Garīgās maizes bads

[ A+ ] /[ A- ]

Mūsu sabiedrībai kopumā nemaz tā netrūkst materiālā nodrošinājuma. Maizīte, pabalsti un pilnas lādes lupatu ir gandrīz katram, bet šo nomāktības sajūtu, vēlēšanos visu noliegt un nopulgot rada garīgais izsalkums.

Lielajos laikrakstos velti meklēt literatūras un kultūras pielikumus, toties sportam atvēlēti lieli jo lieli laukumi. Bet labi arī, ka tā, jo reklāmas un politiķu tukšās diskusijas ne dvēseli, ne miesu nepabaros. Iecienītā «Latvijas Avīze» arī aprobežojas ar Līcīša asajiem feļetoniem, kas ne vienmēr ir objektīvi, un trāpīgiem Artava pantiņiem. Sen nav kultūrai veltīta stūrīša. Ar lata romāniņiem nudien nepietiek.

Labi, ka mūsu «OVV» neatstumj savus dzejdarus un šad tad tos publicē. Kopš nav vairs «Karoga» un literārās avīzes, toties ir neskaitāmi guļamistabu žurnāli, nav arī lielu cerību, ka radīsies tautā iemīļoti dzejnieki. Kā kādreiz Vācietis, Ziedonis, Čaklais. Progresīvā patriotiskā jauniešu kopa «Viegli» tagad kopā ar Kaupera kavalēristiem skaisti ekspluatē Ziedoņa kādreiz uzrakstīto dzeju, bet vai kā kārotos dzirdēt arī šodien izdzīvoto, izsapņoto!

Pirmo Latvijas neatkarības laiku atceramies ar neredzētu tautas gara pacēlumu. Vēl bija Rainis, Aspazija, Skalbe un Akuraters, kas ar savu daiļradi palīdzēja sasparoties, pārvarēt grūtības un sasniegt tam laikam ievērojamus panākumus. Vēlāk jau tautas garu stiprināja patriotiskie dzejnieki Virza, Plūdonis, Andrejs Eglītis un Leonīds Breikšs, kuru padomju cietumos noslepkavoja tikai par literāro darbību Latvijas brīvvalsts laikā.

Okupācijas pirmos gadus mums palīdzēja izdzīvot šo dzejnieku patriotiskā dzeja, tās skaistās izjustās dziesmas, kuras vēl mācējām izdziedāt Atmodas laikā. Taču padomju gadi mums dāvāja Vācieti, Belševicu, Ziedoni, kas mācēja runāt starp rindiņām, Ezopa valodā pateikt tos vārdus, kas tautas izslāpušai dvēselei bija kā spirdzinošs dzīvības malks. Un mēs ar nepacietību gaidījām katru dzejas izdevumu, katru «Karoga» numuru.

Grūti noticēt, ka pagājušā gadsimta 80. gadi mums nav dāvājuši nevienu gara milzi, nevienu, kas nespēj klusēt, kas gribētu un spētu būt savas tautas dzejnieks, savas tautas tribūns. Vai tiešām pieprasījums ir tik vājš, ka nav gādājis par piedāvājumu, un vai šoreiz nevajadzētu rīkoties otrādi – piedāvāt, varbūt tad arī tauta ieklausīsies viedos, mīļos vārdos?

Māra Zālīte, mūsu mīļa Māra, kādreiz rakstīja par saraustītām, izkaisītām tautas saknēm. Man ļoti gribētos, lai viņa tā vietā, lai izklaidētu mūs ar dziesmu spēlēm, atkal uzrakstītu ko līdzvērtīgu darbiem «Tiesa» un «Pilna Māras istabiņa», mēģinātu šīs saknes sasiet.

Tās ir tās skaistās vēlmes, tās ir arī cerības, ar ko dzīvojam, jo daba necieš tukšumu, un ar drazām un gultas romāniem mums ilgi nevar pietikt. Agri vai vēlu atkal kāds mūs uzrunās, un mēs uzklausīsim šo jaunā gadsimta dzejnieku ar bijību un mīlestību.