Gunāram Pommeram ir uz ko atskatīties

[ A+ ] /[ A- ]

Ciemos pie mums

Gunāram Pommeram ir uz ko atskatīties

Andris Upenieks

Ogres novadā netrūkst personību, viņu dzīves stāstu, kas ierakstāmi vēstures nozīmīgās lappusēs. Katra no tām ir ar savu raksturu, dzīves gaitu saturu un skatījumu uz pasauli, bet personības izpausmēs cik līdzīgas, tik arī atšķirīgas.

Ielūkošanos atmiņu dzīlēs atvieglo, ja esi ar sarunu biedru labi pazīstams. Bieži vien talkā nāk vienkāršība un sirsnīga atsaucība. Kaut kā nejauši sazvanījos ar savu krietno klases biedru Gunāru Pommeru. Runājām par citu, bet pēkšņi bez aplinkiem ierunājos, vai viņš nepiekristu sarunai mūsu novada avīzē “Ogres Vēstis Visiem”. Biju pārsteigts: Gunārs piekrita bez minstināšanās un attrauca mundri: “Pieraksti manu elektronisko pastu!”

Gadi skrien, un viens otra ceļiem sekojam tikai pa retam un tikai galvenajās shematiskajās līnijās. Gunārs bija mans klases biedrs toreizējā Ogres septiņgadīgajā skolā, 1962.gadā to pārdēvēja par Oškalna astoņgadīgo skolu, kuru absolvējām 1965.gadā. Bet nav runa par mani, runa par Gunāru, kas tajā pašā gadā devās uz Rīgu skoloties toreizējā Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā radioaparatūras būves specialitātē. Pēc tehnikuma beigšanas 1969.gadā iesaukts armijā. 1981.gadā sāka strādāt Liepājas mašīnbūves rūpnīcā par iekārtu regulētāju, 1976.gadā ar rūpnīcas nosūtījumu un stipendiju uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta aparātu būves un automatizācijas fakultātē, ko absolvēja 1981.gadā. Pēc studijām palika Rīgā par inženieri – konstruktoru rūpnīcā “Komutators” līdz 1992.gada beigām. Kopš 1993.gada sākuma Gunāra nemainīgā darba vieta ir TEC – 2, kur strādā joprojām par projektu vadītāju.

Kas Gunāru pazīst, par to nebrīnās: jau skolas laikā viņš parādīja neikdienišķas spējas fizikā, matemātikā, elektrotehnikā, brīnījāmies par viņa aizrautību un gudrību: allaž knibinājās ap dažādiem vadiņiem, pētīja, zīmēja shēmas, skrūvēja, lodēja, līdz varēja nodemonstrēt mums paša uzkonstruēto radiouztvērēju…

Gribas sākt no sākuma. No bērnības, no mājām. Dažas reizes esmu bijis tavos dzimtajos “Mežmaļos” Mazozolu pusē, kur garām tek Līčupe, ar spītīgu straumi grauzdamies cauri līkumiem un vētru sagāztiem koku mudžekļiem. Pastāsti, lūdzu, par savām mājām, ar bērna acīm raugoties!

– Mans vecvectēvs no muižkunga iegādājās zemi un 1898.gadā uzcēla māju, kuru nosauca par “Mežmaļiem”. Domājams, ka mājas nosaukums izvēlēts, ievērojot tās atrašanos – gleznaina kalna galā, mežu un Līčupes stāvā krasta ieskauta. Lai arī avotu un kokiem apaugušu krastu iespaidā ūdens vasarās bija vēss un pat auksts, mēs visi bērni skrējām turp peldēties, plunčāties un izdauzīties no sirds. Vesela māksla bija vajadzīga, lai noķertu kādu lielāku, uz pannas liekamu zivi: foreļu, asaru, sapalu upīte, bet ej nu izmāni laukā! Vienkāršāk bija ar vēdzelēm: uzspraud uz naktsšņores āķa slieku un rītā savāc lomu. Tagad Līčupīte ir kļuvusi daudz seklāka un nopeldēties var tikai dziļākās līču un pazaru vietās. Toties foreļu zvejnieku ēnainajos krastos gana joprojām. Bet ne tas ir galvenais – galvenais ir mājas un dzimtas saknes. Kaut tik daudz gadu projām skrējis, kad tuvojos saviem “Mežmaļiem”, sirds ietrīsas straujāk: nu atkal esmu mājās. Līksmi un arī smeldzīgi.

Kā tipiskas lauku viensētas puikam pieklājas, ar pirmajiem dzīves uztveres un audzināšanas pamatiem nācās saskarties mājās un tuvu ap mājām. Tēvs Fricis Harijs, māte Dzidra, māsas Vija un Velga, brālis Modris. Kā tu juties savas ģimenes lokā un kā viņi veidoja tavu agrīno skatu uz pasauli?

– Vecvecāki nodarbojās ar zemkopību un lopkopību līdz 1944.gadam. Padomju laikā līdz 1956.gadam māte strādāja lauku brigādē, bet vēlāk kopa 38 jaunlopus. Arī mums bērniem pēc skolas, kā arī vasarās, nācās palīdzēt darbos ar lopiņiem, ziemā sakopt kūti, barot un dzirdīt, bet vasarā ganīt. Tāds tas latvietis ir: gadu simteņos lolotais tikums arī kolhozu laiku darbu spieda veikt ar rūpību, un visu lietu kārtībā neeksistēja kaut kāda – pa roku galam – atvieglota pieeja. Ģimenei bija arī savas govis un dārzs, tāpēc vasarā jāvāc siens un jāravē. Laika garlaikoties nesanāca.

Garlaikoties? Sezonas laikā bija ko rauties. Un lauciniekam sezona gan pavasarī, vasarā, rudenī, gan ziemā…

– Pie lauku darbiem nācās radināties no bērna kājas. Tās mežu līču pļavas sviedrēja pamatīgi, un bija ko turēt. Meža līču pļavās, kur saules versmē nebija ne mazākās vēja pūsmiņas, bija vesels pārbaudījums un rūdījums gribas spēkam – tāpat kā garajās biešu vagās. Apiešanās ar lopiņiem prasīja savu ķērienu, mākslu – ik teliņam savs raksturs un savi niķi… Arī vecāku, skolotāju mudinājumam, ka jāmācās, bija acīmredzama nozīme: jālūko pēc profesijas, kas tik ļoti nelauza kaulu kā bezgalīgie roku darbi laukos. Bet toties atelpas brīži likās sevišķi dārgi. Kad vakars nolaidās pār laukiem un koku galiem, bērnības rotaļām, iztēlei un sapņiem bija īpaša vieta.

– Īpaši par to nedomājot, daudzās dzīves mākslās atdarinām savus vecākus…

– Tēvs no 1948.gada līdz aiziešanai pensijā strādāja par mežsargu. Leģendas cienīgs mūžs. Jūsu laikrakstā pirms daudziem gadiem bija publicēts Antonijas Mikštas raksts “Visu mūžu mežsargs”, kas ir labs vēstījums par mana tēva dzīvi. Viņam bija jādasto cirsmas (jāuzmēra ciršanai paredzētie koki). Šajā amatā biju itin noderīgs palīgs. Bet vairāk par tādu liela vīra darbu mani ir ietekmējis mežs, kas ir vesela noslēpumaina un pastāvīgi izzināma pasaule. Tēvs bija stingrs mežsargs un mežu mīlēja kā paša bērnus, ar ielāgojamu un pildāmu – drīkst un nedrīkst – kārtību. Kaut kur lasīju kāda meža drauga atskārsmi, ka pie meža pierod ikviens, un garlaicīgi tur nav – tāpat kā pie jūras, bet ar to starpību, ka mežs ir cilvēka draugs un nevienu neapdraud. Kad ir brīvs laiks un vēlos atpūsties, nav labāka dvēseles dziedinātāja par dabu un tik ierastām pastaigām pa mežu.

Māte un vectēvs tev bija labi dzīves skolotāji…

– Jā vectēvs Kārlis bija ļoti īpašs un arī attiecības ar viņu man bija īpašas. Varētu teikt, ka vectēvs lielā mērā palīdzēja attīstīt tā saucamo racionālo prātu. Viņš bija labs matemātiķis, un abi kopā mācījāmies uzdevumu risināšanā meklēt īsākos ceļus, arī cietie rieksti nemaz tik cieti nelikās. Viņa iespaidā matemātiku nekad neesmu uztvēris kā “sausiņu” valodu, jo tajā ir gana atjautības, radošuma un arī humora diezgan. Vecāki bija ļoti aizņemti ar darbiem, bet allaž atlicināja laiku mums – bērniem. Mamma mācīja lasītprasmi māsai Vijai, kas bija pāris gadus vecāka par mani. Nu vesels humors! Abas lasītājas sēdēja pie galda, grāmata uz galda, bet es viņām pretī uz sava krēsla: klausos, kā viņas lasa un skatos arī lasāmajā tekstā. Un tā es iemācījos lasīt, kad raksts ir pagriezts ar kājām gaisā. Arī šodien varu lasīt gan tā, kā visi lasa, bet arī, burtiem atrodoties augšpēdus.

– Lai atceramies pirmos gaišos skolas gadus. Protams, bija citi laiki. Klasē sēdējām tik klusi, ka skolotājus varējām atšķirt pēc soļiem gaiteņos. Bezierunu kārtība un stingrība…

– Skola no mājām atradās 9 kilometrus. No rītiem, pēc četru kilometru gara ceļa uz ciema centru sakāpām smagās automašīnas kravas kastē, kur bija sameistaroti soli. Nācās braukt gan vaļējā mašīnā, gan tā saucamajā būdā ļetučkā, bet vakaros uz mājām bija jākāto kājām. Reizēm ceļā palaimējās nobalsot kādu mašīnu un aizvizināties līdz centram, bet no turienes četri kilometri atkal kājām. Visgrūtāk bija ziemās, kad laiks līdz krēslai vai pilnīgai tumsai tik īss. Puteņos meža taka bija kaut cik kājām iemīta, bet, brienot pāri blāvam sniega laukam, orientējāmies pēc savlaikus saspraustu žagaru līnijām, bet vienalga ik pa laikam iekritām sniegā līdz ceļiem un dziļāk. Vēlajos rudeņos tēvs vai māte pavadīja ar vējlukturi rokā, citādi – kā pret melnu sienu. Ko mēs te runājam? To var saprast tikai tādi, kas piedzīvojuši līdzīgas nedienas… Bet skolas laiks nav aizmirstams. Lai arī skolā bija bezierunu kārtība un stingrība, bez nerātnībām iztikt nevarējām, it nadzīgi šai ziņā bijām, dzīvodami internātā “Klaucēnu” mājās.

Interesanti…

– Pēckara gados, lai tiktu pie šaujampulvera, nekāda sevišķā izveicība nebija vajadzīga, prāts un piesardzība gan. Pašdarinātās raķetes vakaros izšāvām pļaviņā pie skolas, kā paši smējām, klusiņām – kaut viens otrs rībiens bija itin iespaidīgs. Bijām rosīgi visādā ziņā, rāvāmies izmēģinājumu lauciņos, sportotājus skolotājiem nācās dzīšus dzīt mājās no futbola laukuma, kuru bijām nospārdījuši gluži melnu, slēpotāji paši uz savu roku rīkoja sacensības, joprojām zaļo mūsu stādītā iespaidīgā bērzu birzs.

Zināšanu un sabiedriskās saskarsmes fundamentu ieliek pamatskolā. Vai nebija tā, ka mums laimējās ar skolotājiem? Ar mazo klašu audzinātāju Gunu Cināti, matemātiķiem Paulīni Urbanoviču, Oskaru Cinātu, bioloģi un vācu valodas pasniedzēju Broņislavu Glaudu, literātēm Annu Erdmani, Mudīti Vilku, mūziķiem Ausmu Markavu, Jāni Sprancmani un apbrīnojamo audzinātāju Artūru Kubulnieku, kas mācīja vēsturi, krievu, vācu, angļu, franču valodas un vadīja esperanto pulciņu. Personība – poliglots. Kādas tavas atmiņas par mūsu skolmeistariem ar skatu no šodienas?

– Ar skolotājiem mums tiešām bija laimējies jau no pirmās klases un visus astoņus gadus. Mazajās klasēs mācīšanās prasmi un attieksmi iedeva klases audzinātāja Guna Cināte. Palicis atmiņā, cik aizrautīgi viņa nodarbojās ar skolēniem, kuri tikko bija atgriezušies no izsūtījuma Sibīrijā: bez lasītprasmes skolotāja daudz strādāja, lai ikviens cilvēkbērns tiktu līdzi pārējiem, lai justos savējais un pieņemts. Arī klases audzinātājs Artūrs Kubulnieks bija unikāla personība. Zināšanu fundamentu matemātikā nostiprināja stingrā Paulīne Urbanoviča, vēlāk arī Oskars Cināts. Artūrs Kubulnieks, mācot vēsturi, šo to mums lika nojaust starp rindiņām, jo atklātība nebija iespējama. Daudzus mūsu skolas skolēnus aizrāva skolotāja organizētās nodarbības esperanto grupā “La verda Ĝermo” (Zaļais asns). Vesels brīnums bija skolotāja Jāņa Sprancmaņa izveidotais skolas pūtēju orķestris. Visi skolotāji bija prasīgi savu priekšmetu mācīšanā. Slīmestiem nereti nācās palikt pēc stundām, lai iemācītos – gribi vai negribi. Par to mēs varam teikt tikai paldies!

Esam runājuši, ka pedagoģija diez vai ir zinātne, drīzāk māksla. Kas, tavuprāt, ir labs skolotājs?

– Manuprāt, labs skolotājs ir ne tikai skolotājs savā priekšmetā, bet arī vispusīga personība, kas izprot skolēnu, iedziļinās viņa psiholoģijā, saprot skolēnu dzīvi, viņu savstarpējās attiecības un gaisotni ģimenē.

Pret diviem klases biedriem esmu izjutis īpašu cieņu un pietāti. Viens no tiem esi tu, otrs bija (diemžēl bija) Dainis Trokša, kas 1965.gadā uzvarēja republikas matemātiķu olimpiādē. Mazozolietis – republikas čempions? Kā tu vērtē savus skolas biedrus?

– Jā, mēs bijām dažāda līmeņa skolēni, bet kopējs bija tas, ka visi centās apliecināt sevi un nodrošināt turpmāko izglītošanās ceļu.

Lai kļūtu par tik augsta ranga lietpratēju un joprojām būtu labā formā, kas to noteica un cik pūļu tas prasīja?

– Cik augsta ranga lietpratējs esmu, nevaru pats spriest. Domāju, ka galvenais ir atbildīgi izpildīt uzticētos darba pienākumus, kā arī nepārtraukti mācīties – paaugstināt pienākumu izpildei nepieciešamās zināšanas. Jūtu, ka esmu jau nodzīvojis pietiekami ilgu darba mūžu un pienācis laiks doties pelnītā atpūtā, dzīvot ne tikai darbam, bet arī sev.

Pastāsti, lūdzu, īsiem vārdiem par savu stipro pili – ģimeni!

– Esmu precējies. Sieva arī ir pensionāre, dēls Aleksejs strādā par IT speciālistu. Mazmeita Alise mācās pirmajā klasē. Esmu pateicīgs savai sieviņai, it sevišķi tagad, Covid – 19 pandēmijas laikā, kad galvenā mana darba izpilde notiek attālināti. Viņa vienmēr rūpējas, lai mani darbā laikā netraucētu, kā arī uzmana, lai atpūtas stundās neaizmirstu “izkustināt” kājas un “atvēsinātu” galvu no dažādām problēmām.

Kā tu jūties savā darbā un kad (pa jokam…) dosi mums lētāku elektrību?

– Jūtos savā vietā, un tas ir ļoti daudz. Starp kolēģiem esmu vecākais. Ar visiem darba biedriem tā īsti tiekos pāris reizes gadā, kad organizējam kādu kolektīvu pasākumu. Parasti tie ir pārgājieni (gar jūras krastu, pa mežu), sporta spēles, braucieni ar laivām. Visi kolēģi ir forši, bet reizēm jūtu, ka esmu tomēr no citas paaudzes. Runājot par elektrības cenām – neko apsolīt jau nav iespējams, jo tagad esam elektroenerģijas tirgus locekļi un tirgus cenu viens pats Latvenergo iespaidot nevar.

Kādas īpašības cilvēkos vērtē visaugstāk?

– Visaugstāk cilvēkos vērtēju optimismu un humora izjūtu, kā arī savstarpējo uzticēšanos, cieņu.

No kādām ģeķībām ļaudīm vajadzētu atbrīvoties?

– Cilvēkiem vajadzētu atbrīvoties no nepatiesu ziņu izplatīšanas, tenkošanas, ļaunuma un naida kurināšanas starp dažādu tautību pārstāvjiem.

Ja vajadzētu visu sākt no gala, kādu vēlētos savu dzīves ceļu?

– Pārdomāju un secināju, ka viss ir noticis pēc manas un Dieva gribas un nav vēlmes kaut ko mainīt vai sākt visu no gala.

Un vēl viens tradicionāls, bet ne viegls jautājums. Kam par visu dzīvē esi pateicīgs visvairāk?

– Visvairāk dzīvē esmu pateicīgs saviem vecākiem, kuri iemācīja būt atbildīgam par visu, it īpaši, darot savu darbu un veidojot attieksmi pret dzīvi. Liela pateicība arī visiem mūsu pirmās skolas skolotājiem, kā arī manai sieviņai Jeļenai un visai mūsu ģimenei.

Paldies par atklāto un draudzīgo sarunu, Gunār!

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!