Ideju un enerģijas bagātā Veneranda no Lēdmanes

[ A+ ] /[ A- ]

Veneranda Koknesē pie likteņupes Daugavas

Lēdmanes pagasta bibliotēkas vadītāja Veneranda Trumekalne nākamgad atskatīsies uz 40 darba gadiem. Īstenībā skaitlis ir vēl iespaidīgāks, jo skolas gaitu laikā Veneranda pildīja klases bibliotekāra pienākumus.

V.Trumekalnes dzimtā puse ir Latgale, tagadējais Viļānu pagasts. Viņa bija vienīgais bērns nabadzīgā ģimenē. Sūros bērnības gadus ar kilometriem garo biešu vagu ravēšanu un linu plūkšanu, kad dienas beigās rokas ir vienos asiņainos pušumos, ir smagi atcerēties. Dzimtas turpinātāja ieraudzīja pasauli, kad tēvam bija 53, mātei – 45 gadi. Atšķirīgas toņkārtas notikumiem bagāts šķiet tēva dzīves stāsts, kuru Veneranda vēlas izpētīt visos sīkumos. Savulaik viņš bija latviešu strēlnieks, piedalījās asiņainajā Krievijas pilsoņu karā, pēc tā Maskavā apprecējās, bet represiju laikā tika notiesāts it kā par dalību mēģinājumā gāzt padomju varu. Visus Lielā Tēvijas kara gadus atradās stingrā režīma nometnē. Laikam jau padomju varai šķita pārāk bīstams, jo netika sūtīts izpirkt savu vainu padomju valsts priekšā, pat soda bataljonu rindās. Pēc atbrīvošanas tēvs nedrīkstēja dzīvot lielās pilsētās. Sieva jau bija devusies pa mūžības taku, bērni izauguši, un tēvs nolēma atgriezties dzimtenē, kur krietni pāri pusmūžam otrreiz apprecējās. Vēlākajos gados mēģināja iegūt lielāku pensiju, taču Krievijā pavadītais periods no dzīves bija pazudis. Atbildes vēstulē tika uzrakstīts, ka nekādu datu par šādu personu nav.

 

Katra skolēna veiksme – sirdsgudri pedagogi

Lasīšanas indeve Venerandai radās jau agrā vecumā. Daudz lasīja tēvs, īpaši krievu valodā. Veneranda sāka ar pasakām, patika viņai grāmatas par karu un piedzīvojumiem. «Lasīt prieku palīdzēja uzturēt erudīti un sirdsgudri pedagogi,» uzsver Lēdmanes gaismas pils saimniece. «Latviešu valodas un literatūras skolotāja Vera Malteniece bieži uzdeva rakstīt brīvo tematu sacerējumus, raisot fantāziju un topošās personības garīgo izaugsmi. Satura vērtējumā parasti bija apaļš piecinieks, toties kļūdu netrūka. Noteikti gribu atcerēties arī brīnišķīgo krievu valodas skolotāju Ignatjevu. Interesanti, ka krievu rakstu darbos kļūdu bija daudz mazāk. Pagājušajā gadā apmeklēju dzimto skolu un atzīmēju 40 gadu salidojumu kopā ar klasesbiedriem un joprojām jauno klases audzinātāju, ķīmijas skolotāju Maiju Toku.»

Pēc Viļānu vidusskolas beigšanas Veneranda iestājās Rīgas kultūras darbinieku tehnikuma bibliotēku nodaļā. Mācības šķita ļoti interesantas, audzēkņi apguva ne tikai sausu zinātni, obligāto bibliogrāfiju un precīzu katalogu sastādīšanu, bet mācījās publiski uzstāties, zīmēt afišas. Priekšmetu vidū bija runas kultūra, mākslinieciskais vārds u. c.

 

Lēdmane – Venerandas mājas jau 37 gadus

Jaunā bibliotekāre darba gaitas uzsāka Kokneses pagasta Bilstiņu grāmatu krātuvē. Pēc diviem gadiem apprecējās un kopš 1973. gada viņas dzīves, domu un rūpju pasaules vieta ir Lēdmane. Ģimenē izaudzināti trīs bērni: Ilvija Siguldā strādā pati savā frizētavā, Inita beidza Pedagoģijas vadības un izglītības augstskolas Mūzikas nodaļu. Kādu laiku pastrādājusi par referenti Izglītības ministrijā, iestājās auklīšu programmas kursos un aizbrauca uz ASV. Jau vairāk kā gadu viņa ir precējusies ar amerikāni, dzīvo Vestportā ( pilsēta atrodas vienas stundas braucienā no Ņujorkas, savulaik tajā mita slavenais aktieris Pols Ņūmens). Šobrīd meita strādā viesnīcā, pildot administratores pienākumus. Ingus beidzis būvgaldniekus, kopā ar otro pusīti Baibu dzīvo Ogrē, bet pašlaik izbraucis peļņas darbos uz Zviedriju, kur darbojas montāžas brigādē, kas ceļ koka paneļu mājas. Pavisam Venerandai ir trīs mazbērni, vecākajam vasarā būs jau 16 gadu.

Līdztekus bibliotekāres darbam V.Trumekalne ir pārdošanas speciāliste Aizkraukles filiāles apdrošināšanas firmā «Balva». Bez tam viņas uzmanības lokā Lēdmanes pagasta avīze, kā arī Lēdmanes pagasta biedrības «Novadnieki» vadīšana. Daudz laika prasa pagasta attīstībai nozīmīgu projektu īstenošana. Pirmais biedrības projekts, kuru uzrakstīja un realizēja pagasta kultūras dzīves organizatore Inese Nereta, – par rotaļu laukuma izveidi. Tālāk sekoja kultūrvēsturisks projekts, kura rezultātā sarakstīta un izdota ilustratīvi informējoša brošūra par Lēdmanes vēsturisko muižu. Iepriekšējā brošūra iznāca tālajā 1930.gadā. Ēka, kurā mitusi baronu Tranzē dzimta, nodedzināta 1917.gadā. Tās vietā pašlaik pat drupu nav, tikai krūmiem un kokiem apaudzis uzkalniņš. Toties lēdmaniešiem vēl kalpo kalēju māja, tāpat kā moderes māja, kas iekļauta vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā. Paldies domubiedriem. Inese Nereta fotografēja un palīdzēja pētīt arhīvu dokumentus. Dzejnieks Romualds Zarembo uzrakstīja vēsturisko daļu, protams, neaizmirsdams par lirisko. Brošūrā lasāms dzejolis «Man bij’ reiz muižiņa ar astoņpadsmit laukiem», barona Erika fon Tranzē monologs, kurā viņš prāto arī par to, kā lēdmaniešiem klājas šobrīd.

 

Saglabāt pagātnes mantojumu un nodot tālāk

Šā gada februārī uzsākts jauns projekts – «Ģimeņu centra izveide Lēdmanē», kas būtībā darbosies kā tautas universitāte. Dažādus senus amatus protošie lēdmanieši savu ilggadējo meistara pieredzi nodos un ierādīs jaunajai paaudzei. Piemēram, Tālis Sala ieplānojis organizēt amatnieku pulciņu. Projektu jeb pirmo kārtu paredzēts īstenot līdz decembrim. Visi būvniecības darbi gulstas uz šīs ieceres entuziasta Tāļa Salas pleciem.

Lēdmanes pagasta bibliotēkā, kas nesen pārcēlusies uz jaunām telpām pagasta centrā, administrācijas ēkā, V.Trumekalne strādā kopā ar Solvitu Zeļģi. Tas atvieglo viņas ikdienas darbu, tāpēc atliek vairāk laika citu pienākumu veikšanai, īpaši sirdij mīļajam novadpētniecības darbam. Daudzu gadu laikā rūpīgi savāktas apjomīgas mapes ar dažāda veida materiāliem.

«Senatnes būšana ir ļoti aizraujoša,» atzīst Veneranda, «svarīgi saglabāt liecības, kas palikušas no iepriekšējām paaudzēm. Jācer, ka nākamās turpinās iesākto apzināšanas darbu. Pašai laimējās vienu gadu (1973.) nodzīvot Lēdmanes muižā (tā saucas apdzīvotā vieta) un parunāties ar vecajiem cilvēkiem, kuri daudz zināja par muižas laikiem. Ar pēdējā barona neoficiālo mazmeitu, kura tikai tagad to atzina, vēl izdevās tikties, gatavojot izdošanai brošūru. Diemžēl daudzu interesantu cilvēku vairs nav mūsu vidū, un arī es toreiz neizmantoju visas iespējas.»

 

Vaļasprieku vairāk kā rokai pirkstu

No darba brīvajā laikā Veneranda nav īpaši čakla lasītāja. Protams, viņai vajag iepazīt jaunāko grāmatu klāstu (to var veikt pie grāmatu apstrādes, izlasot anotācijas), konsultēt lasītājus, ieteikt interesantāko un vērtīgāko, taču pašai tik daudz laika kā jaunības gados saistošajai nodarbei neatliek.

Īsajos vaļas brīžos Trumekalnes kundze ir aizrautīga krustvārdu mīklu minētāja un TV prāta spēļu cienītāja. Vasarā brīvdienas tiek pavadītas mazdārziņā. Lielākie hobiji ir sēņošana un ceļošana. Gandrīz visa Eiropa ir apgūta, arī Amerikā pabūts, vēl jau gribētos kaut ko no Āfrikas pieķert, … tikai finanšu krīze makā. Ilgus gadus Veneranda dzied pagasta sieviešu korī, kā arī aizrautīgi fotografē, iemūžinot gan dabas ainavas, gan pagasta ikdienas notikumus, dažādus pasākumus un svētkus.

 

Cik ilgi «sitīsies kā pliks pa nātrēm»

«Par varas vīru politiskajām cīņām nemaz negribas runāt, jo reizēm sajūtas ir gandrīz tādas pašas kā bērnībā,» piebilst Lēdmanes grāmatu krātuves vadītāja. «Šobrīd gan vārda brīvība iespējama – uz Sibīriju vairs neaizsūtīs. Katrā valsts iekārtā ir savas tumšās un gaišās puses. Par to es pārliecinājos, pētot senākos baronu laikus. Varbūt kādam izklausīsies nepatriotiski, bet es atbalstu jauniešu aizbraukšanu no Latvijas, jo īpaši apdāvinātiem jauniešiem mūsu pašreizējā situācijā valsts neko nespēj piedāvāt un, ja cilvēki «sitas kā pliki pa nātrēm», tad paiet visa jaunība un zūd lolotā mērķa sasniegšana, paliek vien izčākstējušas ilūzijas.»

Vēl Viļānu vidusskolniece (1968.gads)

Pārvērtības. Veneranda Trumekalne modeles lomā meitas Ilvijas stilista imidžmeikera diplomdarbam.

Foto no personiskā arhīva