Intervijai ar Lielvārdes novada domes priekšsēdētāju Imantu Balodi nobriedušas bija abas puses – gan Baloža kungs, gan laikraksts «Ogres Vēstis Visiem».

Varbūt tāpēc mūsu saruna ievilkās pusotras stundas garumā un bija tik atklāta, ka atļāvāmies domes priekšsēdētājam uzdot pilnīgi visus jautājumus, atbildes uz kuriem, cerams, interesē arī mūsu lasītājus.

«Vispirms par pašvaldības uzņēmuma SIA «Lielvārdes Remte» valdes priekšsēdētāja Aivara Griņeviča atcelšanu no amata – Griņeviča kungs paudis viedokli, ka tā bijusi nelikumīga, turklāt – par nebūtisku pārkāpumu?»

«Pirms atlaist Griņeviča kungu, es rūpīgi izpētīju visus normatīvos aktus, tāpēc esmu pārliecināts, ka neizdarīju neko tādu, ar ko būtu pārkāpis likumu. Aivars Griņevičs bija valdes loceklis, bet likums neaizliedz atcelt valdes locekli arī tad, ja viņam ir darba nespējas lapa. Ja Griņeviča kungs tomēr uzskata, ka es nedrīkstēju viņu atlaist, viņam ir tiesības tiesāties.

20 gadus esmu nostrādājis pašvaldībās un pirmo reizi saskāros ar iestādes vadītāju, kurš tik slikti orientējas likumos. Pirmkārt, SIA «Lielvārdes Remte» dokumentos Aivars Griņevičs figurēja kā valdes priekšsēdētājs, bet, kad iepazinos ar dokumentiem, par nepatīkamu pārsteigumu konstatēju, ka viņš nemaz nebija šī uzņēmuma valdes priekšsēdētājs. Komerclikums nosaka, ka valdes loceklis tiek ievēlēts uz trijiem gadiem, ja uzņēmuma statūtos nav noteikts īsāks termiņš. 2009. gada 23. martā jauno «Lielvārdes Remtes» valdi triju valdes locekļu sastāvā apstiprināja toreizējais uzņēmuma kapitāldaļu turētāja pārstāvis Aivars Troska, bet valdes pilnvaras stājās spēkā tā paša gada 1. jūlijā. Kā nosaka Komerclikums, valdes locekļi no sava vidus ievēl valdes priekšsēdētāju, kurš organizē valdes darbu.»

«Vai tiešām «Lielvārdes Remtes» valde to nebija izdarījusi?»

«Kad palūdzu Griņeviča kungam, lai viņš man iedod šādu valdes lēmumu, ar kuru viņš ir ievēlēts par valdes priekšsēdētāju, viņš man atnesa 2006. gada (tātad – iepriekšējā valdes sastāva) lēmumu… Diemžēl spēkā esoša valdes sēdes lēmuma par priekšsēdētāja ievēlēšanu nebija, tāpēc iznāca, ka Griņeviča kungs ir tikai viens trim no valdes locekļiem.

Tālāk – 18. martā iepriekšējais uzņēmuma kapitāldaļu turētājs Aivars Troska bija noteicis SIA «Lielvārdes Remte» darbinieku atalgojumu – valdes locekļiem 300 latu mēnesī, valdes priekšsēdētājam – 1100 latu mēnesī. Tā kā Griņevičs nebija ievēlēts par valdes priekšsēdētāju, man ir jautājums, uz kāda pamata viņš saņēma atlīdzību – 1100 latu mēnesī?»

«Atlaišanas iemesls esot revidenta konstatētie fakti par pārkāpumiem. Kad jautāju pašam Griņevičam, viņš izvairīgi atbildēja, ka tie esot bijuši nebūtiski, tādus varot atrast ikvienā uzņēmumā. Kādi tad tie pārkāpumi īsti bija?»

«Ir zvērināta revidenta ziņojums par SIA «Lielvārdes Remte» grāmatvedības uzskaites un finanšu stāvokli, kurā konstatēti vairāki ļoti būtiski pārkāpumi. Tas ir revidenta kārtējais ziņojums, nevis kaut kāds speciāls pasūtījums, tādēļ mani jo vairāk izbrīna tas, ka bijušais uzņēmuma valdes loceklis (saukšu viņu tā, nevis par valdes priekšsēdētāju), neko nav darījis, lai novērstu revidenta konstatētos pārkāpumus. Pārkāpumi ir vairāki, bet es minēšu tikai vienu: 2009. gada 1.jūlijā Griņevičs ar rīkojumu Nr. 73 piešķīra sev atvaļinājumu, piešķirot sev arī atvaļinājuma pabalstu 1100 latu apmērā. Tādējādi tika pārkāpti vairāki likumi, jo atlīdzību valdes locekļiem nosaka tikai kapitāldaļu turētājs. Viņam pašam nebija nekādu tiesību noteikt sev papildu atlīdzību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pašlaik ar likumu ir noteikts, ka valsts un pašvaldību institūcijās, bet pašvaldību kapitālsabiedrības arī pieder pie šīm institūcijām, darbiniekiem neizmaksā prēmijas, neveic materiālo stimulēšanu un neizmaksā atvaļinājuma pabalstus.

Nākamais likums, kuru viņš pārkāpis, ir likums par amatpersonu interešu konfliktu, jo amatpersona pati par sevi vispār nedrīkst izdot nekādus rīkojumus un lēmumus, vēl jo vairāk – par atlīdzību. Rupji tika pārkāpti daudzi likumi. Es domāju, ka tā no Griņeviča puses bija ļoti neprofesionāla rīcība.

Šajā sakarā 2009. gada 17. decembrī SIA «Lielvārdes Remte» dalībnieku ārkārtas sapulcē mēs pieņēmām lēmumu, ka Griņeviča kungam sev nelikumīgi piešķirtā nauda 1100 latu apmērā līdz 5. janvārim jāatmaksā uzņēmumam. Līdz šai dienai Griņeviča kungs nelikumīgi saņemto naudu nav atmaksājis un vēl joprojām turpina plašsaziņas līdzekļos apgalvot, ka pildījis savus pienākumus pēc labākās sirdsapziņas. Man vienkārši nav komentāru… » («OVV» rīcībā nonākusi informācija, ka 10.februārī A.Griņevičs minēto summu atmaksājis – R.R.).

«Vai vēl daudz tādu pārkāpumu?»

«Daudz, bet es par tiem pat negribu runāt. Paskatījos tikai šo pēdējo periodu, kopš es te esmu, bet neesmu neko meklējis vai racis speciāli. Man radās iespaids, ka Griņeviča kungs, šos ilgos gadus strādājot, nav iepazinies un nepārzina ne Komerclikumu, ne likumus par valsts un pašvaldību kapitāldaļām un kapitālsabiedrībām. Ņemot to visu vērā, es nekādā gadījumā nevarēju atļaut šādai valdei turpināt darbu, vēl jo vairāk tāpēc, ka iedzīvotāju sūdzību bija ļoti daudz, pat nenormāli daudz. Griņeviča kungam biju teicis ne reizi vien, – ja viņš darba stilu nemainīs, mums būs jāšķiras. Domāju, ka tas viņam nekāds pārsteigums nebija.

Vispirms gan mēs šo jautājumu pārrunājām gan domē, gan komitejās, kur analizējām SIA «Lielvārdes Remte» darbu. Piemēram, 2009. gadā valdes locekļi, saņemot 300 latu atlīdzību mēnesī (pēc tam gan viņi, nezinot likumdošanu, paši sev to samazināja uz 270 latiem), ir sanākuši tikai uz piecām sēdēm, turklāt nekas būtisks tur netika lemts. Tad rodas jautājums – kam tāda valde vispār ir vajadzīga, par ko viņi saņem šo atlīdzību, kāds no šīs valdes labums?
Izmantojot savas tiesības, es sasaucu dalībnieku ārkārtas sapulci un pieņēmu lēmumu grozīt kapitālsabiedrības statūtus, atlaist veco valdi, izsakot tai neuzticību, un noteikt jauno valdi viena cilvēka sastāvā, ko arī likums atļauj, nosakot viņam atlīdzību 900 latu mēnesī. Par jauno pašvaldības uzņēmuma SIA «Lielvārdes Remte» valdes locekli un priekšsēdētāju vienā personā tika ievēlēts Edgars Mežvēvers. Pēc pirmajām atsauksmēm spriežot, cilvēki ir apmierināti, ka ar viņiem vispār runā, ka viņiem kaut ko izskaidro, turklāt profesionāli.»

«Jums ar Griņeviča kungu bija arī tāds kā personiskas dabas konflikts?»

«Ja tā īstenībā jāstāsta, kas tur bija, tad man tas liekas nedaudz dīvaini, ja cilvēks nerunā par lietu un savu darbu, bet mēģina izvilkt priekšplānā kaut kādus personīgus skandālus vai apvainojumus. Turklāt šis apvainojums nebija nekas rupjš, nekas tik aizvainojošs. Tas notika komitejas sēdē – tad, kad Griņeviča kungs nebija spējīgs atbildēt uz vairākkārtējiem maniem jautājumiem par «Remtes» darbību un par lietas būtību un visu laiku smaidīja, es atļāvos viņam pateikt: «Nu ko tu smaidi kā jefiņš?». Un, ja viņš ir latviešu literatūru lasījis, tad «jefiņš» jau nav nekāds lamuvārds vai apvainojums. Turklāt es neteicu, ka viņš ir jefiņš, bet gan – ka smaida kā jefiņš un neatbild uz jautājumiem. Ja to var «izvilkt» priekšplānā kā tādu briesmīgu apvainojumu un nerunāt par lietas būtību, man ir skumji… Es, protams, ar viņu šo tēmu pārrunāju un, ja jau cilvēkam liekas, ka no tā var mainīties darbs un darba stils, es viņam arī atvainojos, bet man tas liekas smieklīgi.

Ļoti interesants bija gadījums arī par Guntas Tīcmanes vēstuli. Protams, tā atklātā vēstule bija vēl daudz skarbāka, bet tajā jau nebija nekas konkrēti norādīts. Viņa arī raksta, ka esmu viņu pazemojis un iznīcinājis, un es arī biju gatavs Tīcmanes kundzei atvainoties, bet iepriekš es gribēju noskaidrot, kas bija tie skarbie un pazemojošie vārdi, ar kuriem es viņu tiku aizskāris. Un tad, kad komitejas sēdē uzaicināja Guntu Tīcmani, kurai biju gatavs atvainoties, viņa, protams, neieradās. Kad mēs šo jautājumu pārrunājām ar komitejas locekļiem, neviens no viņiem neko tamlīdzīgu nebija dzirdējis. Un arī man nebija pamata viņu aizvainot, jo mēs ar viņu nekonfliktējām, es vienkārši informēju par situāciju, kāda ir Jumpravā. Un neviens, arī ne domes sekretāre, kura šīs sēdes protokolē, nevarēja pateikt, kas bija tie skarbie, aizvainojošie un iznīcinošie vārdi.

Rodas iespaids, ka kāds te mēģina lietas pasniegt tā, kā tās nemaz nav. Tajā komitejas sēdē visi teica: «Nu ko tu, Imant, neņem galvā – tur taču nekā nebija.» Skumji. Kāds fabricē kampaņu. Man gan nav tik daudz laika, uz šādām nepamatotām atklātajām vēstulēm neatbildu. Ir daudz nopietnu lietu, kas jārisina un jāsakārto, un es to arī gribu izdarīt. Tieši tādēļ es uz šejieni esmu atnācis, nevis ar cilvēkiem sarakstīties.»

«Laikrakstam no «Lielvārdes Remtes» adresētajā vēstulē bija pieminēta arī jūsu kadru politika, uzdodot jautājumu, vai šajā tautai tik grūtajā laikā domē ir vajadzīgas divas sekretāres, personāla speciāliste, administrācijas vadītāja ar amatalgu 810 latu mēnesī, kā arī izpilddirektora vietnieks?»

«Divas sekretāres te jau ir, es pat nezinu, no kuriem laikiem – viena ir domes sekretāre Guna Mendziņa, kurai darba tagad pārpārēm, bet otra ir tehniskā sekretāre Līga Siliņa, kura arī te ir n-tos gadus un kurai arī darba ir pāri galvai, jo novads paplašinājies. Jā, izpilddirektoram bija vietnieks, arī sen pieņemts, bet tagad viņa vairs nav. Atbrīvoju, jo uzskatīju, ka no viņa darba nav atdeves.

Jā, es pieņēmu administrācijas vadītāju [Taigu Zvejnieci – R.R.], bet man bija tāda nepieciešamība, jo mēs pārveidojām visu struktūru. Nav viņa man ne radiniece, ne brūte. Esmu jau teicis, ka es no viņas gribētu vairāk darba un to arī prasīšu.»

«Radiniece nav, bet priekšvēlēšanu kampaņas vadītāja un partijas biedrene gan?»

«Tā ir nākamā leģenda. Es neesmu nevienā partijā. Par to visi ļoti brīnās. Un es arī pašlaik netaisos nekur stāties. Zvejniece acīmredzot ir kaut kādā partijā… Es gan nejutu, ka viņa kādu kampaņu tur būtu vadījusi. Pateikšu godīgi – mani šeit uzaicināja piedalīties vēlēšanās, un to komandu veidoja lielvārdieši, bijušie domes deputāti. Es uz to parakstījos un ar viņiem kopā strādāju. Neuzskatu, ka mums tur kāds PR speciālists vai kampaņas vadītājs bija. Mēs darbojāmies ar savu pieredzi un nekādus resursus kampaņām netērējām. Likums nosaka, ka mums bija jāstartē zem kādas partijas lozunga, un mēs startējām no «Pilsoniskās Savienības». Turklāt liela mūsu daļa no šī saraksta nav partijā. Es pat domāju, ka starp deputātiem nav neviena «Pilsoniskās savienības» biedra, bet ar to mēs ne lepojamies, ne ko…»

«Bet, runājot tieši par administrācijas vadītāja amatu, ja reiz pēc tāda radās nepieciešamība, kāpēc netika sludināts konkurss uz šo vakanci?»

«Vajadzētu mazdrusciņ mēģināt saprast arī mani – ja es atnāku jaunā vietā strādāt, bet, sākot darbu, ir jāizvērtē iepriekšējais devums, turklāt vienmēr noteikti ir ko uzlabot un vajag uzlabot, tad ir labi, ja tev palīdz arī skats no malas. Un viņa šajā gadījumā bija cilvēks no malas, turklāt lielvārdiete. Man nebija ne savtīgas, ne personīgas intereses. Rīkot kaut kādu konkursu tajā brīdī nebija laika, jo es te biju jauns ienācējs un man vajadzēja ātri sākt strādāt… Mēs taču zinām, kāda jūnijā bija situācija gan ar budžetu, gan ar visu šajā krīzē. Bet nu demokrātiskā sabiedrībā katrs var domāt un izteikt savu viedokli. Ja kādam liekas, ka tas bija «pa blatu» vai caur pazīšanos, lai viņi tā domā.»

«Vai nenožēlojat šī kandidāta izvēli?»

«Drīkst neatbildēt uz šo jautājumu?»

«Runājot par pašvaldību vēlēšanām – cilvēki baumo, ka Jumpravas pagastā bija gadījumi, kad vēlētājiem tika pateikts priekšā, kam biļetenā likt plusiņu, kam varbūt mīnusiņu?»

«Es zinu, ka es to neesmu darījis – mans godaprāts un sirdsapziņa ir tīri. Tas atkal ir tāds labs un foršs kārtējais triks no kāda labvēļa vai nelabvēļa puses, ar ko maisīt gaisu. Ja ir tādi fakti – lai liek galdā, iesim uz tiesu vai vienalga kur un noskaidrosim – es esmu gatavs atbildēt. Es neesmu ne staigājis, ne aģitējis, ne mācījis – neko, man vienkārši nebija laika. Ja varbūt kāds kaut ko – vai provokatīvi, vai kā, man ar to nav nekāda sakara. Tāds apgalvojums ir pilnīgi un galīgi garām.»

«Lielvārdes novada domē, cik esmu ievērojis, ir ļoti izteikta pozīcija (astoņi deputāti) un opozīcija (septiņi deputāti) – vai nav tā, ka tas reizēm traucē strādāt? Vai varbūt tomēr palīdz?»

«Opozīcija vienmēr ir laba lieta. Tas ir tā kā sportā – ja aiz tevis kāds skrien, tu esi spiests turēt tempu un vienmēr būt labā formā, bet es gan runāju par konstruktīvu opozīciju. Pēdējā laikā man, paldies Dievam, sāk jau likties, ka pie mums opozīcija sāk veidoties konstruktīva, jo liela daļa deputātu vairs nesaka «nē» vai nebalso «pret» tikai tāpēc, ka pozīcija teikusi «jā». Es uzskatu, ka lietas sakārtojas un iet uz labo pusi. Konstruktīva opozīcija vienmēr ir ļoti laba lieta. Ja visi vienmēr tikai piekritīs un būs tikai pozīcija, tad mēs ātrāk varam iebraukt grāvī. Atkārtošos teikdams, ka opozīcija nedrīkst būt populistiski demagoģiska.»

«Lielvārdes novada domes sēdē biju liecinieks divām dažādām situācijām. Vienā no gadījumiem pozīcijas deputāts izteica savu pārliecību, kas neatbilda tam, kā viņš pēc tam nobalsoja, bet otrā gadījumā varēja gaidīt, ka pozīcijas deputāti nobalsos par kādu pozitīvu priekšlikumu, par kuru arī jūs izteicāt savu gatavību balsot, bet tā pozīcijas disciplīna kaut kur pazuda – kāds nobalsoja «pret» un projekts saņēma noraidījumu.»

«Jūs varētu kādreiz aprunāties ar pozīcijas deputātiem, vai es kaut reizi esmu viņiem uzspiedis obligāto balsojumu? Sākumā opozīcija mums pārmeta, ka «balsošanas mašīna strādā». Savukārt es to sapratu tā, ka visi deputāti no mūsu pozīcijas apzinājās, ka ir tādi lēmumi, par kuriem nevar locīties. Un tā tam ir jābūt – no sākuma lietas ir jāsaliek pa plauktiņiem un jāsakārto. Bet es nevienam neesmu teicis, ka viņam ir obligātais balsojums – nav mums tāda mehānisma un nav arī bijis. Šeit visi ir zinoši un pietiekami pieredzējuši cilvēki – viņi saprot, ka ir lietas, par kurām ir jānobalso, jo viņi ļoti labi apzinās, ka opozīcija balsos «pret». Tāpēc, lai lēmums tiktu pieņemts, viņi balso «par».»

«Tas otrais gadījums, ja jūs atceraties, bija par atļauju ierīkot motokrosa treniņu trasi Zveņģu karjerā, ko lielvārdieši pazīst arī kā Āķu kalnu.»

«Jā, runājot par šo konkrēto gadījumu ar mototrasi, es varu tikai pabrīnīties… Tas nebija obligātais balsojums. Cita lieta – es varētu uzņemties atbildību, bet es arī visus jautājumus nevaru… Es vairāk uzņemos atbildību, ja pozīcija varbūt ir nobalsojusi ne tā, kā gribētos, tāpēc, ka es esmu nepietiekami veicis izskaidrošanas darbu, argumentējot, kāpēc vajadzētu balsot «par», ko mēs no tā iegūsim, vai ko mēs ar to zaudēsim.

Atgriežoties pie lēmuma par mototrasi, – tālākā notikumu attīstība bija vēl dīvaināka, jo šis jautājums tika izskatīts otrreiz. Iniciatori, kuri tur vēlējās trenēties un pabraukt skijoringu, bija vērsušies pie opozīcijas deputātiem, runājuši un it kā vienojušies. Viņi jau gandrīz bija pārliecināti – ja mēs par šo jautājumu balsosim vēlreiz, tad no opozīcijas puses ir panākta sapratne. Turklāt mototrase ir ļoti laba lieta un nevienu netraucē, tāpēc rezultātam vajadzētu būt pozitīvam. Tādēļ es šo jautājumu atkārtoti iekļāvu domes sēdes darba kārtībā, bet biju pat ļoti pārsteigts, ka balsojums bija vēl sliktāks. Iznāca tā, ka tie deputāti, ar kuriem entuziasti bija runājuši, to visu pārmeta uz otru pusi. Man tad vienkārši vairs nebija ko teikt…»

«Nu un tā epizode, kad pozīcijas deputāts, kā izskatījās, nobalsoja pretēji tam, kā pats gribēja, bija par algas samazināšanu vienam no pašvaldības darbiniekiem – Dacei Jansonei [sabiedrisko attiecību un kultūras menedžerei, kas būtībā ir divu amatu apvienojums – R.R.].»

«Nu jā, es atceros to balsojumu – viņš tā kā iepauzēja, tā kā pārliecinoši to roku necēla. Bet, godīgi sakot, es to deputātu netiku ne iespaidojis, ne aģitējis. Es saprotu – varbūt, ka viņš šaubījās, bet galu galā pieņēma lēmumu. Šajā gadījumā es arī domāju, ka, ja tā godīgi mēs izvērtējam visas tās lietas, tas nebija nekāds speciālais atriebības balsojums, kā te daži mēģina to pasniegt. Vienkārši, salīdzinot tos darbus, to noslogojumu, tos pienākumus un visu, visu pārējo, tas bija taisnīgs balsojums. Es neesmu īsti vainīgs un negribu uzņemties atbildību par iepriekšējās administrācijas vai domes priekšsēdētāja darba stilu, ja iepriekš varbūt nebija amatu apraksti vai amatu nosaukumi sakārtoti. Izvērtējot to, iepriekš Jansones amats bija stipri lielāks un plašāks. Tagad mēs esam pieņēmuši darbā izglītības speciālisti – Līgu Bucenieci, ar kuras darbu es esmu ļoti apmierināts. Līdz ar to Daces Jansones pienākumi ir samazinājušies – mēs noņēmām veselu pienākumu daļu nost. Tāpēc tas algas samazinājums nebija nemaz tik neloģisks un nesaprotams.

Turpinot šo tēmu – es jau esmu runājis par to arī ar to pašu Jansoni. Un es esmu teicis, ka, ja viņa strādās godprātīgi un labi, un ja viņai papildus būs kādi darbi vai slodzes, esmu gatavs vienmēr to pārskatīt… Nu, ne es viens esmu tiesīgs to izdarīt, bet varu likt priekšā deputātiem pārskatīt šo atalgojumu.

Tiesa, man vēl joprojām ir fakti un visādas citas lietas, kas liecina, ka diemžēl Jansones kundze kolektīvā nav tas labākais cilvēks, kas vienotu kolektīvu, bet… Vēl jo vairāk – es uzskatu, ka kā sabiedrisko attiecību speciāliste viņa nestrādā ar pilnu atdevi un nestrādā tā, kā viņai būtu jāstrādā. Tas ir mans viedoklis, bet savu viedokli es vienmēr esmu paudis, es neesmu nekad ne kautrējies, ne baidījies. Protams, man žēl… Bet es domāju, ka varbūt mēs sapratīsimies un varēsim sastrādāties. Bet tas nav arī tikai mans viedoklis – tāds viedoklis ir gan cilvēkiem no malas, gan arī mūsu kolektīvā, pie tam – arī darbiniekiem, kuri tikai nesen pie mums sākuši strādāt. Arī šis jautājums, man tā liekas, vēl nav īsti sakārtots un atrisināts.»

«Labi, pieņemsim, ka amata pienākumu loks viņai sašaurinājās, bet tajā pašā laikā ir palielinājusies novada teritorija un līdz ar to arī kultūras iestāžu, ar kurām Jansonei jāstrādā, skaits?»

«Tagad daudziem ir tā, ka palielinājusies gan teritorija, gan iestāžu skaits, gan viss pārējais. Un es vēl jo vairāk saku, ka viņai ir grūti sastrādāties ar cilvēkiem. Ne ar visiem, bet grūti, arī ar pašiem kultūras cilvēkiem… Jūs arī varētu parunāties ar dažiem – diemžēl nav tās visas lietas tik viennozīmīgas. Varētu parunāt arī ar pozīcijas deputātiem (es esmu runājis ar viņiem – arī ir neapmierināti), gan ar kultūras darbiniekiem, es nerunāšu par Jumpravu un Lēdmani, bet arī par Lielvārdi – ir problēmas, ir nopietnas problēmas. Slikti, ka cilvēkam tāda daba vai raksturs, vai viņš domā, ka neviens neko neuzzinās. Bet dzīvē ir tā, ka visi agrāk vai vēlāk visu uzzina. Un ja cilvēks taisa intrigas kolektīvā un visādus šovus… Es viņai tieši to arī «ražošanā» esmu pateicis – lai beidz taisīt šovus!

Man ir konkrēti fakti un piemēri, jo cilvēki atnāk pie manis un izstāsta. Vēl jo vairāk – es esmu ievērojis un arī darbinieki to man apliecina, ka ļoti daudzi pie manis nāk. Varbūt tāpēc, ka iepriekšējā domes priekšsēdētāja darba stils ir bijis savādāks. Es arī nevienu nekad neesmu atraidījis, tāpēc man likās dīvains tas arguments – kad es sabiedrisko attiecību speciālistei aizrādīju par to, ka, ja jūsu laikrakstā bija Griņeviča viedoklis, kāpēc nebija arī mana viedokļa, viņa atbildēja, ka negribējāt mani traucēt.»

«Publikācija laikrakstā «Ogres Vēstis Visiem» gan tika ievietota bez jūsu sabiedrisko attiecību speciālistes ziņas…»

«Bet viņa kā sabiedrisko attiecību speciāliste, kas uztraucas par savas iestādes prestižu un darbu, varēja to noskaidrot, sazinoties un pajautājot, kāpēc neuzklausījāt arī Baloža viedokli. Tad, kad es viņai to aizrādīju, tad, jāsaka paldies, Jansone sazinājās ar jums un tādēļ jūs varbūt tagad esat pie manis.»

«Jūs pašvaldības sabiedrisko attiecību menedžerei Dacei Jansonei pārmetat, ka viņa laikrakstā «Ogres Vēstis Visiem» pie Aivara Griņeviča atklātās vēstules nav nodrošinājusi Jūsu viedokļa publicēšanu, kas gan šajā gadījumā ir pārmetums redakcijai. Taču Jūsu viedokļa nebija arī Lielvārdes novada pašvaldības izdevumā «Lielvārdes Ziņas», kur Griņeviča atklātā vēstule tika publicēta vispirms…»

«Nu kā nebija? Tur bija forši… Es vēlreiz saku – es te neesmu atnācis sarakstīties ar viņiem, tāpēc «Lielvārdes Ziņās» bija paziņojums par to, ka es pieņēmu lēmumu pirms termiņa atcelt no pienākumu pildīšanas SIA «Lielvārdes Remte» uzņēmuma valdi.»

«Bet tieši tas pats bija arī laikrakstā «Ogres Vēstis Visiem»…

«Ļoti labi, bet tas nav viedoklis, tas bija oficiāls paziņojums. Ko tad jūs gribējāt – viedokli par šo atklāto vēstuli? Es vēlreiz saku – uz tādiem rakstiem, kur nav runas par lietu, bet ir tikai emocijas, es neatbildēšu.»

«Mūsu plānos bija jūs intervēt, jo, kā redzat, jautājumu ir sakrājies daudz. Runājot par publikāciju ar Aivara Griņeviča viedokli, jūs taču pats lasījāt, ka Griņeviča kungs to pabeidza «uz pozitīvas nots», atklādams, ka no jums esot sagaidījis atvainošanos, kā arī atzīdams, ka, viņaprāt, savstarpējo attiecību kultūras ziņā jūs pēdējā laikā esot mainījies uz labo pusi…»

«Lai viņš beidz uz kādas nots grib! Es runāju par faktiem un par to, kas ir. Man ir ļoti patīkami, ka viņš beidz uz pozitīvas nots, bet nu tāda ir situācija…»

«Kopumā, cik zinu, visiem Lielvārdes novada pašvaldības darbiniekiem atalgojuma samazinājums bijis jau divas reizes – pagājušajā gadā un šī gada sākumā?»

«Nu, ja tā godīgi saka, tad visiem simtprocentīgi algas tika samazinātas tikai vienreiz, apstiprinot pašvaldības budžetu šim gadam. Visiem darbiniekiem, kuriem algas bija lielākas par 220 latiem, tās tika samazinātas par 15 procentiem, tajā skaitā arī man, domes priekšsēdētājam.»

«Vai pagājušajā vasarā, koriģējot atalgojumu, bija tā, ka, palielinoties novada teritorijai, dažiem darbiniekiem amatalgas tika palielinātas?»

«Jā, tieši tā. Es varu pateikt godīgi, ka šeit daži darbinieki ir ļoti noslogoti un pat pārslogoti. Pašlaik gan mūsu finansiālās iespējas kādam palielināt algu ir stipri ierobežotas, jo tomēr dzīvojam krīzes režīmā un ne pie tā labākā budžeta. Bet es ļoti labi visu redzu un apzinos, un, tikko būs iespēja, tiem darbiniekiem, kas tiešām ir ļoti pārslogoti, algas tiks pārskatītas.»

«Mums ir informācija, ka tagad, kad notika atalgojuma samazināšana, divi jūsu darbinieki nepiekrita strādāt par mazāku algu?»

«Jā, viņiem bija tādas tiesības.»

«Bet viņu likteņi bija dažādi, kā tas izskaidrojams?»

«Izskaidrojums ir tāds, ka mēs to visu nedarām automātiski vai tikai tāpēc, ka tā jādara. Viens no šiem darbiniekiem ir tehniskā sekretāre Līga Siliņa. Viņa atnāca pie manis un ar skaitļiem un  faktiem pierādīja, ka viņas darba slodze pēc novada izveidošanas palielinājusies trīs reizes. Turklāt viņa ir vienīgā domē, kas pārzina lietvedības datorsistēmu one. Ņemot to visu vērā, mēs uzskatījām par saprātīgu viņas algu nesamazināt vai, pareizāk sakot, mēs viņai samazinājām, bet ne par 15 procentiem.

Otrs cilvēks, kurš nepiekrita algas samazinājumam, bija avīzes redaktore Ieva Cīlīte. Ņemot vērā, ka viņas darba apjoms nav palielinājies ne divas, ne trīs reizes, jo «Lielvārdes Ziņas» arī turpmāk jāizdod tikai vienu reizi mēnesī, es uzskatīju, ka, salīdzinot ar citiem darbiniekiem, kuri strādā pavisam citā režīmā, nebija nekāda pamata šo atalgojumu nesamazināt. Darba attiecības ar viņu tika pārtrauktas.»

«Vienā no domes sēdēm deputāts Aivars Troska jums pārmeta nelikumīgu rīcību, ka SIA «Ogres rajona slimnīca» kapitāldaļas tikušas pārņemtas bez domes lēmuma. Kāda bija šī notikuma attīstība?»

«Šajā gadījumā varu pateikt, ka es jau toreiz Troskas kungam atbildēju, ka manā skatījumā viņam nav taisnība. Viņš toreiz šī jautājuma izskatīšanai prasīja sasaukt ārkārtas sēdi. Es pēc domes sēdes, iepazīstoties ar dokumentiem un materiāliem, konstatēju, ka Troskas kungam absolūti nav taisnība. Es vēl konsultējos Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, kur palūdzu, lai man sniedz skaidrojumu, ko es arī saņēmu. Šajā gadījumā, ja drīkst tā teikt, Troskas kungs «iešāva pats sev kājā». Viņam pilnīgi un absolūti nav taisnība. Kā skaidroja minētās ministrijas Juridiskā departamenta vadītāja, ja arī Lielvārdes novada dome nobalsotu nepārņemt slimnīcas kapitāldaļas, tai tā kā tā būtu tās jāpārņem, jo ir Ministru kabineta noteikumi par rajonu reorganizāciju, kas ir kā speciālais likums un kas ir saistoši pašvaldībām. Ja tā godīgi, kad es tai kundzei piezvanīju, viņa bija ļoti izbrīnīta un pirmais, ko viņa man teica, bija: «Kurš tad jums tur tik diletantiski skaidro likumus?». Tādēļ arī nekāda ārkārtas sēde netika sasaukta, jo es neredzēju nekādu vajadzību, bet nākamajā kārtējā sēdē es visiem deputātiem to paziņoju. Nevienam nekādi jautājumi neradās.»

«Lielvārdes novads savās jaunajās robežās ir jau vairāk nekā pusgadu, bet, runājot par sportiskajām aktivitātēm, esot tāda situācija, ka pagastos iedzīvotāji var iet trenēties uz sporta zālēm un hallēm, neko nemaksājot par to, bet pašā Lielvārdē par to ir jāmaksā. Zinu, ka sportisti gribēja nākt un runāt ar jums par to.»

«Jā, ir bijuši sportisti, es ar viņiem esmu runājis. Mēs šim nolūkam esam iedalījuši naudu un meklējuši citus risinājumus. Tā kā pats esmu sportists, tad sportu es, kā saka, mīlu un cienu, vienmēr esmu centies atbalstīt. Piemēram, vietējiem policistiem ir dotas iespējas iet un trenēties, neko nemaksājot. Vienmēr, cik vien ir bijis iespējams palīdzēt sportistiem, mēs esam palīdzējuši.

Jumpravas skolā ir tāda iespēja trenēties, bet es nezinu, vai tagad tur neviens pilnībā neko nemaksā. Kādreiz bija kaut kāda simboliska maksa noteikta, vairāk lai disciplinētu cilvēkus. Sporta zāle mums tāpat tur ir jāuztur un, ja kādam ir iespēja trenēties «pa lēto» vai vispār bez maksas, es to neuzskatu par nekādu lielo pārkāpumu.»

«Jūs pats esat sportists un laikam arī nesmēķētājs?»

«Nesmēķēju, tikai tagad esmu reizēm tā iesācis, bet ikdienā to nedaru.»

«Bet vai jums te, domes ēkā, ir smēķēšanai paredzēta vieta vai telpa?»

«Nav.»

«Esmu dzirdējis, ka ir pašvaldības darbinieki, kuri smēķēt iet ārā un dara to tieši pie ieejas durvīm, turklāt – ne jau desmit metru attālumā no tām, bet pašvaldības policija zināmu iemeslu dēļ uz to nereaģē…»

«Nu jā, labi… Aizrādījums vietā. Ir tāda lieta, jā.»

«Ogres un Ikšķiles novados pašlaik ļoti aktuāla ir problēma par ledus halles saglabāšanu. Zinu, ka palīgā ir saukti arī ķegumieši un lielvārdieši. Kādi ir Lielvārdes novada plāni šajā jautājumā?»

«Mēs piedalāmies visās šajās sarunās, iepazīstamies ar reālo situāciju, kāda tā ir – kāds ir novērtējums, cik tas varētu maksāt un tā tālāk. Tad, kad mums būs kāda skaidrība, tad arī lemsim par savu līdzdalību vai nelīdzdalību šajā projektā. Es esmu pilnvarojis Puķīša kungu [Ainars Puķītis ir Lielvārdes novada sporta centra direktors – R.R.], kurš, kad es pats nevaru tikt uz pārrunām, pārstāv Lielvārdes novada domi. Viņš ir bijis gan Ogres novada domē, gan Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, mēs par to visu esam lietas kursā. Pagaidām nekā konkrēta tur nav – ledus hallē veikta revīzija, viss tiek «pētīts un vētīts». Spriedīsim tad, kad par visu būs skaidrība.»

«Bet Lielvārdes novada pašvaldības līdzdalība nav izslēgta?»

«Jāsaka atklāti – tas būtu skumji, ja tāds objekts, kas ir uzbūvēts un kur bērniem un jauniešiem ir iespēja sportot (zinu, ka arī lielvārdieši turp brauc un trenējas), tiktu likvidēts un pamests novārtā. Tikai, protams, ir jāizvēlas labākā apsaimniekošanas forma.»

«Ir jau domāts, ko lielvārdieši varētu iegūt, piedaloties šajā projektā?»

«Šo tēmu mēs vēl neesam apsprieduši. Esmu runājis ar Puķīša kungu, arī manas domas ir, ka, ja mēs finansiāli varētu to atļauties, kāpēc mēs nevarētu, piemēram, saviem bērniem mācību programmas ietvaros apmaksāt kādas stundas, kurās viņi mācītos slidot? Šobrīd gan ir krīze, un  situācija ir smaga, bet, ja tāda iespēja būs… Domāju, ka iespējas un pielietojumu vienmēr var atrast.»

«Kad Jūs sākāt strādāt Lielvārdē, viens pēc otra tika pabeigti vairāki projekti, uz kuru atklāšanu bija jādodas jums – jaunajam domes priekšsēdētājam. Vai arī jūsu laikā ir uzsākts kas jauns?»

«Projektu ir ļoti daudz. Jau šogad Jumpravā pie vidusskolas būs stadions. Vēl viens projekts – Jumpravas speciālās internātpamatskolas apkures sistēmas pārveidošana – tur tiks uzstādīti zemes siltumsūkņi, krāsns apkures vietā jau šogad būs centrālapkure. Vēl viens ļoti liels projekts, ko tikai nesen parakstīju, ir energoefektivitātes paaugstināšanas (siltināšanas) projekts trijās novada izglītības iestādēs – Lielvārdes Mūzikas skolā, Jumpravas vidusskolā un Lēdmanes pamatskolā un sporta hallē. Projekta izmaksas būs vairāk nekā 400 tūkstoši latu, un arī tie būs jārealizē šajā gadā. Ir arī citi projekti.»

«Salīdzinot Lielvārdes un Jumpravas līdzšinējo attīstību, izskatās, ka katrai pašvaldībai bija sava filozofija – lielvārdieši droši ņēma kredītus, cēla, rekonstruēja un remontēja, toties nu jau labu laiku mācās, strādā un darbojas modernās, izremontētās un ērti iekārtotās ēkās. Savukārt jumpravieši ar kredītu ņemšanu nesteidzās, neērtības piecieta, darīja tik, cik bija naudas, un tikai pērn, kad pēc piedalīšanās reģionālajā reformā saņēma pienākošos 200 tūkstošos latu, beidzot tika remontēts bērnudārzs, tāpat arī vidusskola. Tā kā esat jumpravietis, laikam gan nav vērts jautāt, kuras filozofijas piekritējs esat? Pārliecība taču nav mainījusies?»

«Nē, protams, ka nav. Ļoti labs jautājums. Es uz to atbildēt varētu ļoti gari. Tiešām, jums ir taisnība – bija divas dažādas filozofijas. Un es tagad cenšos to savu filozofiju pamatot un argumentēt. Lai man piedod, bet man, no malas skatoties un iepazīstoties ar situāciju, mazdrusciņ likās, kā Lielvārdes filozofija līdz šim bija «gāzi grīdā». Mums Jumpravā tā nebija. Tas, ka mēs neattīstījāmies, bet gaidījām un krājām, nav īsti patiesība – mēs darījām to, bet ļoti saprātīgi. Arī Jumprava ir paņēmusi kredītus – mēs sakārtojām siltumsaimniecību (siltumtrases, katlu mājas). Mēs ieguldījām naudu tur, kur tā nāk atpakaļ caur siltuma tarifu. Tādējādi mēs strauji samazinājām savus izdevumus. Komunālā siltumsaimniecība Jumpravā ir sakārtota.

Tāpat mēs darījām un saimniekojām visās pārējās lietās. Es te nevienu negribu pieminēt un apvainot, bet man ir nesaprotama tāda ekonomiskā domāšana, ja uzņēmumam vai iestādei, kurai budžets ir vairāki miljoni, transporta līdzekļi ir jāiegādājas līzingā. Jebkurš normāls cilvēks saprot, ka, pērkot līzingā, par to transporta līdzekli tiek pārmaksāts. Ja iestādes budžets ir vairāki miljoni, bet mašīna par desmit – padsmit tūkstošiem jāpērk līzingā, es tam neredzu attaisnojumu.

Lielvārdē, piemēram, ir nopirkts autobuss, kuram nav pielietojuma, bet par kuru operatīvajā līzingā samaksāta vājprātīga nauda. Es tagad liku, lai ar to vadā Jumpravas skolēnus, jo tā pakalpojumus neviens nepirka un nemaz nevarēja nopirkt, tāpēc, ka tas autobuss ir nenormāli dārgs un pasažieru pārvadāšanas tirgū nav konkurētspējīgs. No tādas filozofijas es tagad mēģinu lielvārdiešus atrunāt vai pārliecināt, ka tā nevajadzētu, ka tas nav tas pareizākais.

Nākamais – es pilnīgi piekrītu, ka naudu vajag ņemt kredītos kā līdzfinansējumu projektos, bet diemžēl Lielvārdē par ļoti lielām summām ir uzbūvēti vairāki objekti, paņemot tikai kredītus. Tātad – bez investīciju vai bez Eiropas naudas piesaistes. Arī to es neuzskatu par saprātīgu lietu. Tagad tās kredītsaistības novadam ir diezgan lielas, bet es nevienam neko negribu pārmest, jo tāda ir bijusi viņu filozofija. Es domāju, ka mēs vismaz tuvākajos gados neko tādu vairs nepiekopsim.»

«Lielvārdieši, jumpravieši un lēdmanieši tagad ir apvienoti vienā novadā, bet faktiski tas notika piespiedu kārtā. Nav brīnums, ka cilvēkiem ir tāda sajūta, ka viņi ir zaudējuši savu suverenitāti, varbūt arī identitāti. Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai veicinātu vienas pašvaldības iedzīvotāju integrēšanos?»

«Protams, ka var mēģināt kaut ko darīt un, iespējams, ka tā darbība šo procesu paātrinās. Es gan esmu pārliecināts, ka vēl jāpaiet pietiekami ilgam laikam. Ir vēsture, un ir piemēri. Es ļoti labi atceros, kā savā laikā bija Jumpravā, kad padomju saimniecību «Ogre» apvienoja ar kolhozu «Mičurins». Tas notika 1981. gadā, tātad – pagājuši jau trīsdesmit gadi, kā notika apvienošanās, bet tāpat ir jūsējie, un ir mūsējie. Tur jānomainās paaudzei. Tagad ir tas pats. Protams, ir jārīko tie kopīgie pasākumi, tie jau arī notiek, tuvinot noteiktas interešu grupas, bet paies vēl ļoti, ļoti, ļoti ilgs laiks, kamēr visi būs mūsējie. Es par to esmu pārliecināts, to rāda vēsture un pieredze.

No otras puses, man ļoti patīk šis te lokālpatriotisms. Mēs šeit administrācijā par to arī runājam, ka ir tādas labas lietas, kas ir tikai Lielvārdē vai tikai Jumpravā. Un nevajag censties tās iznīcināt vai izveidot kā kopīgas. Ar varu nekad neko nepanāksi un mīļš nebūsi.»

«Runājot par reģionālo reformu – nav noslēpums, ka jūs vienmēr esat bijis tās pretinieks. Tagad reforma ir īstenota, noteikti redzamas tās labās un sliktās puses. Vai šai reformai vispār ir kas pozitīvs?»

«Es biju šīs reformas pretinieks un arī šobrīd uzskatu, ka tā nebija pārdomāta un pareiza, Bet tajā pašā laikā es esmu tāds cilvēks, ka līdz galam aizstāv savu viedokli, bet, ja lēmums ir pieņemts, tad ir jāstrādā. Šajā gadījumā es, būdams reģionālās reformas pretinieks, esmu atnācis uz Lielvārdes novada domi un tagad man ir jāstrādā – jābūt novada vienotājam. Es to daru un darīšu. Varbūt ar mani ir kādi neapmierinātie, varbūt pat no tiem pašiem maniem jumpraviešiem, bet es jebkuru savu darbību, jebkuru rīcību varu argumentēt un pamatot.

Protams, ka ir labās puses un ir sliktās puses, bet ir jādara tā, kā ir jādara. Mēs esam valstī, mums var patikt un var nepatikt šie likumi… Es arī ļoti bieži saku, ka likumi ir … tādi, kādi tie ir. Bet, ja tie ir, tad tie ir jāpilda.»

«Vai nav bijis kāds brīdis, kad nožēlojāt, ka atnācāt un iesēdāties šajā krēslā?»

«Nu vairs nē. Pirmos mēnešus man bija grūti, bet nu jau vairs nē. Šeit ir ļoti labi cilvēki, ļoti labi speciālisti, par kuriem man ir prieks un ar kuriem es tiešām lepojos. Es ļoti labus vārdus gribu teikt par darbinieci, ar kuru mums tiešām ir paveicies – par izglītības speciālisti Līgu Bucenieci. Izglītības jomā ar mums tagad grib sadarboties ne tikai Ķegums un Ikšķile, bet arī jau Pļaviņas un Aizkraukle. Arī ļoti daudzi citi domes darbinieki ir ļoti darbīgi un ļoti zinoši. Un, ja tā atklāti saka, man Lielvārdē darba ir vairāk un slodze stipri lielāka, bet strādāt man šeit ir vieglāk, jo Jumpravā es pats ļoti daudz ko darīju, bet šeit man ir speciālisti, es esmu tikai menedžeris.

Zināmā mērā es esmu iegājis azartā. Ir lietas, kuras, kā es redzu, var mainīt un vajag mainīt uz labo pusi. Ir arī tādas lietas, kurās es jau redzu sava darba augļus. Protams, ir bijušas visas šīs te atklātās vēstules, bet ir bijušas arī pateicības un sirsnīgas pateicības. Galvenais, ka cilvēki nāk pie manis un uzticas un stāsta savas bēdas. Daudziem es arī esmu varējis palīdzēt. Varbūt ir bijušas arī dažas tādas lietas, kuras es negribētu dzirdēt – par iepriekšējiem darbiem un darbības stiliem. Ja es jūtu, ka esmu cilvēkiem vajadzīgs un viņi man uzticas, turklāt kolektīvs mani ir pieņēmis, esmu gatavs «rullēt» arī tālāk.»