vajadzēja arī retušēt. Tur es sabojāju redzi. Dažus pašus mācīju fotografēt. Tad nebija tādi aparāti kā tagad! Fotoaparāts bija tāds ar plēšiņām. Rādīju, kā plates ielikt, kā attīstīt. Dažs iedeva man attīstīt, ja pašam nebija sanācis. Par to tad iedeva kādu rubli vai kaut ko ēdamu.

Sibīrijā lielākie vīri bija kriminālisti. Kad kāds no mājām saņēma paciņu, viņi atsūtīja savu cilvēku – Fedja prosit salo – bija jādod! Bija tādi, kas pēc paciņas saņemšanas saslima. Mēnešu mēnešiem nebija tādu speķi redzējuši, sieva atsūta un viņš, lai neaizietu bojā, saēdies tā, ka slims paliek.»

Zināt savu mēru

Ar savu sievu Mildu Blauss Jānis Leimanis iepazinies 1938.gadā Krustpilī, dienot Aviācijas pulkā. Pēc gada, Jāņos, apprecējāmies,» viņš saka un neslēpj, ka pirms tam viņam bijusi cita brūte – arī Milda. Jauno puisi atbaidījis tas, ka pārāk daudz Dievu piesaukusi. Tā teikt – Jēzus mūs pasargās, tramvajs mūs nesabrauks…

Augstākas varas ietekmi savā dzīvē Jānis Leimanis nenoliedz. «Pielūdzu savā reizē Dievu, gāju arī uz baznīcu,» viņš teic, «bet ticēt, ka viņš mani pasargās jeb kaut ko tamlīdzīgu? Ticu, ka ir kaut kāda vara, kas nosaka mūsu likteni un varētu teikt – mūs vada. Bet pirmais jau ir, kā tu pats izturies! Es, piemēram, šņabi nedzeru, nesmēķēju. Nē, protams, savā laikā kādu kraķīti iedzēru, bet lai sāktu muldēt… Esmu bijis daudzās kāzās un kristībās, bet nekad neviens nav teicis: «O, skaties, skaties, kā vecais Leimanis tenterē!» Vai arī vēlāk man stāstījis: «Tu gan biji piedzēries…» Es zināju savu mēru! Un vairāk ne grama!»

Vēl no bērnības prātā palicis skolā mācītais, ka cilvēka iespējām ir robežas – zinātnieki esot izpētījuši, no kā sastāv kviešu vai miežu grauds. Cilvēks var uztaisīt uz mata tādu pašu, tikai… tas nedīgs!

Nonākt labos cilvēkos

Par vienu no svarīgākajām lietām dzīvē Jānis Leimanis uzskata to, kādos apstākļos katrs nonāk. Ģimenei un apkārtējiem cilvēkiem bieži vien ir izšķiroša nozīme.

«Ja tu tiec kādos blēžos…» viņš spriež, «no liela svara, ka jau bērnībā tiec cilvēkos, kas tevi var vadīt un kaut ko labu iedot, labu iemācīt. Man savā ziņā laimējies. Tēvs man bija dievticīgs, reizēm aizgāja uz Baznīcu. Māte arī. Lasīt iemācījos, kad māte auzdama lika Dieva dziesmas dziedāt. Esmu Baznīcā kristīts, iesvētīts un salaulāts. Tagad esmu pie labiem cilvēkiem.» Jānis Leimanis jau desmit gadus ir ogrēnietis un dzīvo dēla Jura Leimaņa un vedeklas Dzintras Leimanes ģimenē.

Sibīrijā pavadītie desmit gadi devuši rūdījumu visai dzīvei. Varbūt viena vai otra iemaņa – dabūt nedabūjamo un sagādāt nesagādājamo – pakāpeniski ļāva aizmirst izsūtījuma rūgtumu un pierādīt, ka arī izsūtītais ir Cilvēks. Neba velti Jānis Leimanis sagādnieka amatā kolhozā «Ropaži» sabijis veselus 25 gadus – līdz pat aiziešanai pensijā 70 gadu vecumā.

Šodienas digitālās fototehnikas iespējas Jānis Leimanis uztver kā brīnumu. Bet, atskatoties atpakaļ, tāda jau ir visa dzīve.

Par vienu no Jāņa Leimaņa lielajiem dzīves notikumiem uzskatāmas zelta kāzas, kas 1989.gadā svinētas Lielvārdē. Toreiz Anastasija Neretniece, Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja direktore, izmantojot Lielvārdes jostu, izvadājusi kāziniekus cauri Zemes un Zvaigžņu lietām tā, ka atmiņā palicis tikai gaišums.