Gaišs un piepildīts laiks

[ A+ ] /[ A- ]

Daudz baltu dieniņu!

Gaišs un piepildīts laiks

Rūta Koluža

Sēlijas meitene? Lielvārdiete? Skrīveru iedzīvotāja, jumpraviete? Latviete! Ar katru savu dvēseles stīgu.

Stāvam ar Veltu Piliņu pie viņas dēla Ilgvara Rīdera dīķmalas Jumpravas Spietniekos. Velta rāda milzu vijolīšu dobi, kas sazaļojusi kupla un zied divreiz gadā. Rāda dēla stādītās plūmītes, ķiršus un smiltsērkšķus. Katrs koks ir kā dzīva radība, kas apņem deviņdesmitgadnieci Veltu un dod viņai spēku un izturību, kopš viņā dzīvo pie dēla Spietniekos.

Spietnieku nosaukums nav radies nejauši. Kad Ilgvars iegādājās šo pamesto pusuzcelto māju, bites bija ierīkojušas mājvietu dūmenī, taču aukstās ziemas spelgoņā aizgājušas bojā. Jaunie mājas saimnieki atrada tikai mūža miegā aizmigušas medus nesējas. Izmirušais spiets tika iemūžināts mājas nosaukumā.

Kurš kociņš ziemu zeļ,

Tas vasaru nelapoja;

Kas otram ļaunu vēl,

Tas pats laba neredzēja.

Šie tautasdziesmas vārdi, mammas izšūti uz baltā priekšautiņa, pavadījuši Veltu visās viņas dzīves gaitās. Lai gan Sēlijas meitene apguva grāmatvedību un ekonomiku, strādāja kā statistikas inspektore, sirdī viņa bija rokdarbniece, latvisko rakstu kopēja, dievture.

«Mums, latviešiem, ir sava Bībele – dainas,» saka Velta. Tāpēc katru rītu viņa sāk ar tautasdziesmu.

Atmodas laiku Velta Piliņa sagaidīja Lielvārdē. Tas bija spilgtu pārdzīvojumu laiks. Izpildkomitejas deputāte, padomju laika vienīgās partijas biedre sirdī loloja sapni par brīvu Latviju un ar visu krūti metās Atmodas aktivitātēs. Velta – Lielvārdes un Ogres Tautas frontes valdes locekle, organizācijas «Glābiet bērnus!» aktīviste. Kopā ar tautfrontiešiem Edgaru Priednieku un Andri Širovu roku rokā stāvēts Latvijas ceļā. Vēlāk ziedota nauda, lai Ogrē kādreizējā Staļina pieminekļa vietā nosēstos Cielaviņa.

Kad sākās atjaunotās Latvijas sarežģītais attīstības ceļš, Velta Piliņa sāka pulcināt kopā amatniekus. Jau māte bija mācījusi, ka milzu spēks ir mākslā un amata prasmē. Latviešu sīkstumu apliecina rakstu raksti.

Pirms Otrā pasaules kara Lielvārdes amatnieki darbojās Skrīveru amatnieku biedrībā. Arī skates rīkoja kopīgas. Tagad bija pienākusi kārta dibināt savu biedrību. «Lielvārdes Ziņās» un «Ogres Vēstīs» parādījās Veltas Piliņas aicinājumi Lielvārdes amatniekiem pulcēties.

1992.gada 2. septembrī Andreja Pumpura muzejā sapulcējās audēji, tamborētāji, izšuvēji, mucinieki, pinēji, ādas apstrādātāji. Tika nolemts dibināt amatnieku biedrību. Sākās darbs pie dokumentācijas sagatavošanas.

Lielvārdes Amatnieku brālība tika reģistrēta 1994. gada 22. janvārī. Velta Piliņa oficiāli kļuva par tās vadītāju.

Līdz 1998. gadam Lielvārdē jau bija sešpadsmit diplomētu amatu meistaru. Pati Velta Latvijas Amatniecības kameras meistara diplomu mežģīņu darināšanā saņēma 1995. gadā. Veltas rokas nestāvēja dīkā. Tapa tērpi, galdauti, jostas, cepures, apmetņi un divpadsmit zodiaka zīmes mežģīnēs.

«Vienkāršā rūtiņā iestrādājot zīmes savos darbos, tā aizrāvos, ka nemanot izmainījās dzīve, atjaunojās veselība. Vācu materiālus, vēlāk pati zīmēju un veidoju rakstus pēc savām izjūtām,» atceras Velta Piliņa.

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrā puse Veltai Piliņai bija grūts laiks. Blakus jaunajām aktivitātēm bija jārūpējas par abām meitām un dēlu, jādomā par slimo tēvu Skrīveros. Ik nedēļu viņa mēroja ceļu pie tēva, bet 1996. gadā pēc tēva nāves nācās pārcelties uz tēva mājām pavisam. Amatnieku brālības vadību pārņēma Dins Sumerags. Bet Veltas saikne ar lielvārdiešiem nepārtrūka, viņa piedalījās darbu izstādēs.

Kad Andreja Upīša muzejs Rīgā aicināja skrīveriešus sarīkot rokdarbu izstādi, Velta Piliņa tās sagatavošanā iesaistījās ar lielu degsmi. Darbi tika izkārtoti ātri, bet izstādei bija vajadzīgs nosaukums.

«Un tad kā sprikts uzšķīlās. «Dīvajieši!» Kad izstāde beidzās, «Dīvajieši» negribēja vairs šķirties. Skrīveru muzeja vadītāja Inese Liepiņa domāja, ka varētu piedāvāt vietu, kur pulcēties,» rakstīja Māra Svīre «Lauku Avīzes» Mājas Viesī.

Veltas Piliņas vadībā «Dīvajieši» kļuva par Andreja Upīša muzeja draugu kopu. Viņi pētīja Lielvārdes jostu, paši centās skaidrot latvju zīmes, strādāja, rīkoja izstādes. Viņi bija meklētāji un darbīgi kā Dīvajas ašā straume.

Pirms četriem gadiem Velta pārcēlās pie dēla uz Spietniekiem.

«Cilvēks var izturēt vairāk, nekā viņš domā,» saka Velta pēc pārciestajām septiņām operācijām. Viņa citu pēc cita velk ārā no skapja latvisko rakstu zīmēs darinātos rokdarbus. Goda vietā nolikta grāmata «Lielvārde laiku lokos» – ar latviskām rakstu zīmēm aptamborēta. Gadi Lielvārdē bija piepildīts laiks viņas dzīvē.

Ar tautasdziesmu cēlusies, ar domām par bērniem, kas atraduši savu vietu dzīvē, ar prieku par mazbērnu pulciņu Velta Piliņa apiet trīs reizes apkārt plašajam dīķim. Varbūt tāpēc deviņdesmitgadniece var viesus cienāt ar pašas cepto rabarbermaizi un tikko dārzā noplūktiem salātiem. Esmu pārliecināta: arī turpmākais laiks Veltai Piliņai būs gaišs un piepildīts.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!