Ģimenes ārstes Guntas Tīcmanes darba diena sākas agrā rītā un noslēdzas vēlās vakara stundās. Viņas praksē Jumpravā ir ap 1800 pacientu, un dienā ārsta praksē vēršas ap 60–70 pacientu – kādam ir akūta saslimšana, citam saasinājušās hroniskas kaites, vēl kādam nepieciešams izrakstīt receptes vai nosūtījumu uz izmeklējumiem. Turklāt Gunta pasniedz arī Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un apmāca jaunos rezidentus. To, ka būs ārste, viņa nešaubīgi zināja vēl bērnudārzā.

«Lēmums kļūt par ārsti man bija ļoti vienkāršs – jau no mazotnes zināju, ka būšu tikai un vienīgi bērnu ārste. Tam nav izskaidrojuma, jo manā ģimenē nebija ārstu. Mamma pasniedza Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tēvs strādāja Jelgavas cukurfabrikā. Pārliecība, ka būšu ārste, mūža garumā nemainījās, un savu bērnības sapni esmu piepildījusi – pēc vidusskolas pabeidzu tolaik Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti un šo izvēli neesmu nožēlojusi,» saka Gunta Tīcmane.

Apmāca arī jaunos ģimenes ārstus

Pirms aptuveni 30 gadiem, tūdaļ pēc institūta pabeigšanas, jaunā pediatre sāka strādāt Lielvārdē, kur, ja tā var teikt, ieprecējās. 1995. gadā saņēmusi piedāvājumu strādāt par pediatri arī Jumpravā, viņa piekrita un sāka mērot 18 kilometru līdz Jumpravai, kur sākotnēji strādāja kopā ar jumpraviešu iecienīto ārstu terapeitu Kārli Jumiķi. Tā, soli pa solim, prakse Jumpravā kļuva par viņas vienīgo darbavietu, kur aizvadīti jau teju 28 gadi. Papildus pediatra specialitātei, kad sāka veidoties ģimenes ārsta institūcija, daktere kļuva par ģimenes ārsti, apgūstot papildu zināšanas. «Faktiski ārstiem ir jāmācās visu mūžu, jāseko līdzi visiem jaunumiem,» saka G. Tīcmane, kura strādā arī Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā par pasniedzēju un apmāca jaunos ģimenes ārstus, kā arī strādā Rezidentūras studiju fakultātē ar jaunajiem rezidentiem.

«Mainās slimības, mainās ārstēšanas taktika, riska faktori. Ģimenes ārstam darba lauks ir ļoti plašs – sākot no jaundzimušajiem, beidzot ar cilvēkiem mūža pēdējās dienās. Ar visiem slimību spektriem. Mums ir ģimenes medicīnas standarti, kas ir pamatā, un savā kompetences līmenī jāstrādā ar visām problēmām. Ja speciālistiem vairāk vai mazāk ir savs šaurais lauciņš, tad ģimenes medicīnā ārsta kompetencē izglītības līmenī ir jāzina viss par visām saslimšanām. Tas ir tas interesantais, bet vienlaikus arī sarežģītais. Strādājot ar studentiem, man daudzi ir teikuši, ka nevēlas mācīties par ģimenes ārstu, jo tur ir ļoti daudz jāzina par visām jomām, jāaptver plašs spektrs, kas nebūt nav viegli, turklāt ne vienmēr ir pietiekams valsts atbalsts un šobrīd situācija ir pat saasinājusies,» saka G. Tīcmane.

Ģimenes ārstu trūkst

Ja vēl nesen ģimenes ārsti saņēma tā sauktās «Covid-19» piemaksas, ar tām varēja segt daudzus izdevumus, tad šobrīd minēto piemaksu vairs nav, bet ir auguši visi komunālie maksājumi un citi tēriņi, bet prakses uzturēšanas izmaksas nav paaugstinātas. G. Tīcmane stāsta, ka ģimenes ārstu vidū ir veikta aptauja – kā ar pašreizējo finansējumu iespējams izdzīvot un uzturēt praksi. Daļa atbilžu ir ļoti bēdīgas, un ārsti atzīst, ka, ja turpināsies šāds finansējums, tad trešdaļa ģimenes ārstu varētu darbu neturpināt. Tā būtu liela problēma, jo jau šobrīd lauku reģionos pietrūkst ģimenes ārstu – ārsti noveco, aiziet pensijā vai dodas aizsaulē, un viņu pacientus iedala citiem ārstiem, kuriem rodas pārslodze. «Mēs nevaram strādāt 24/7. Situācija šobrīd ir ļoti samilzusi. Vadu Rezidentūras programmu ģimenes ārstiem, un pašvaldību vadītāji zvana, lūdzas, ka viņiem nepieciešami ģimenes ārsti. Tagad jautājums ir ne vien, kā piesaistīt jaunos speciālistus, bet, ko darīt, lai pieredzējušie ģimenes ārsti neaizvērtu savas prakses. Esmu arī Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes locekle, un par šiem aktuālajiem jautājumiem ir bijusi ārkārtas valdes sanāksme. Pērnā gada nogalē esam runājuši arī ar jauno veselības ministri Līgu Meņģelsoni par to, kā risināt šos jautājumus. Ir dažādi priekšlikumi, izskanējis arī, ka, ja ir nepietiekams finansējums, jāsaīsina ģimenes ārsta prakses darba laiks. Tam noteikti nepiekrītu, jo pacientu ir tik, cik ir, un viņiem jāsniedz palīdzība. Tas ir neloģiski. Kā jau minēju, situācija šobrīd ir ļoti samilzusi. Mēs nevaram no saviem prakses līdzekļiem uzturēt valsts apmaksāto veselības aprūpi. Līgumus ar Nacionālo veselības dienestu (NVD) arī šobrīd nevaram slēgt, jo šo līgumu noteikumi nav mums pieņemami,» skaidro G. Tīcmane, piebilstot, ka Ģimenes ārstu asociācijas un Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes pārstāvji, lai pārrunātu šos jautājumus, plāno tikties ar NVD vadību un premjeru. «Pamatā jau mēs cīnāmies, lai pacientiem būtu pieejama primārā veselības aprūpe, kas ir tas stūrakmens, kur viss sākas. Lielāko daļu problēmu var atrisināt uz vietas, un pacientiem ne vienmēr jāmēro tāls ceļš pie speciālistiem, radot noslodzi un rindas, bet diemžēl šī primārā veselības aprūpe šogad nav izvirzīta kā prioritāte,» secina ārste.

Ģimenes ārsts nevar strādāt viens

Satraukumu radījis arī tas, ka «Covid-19» periodā valsts ģimenes ārstu praksēm bija piešķīrusi trešo štata vietu māsiņai vai ārsta palīgam. Kopš februāra to vairs neapmaksā, lai gan pienākumi nav mazinājušies, gluži pretēji – to kļūst vēl vairāk. G. Tīcmane skaidro, ka tas ir profilaktiskais darbs, skrīninga programmas, darbs ar hroniskiem pacientiem, dažādi akūti jautājumi. «Ja vēlamies virzīties uz attīstību, trešais palīgs ir ļoti nepieciešams. Lai arī slodze ir ļoti liela, trešo palīgu nevarēšu atļauties, jo finansējums ir tāds, kāds ir. Ģimenes ārsts nevar strādāt viens pats, bet tikai komandā – ar māsu, ar palīgu, vai arī vēl ir reģistrators. Ja man ir trīs palīgi, vairāk var strādāt ar skrīninga programmām, vakcināciju, bērniem, veikt procedūras, un kur vēl telefona konsultācijas! Telefons zvana vienā laidā, un reizēm nav, kas atbild uz šiem zvaniem, ja pie manis ir pacients, viena māsa veic kādu procedūru, bet otra injekcijas. Telefona konsultācijas arī ir tāda specifiska ģimenes ārsta prakses ikdienas daļa. Savus pacientus pazīstam un daudzas lietas varam atrisināt telefoniski – varbūt tas ir bērns ar temperatūru, varbūt kādas zāļu blaknes radušās, varbūt tas ir «Covid-19» pacients, varbūt nepieciešams izrakstīt zāles, varbūt konkrētā medikamenta nav un tas jāaizvieto, visi šie jautājumi arī aizņem ļoti daudz laika,» skaidro ārste, piebilstot, ka tolaik, kad viņa sāka strādāt Jumpravā kā pediatre, šādā pašā teritorijā mediķu skaits praksē bija gandrīz trīs reizes lielāks.

«Bez manis bija vēl terapeits, katram no mums medicīnas māsa, tad vēl reģistrators, procedūru māsa, vecmāte, fizioterapijas māsa, laborants, stomatologs ar māsu un vēl šoferis un grāmatvedis. Tad tagad faktiski, kā jau minēju, esam palikuši trijatā – es, primārās aprūpes māsa un ārsta palīgs, vēl grāmatvedis. Atšķirība ir ļoti liela, bet pienākumu skaits tikai aug un uz pašu pleciem gulstas arī saimnieciskā darbība – kancelejas preču, aparatūras iegāde un tā tālāk. Protams, pati esmu arī sev šofere, kad jādodas mājas vizītēs,» saka ārste.

Slimo daudz un smagi

Teritorija, ko apkalpo dakteres Tīcmanes ģimenes ārsta prakse, ir gana plaša – viss Jumpravas pagasts, līdz Kaibalai, līdz Skrīveru robežai, tad līdz Krapei, Lēdmanei. Tuvākās ģimenes ārstu prakses ir Lielvārdē un Lēdmanē.

«Man ir ap 1800 pacientu, no kuriem kādi 250 ir bērni. Populācija ir ļoti slimīga, daudz hronisko saslimšanu, kas prasa regulāru, nepārtrauktu aprūpi. Problēma ir arī tāda, ka «Covid-19» periodā visas hroniskās kaites ir ielaistas, jo pacienti baidījās nākt pie ārsta, baidījās braukt uz izmeklējumiem. Tas attiecināms arī uz vēža pacientiem. Netika izpildītas arī daudzas valsts skrīninga programmas. Šogad redzam arī, ka, ja divu gadus «Covid-19» laikā citu saslimšanu bija mazāk, jo visi staigāja ar sejas maskām un piesargājās, tad šogad ir visdažādāko vīrusu un infekciju uzliesmojums, tostarp gripa, arī «Covid-19», rotavīrusa infekcija – ļoti plašs vīrusa infekciju spektrs, kas prasa ļoti lielus resursus. Ir arī dažādi sarežģījumi – pneimonijas, bronhīti, urīnceļu infekcijas. Tik daudz gadījumu, ka nākas izrakstīt antibiotikas, kā tas ir šogad, jau divus trīs gadus nav bijis. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir novājināta imunitāte,» stāsta ārste.

Zāles ne vienmēr ir pieejamas

Jautāta, vai ir pieejamas antibiotikas, G. Tīcmane atzīst, ka tā ir nākamā problēma. Jumpravā šo jautājumu risināt ir mazliet vieglāk, jo doktorāts atrodas vienā ēkā ar aptieku, ar kuru izveidojusies ļoti laba sadarbība, un, ja kādu antibiotiku nav, farmaceits informē un kopā ar ārstu izlemj, ko pacientam var piedāvāt. Citviet to risināt ir krietni sarežģītāk. Aptiekās nereti trūkst ne vien antibiotiku, bet arī medikamentu dažādu hronisku slimību ārstēšanai. Ja ārsts izrakstījis recepti, bet konkrēto zāļu nav, recepte jāpārraksta, jāpielāgo, un tas ģimenes ārstu praksēs rada papildu slodzi un ir laikietilpīgi. Problēmas ir arī ar vakcīnām. G. Tīcmane stāsta, ka pēc «Covid-19» vakcīnām šobrīd nav liela pieprasījuma, bet saņemt gripas vakcīnu gribētāju ir daudz, taču pērnā gada oktobrī pasūtītās vakcīnas ir beigušās. Tās saņēma personas, kas bija valsts apmaksātajā kategorijā – grūtnieces, bērni, cilvēki ar hroniskām slimībām. Gripas vakcīnas aptiekās šobrīd pieejamas tikai par pilnu samaksu.

Slodze ir liela

Ārste atzīst, ka darba diena paiet vienā mirklī – kā astoņos no rīta sākas, tā, skat, jau četri pieci vakarā, bet viss vēl nav izdarīts, un tāda ir ikdiena. Praksē pieņemšanā pie ārsta ierodas ap 25 pacienti, tik pat daudzi vai vairāk lūdz izrakstīt receptes vai norīkojumus. Tad vēl jāsakārto arī katra pacienta dokumentācija, kas aizņem ļoti daudz laika.

«Šajā darbā grūtākais ir pārlieku lielā slodze. Reizēm pacienti nevēlas saprast – man tikai nosūtījumu, man tikai recepti… Ir arī tādi, kuri ierodas un vēlas izklāstīt savas negatīvās emocijas par garajām gaidīšanas rindām pie speciālistiem vai uz izmeklējumiem. Faktiski, tās negatīvās emocijas pirmām kārtām nākas uzklausīt maniem palīgiem. Kad pacienti nonāk jau pie ārsta, emocijas jau nedaudz ir noplakušas,» atzīst G. Tīcmane.

Spēku un enerģiju sniedz sports

Jautāta, kā atgūst spēkus pēc smagas darba dienas, G. Tīcmane teic, ka, atbraucot mājās, nākas vēl studentu darbus palabot, citas rezidentūras lietas sakārtot un reizēm spriedze ir tik liela, ka vakarā pat grūti aizmigt. «Mēģinu vismaz divas reizes nedēļā pasportot – ziemas sezonā dodos uz sporta zāli, vasarā skrienu, tas ļoti atsvaidzina enerģiju un sakārto domas. Reizēm fiziskām aktivitātēm nododos kopā ar meitu Lindu, kura strādā Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā kā biroja administratore. Mums pievienojas arī mazmeitas Adriana un Gabriela. Vēl labprāt slēpoju. Reizēm tiekamies arī ar kolēģiem, izrunājam, apspriežam situācijas. Kolēģu plecs un atbalsts ļoti palīdz. Arī kāda laba grāmata palīdz atiet no darba un problēmām. Prieku sagādā arī tikšanās ar dēlu Kristapu un mazbērniem – dvīņiem Kristelu un Teodoru, kuriem tagad ir jau divi gadiņi,» stāsta ārste, piebilstot, ka arī saviem pacientiem vienmēr atgādina par veselīgas ēšanas un fizisko aktivitāšu nozīmi veselības uzlabošanā. Dzīvojot laukos, tam ir ļoti plašas iespējas. Ja kāds nevar skriet, tad var nūjot vai vienkārši staigāt. Iespējas ir – jārod tikai motivācija.

Ārstē savu mazo pacientu bērnus

Protams, strādājot par ģimenes ārsti, ir arī pozitīvie brīži. Daktere smaidot teic, ka tad, kad sāka strādāt Jumpravā, pacienti, kurus viņa skaitīja kā jaundzimušos, tagad ierodas jau ar saviem bērniem. «Īstenībā tā arī ir ģimenes ārsta būtība – redzēt ģimenes kopumā, pārzināt ģimenes veselības problēmu vēsturi, vērot, kā izaug bērni. Ilgstoši strādājot ar ģimeni, ir zināmi riska faktori, kam vairāk jāpievērš uzmanība. Nenoliedzami ir gandarījums, ja kādam laikus palīdzēts, laikus atklāta slimība, piemēram, infarkts. Priecājamies visa komanda, ja izdodas paveikt darbu, kā gribētos. Gandarījums arī, ja pacienti atnāk un pasaka labus vārdus, novērtē mūsu darbu.

Ikvienam gribu novēlēt saglabāt pozitīvo domāšanu, pozitīvo enerģiju, sevis motivēšanu, nesatraukties par lietām, ko nevaram ietekmēt, un domāt par to, ko varam izmainīt. Kolēģiem novēlu, lai pietiek spēka. Mediķiem darba daudz un reizēm rodas izdegšana, lai pietiek spēka mobilizēties, atpūsties un nepadoties. Ikdienā ir daudz labu lietu, ar ko saskaramies, lai tas negatīvais vairāk paliek malā, lai atceramies to, kas var motivēt darboties tālāk. Savukārt pacientiem var novēlēt rūpēties par sevi un domāt par līdzcilvēkiem – ik dienu pateikt citiem ko labu, kas dos enerģiju un motivāciju tālāk darboties,» saka Gunta Tīcmane.