Interesanti: Vēstules no Austrālijas

[ A+ ] /[ A- ]

Foto no personiskā arhīva Raksta autore Ingrīda Biezaite, dzīvojot šajā puslodes pusē, pieredz pirmo sniegu, bet viņas dēlēnam Mārtiņam šis ir pirmais sniegs mūžā.

Interesanti

Vēstules no Austrālijas

Ingrīda Biezaite, bijusī ogrēniete

Labdien! Mani sauc Ingrīda Biezaite (dzimusi Oerte), esmu dzimusi Ogrē un līdz 2010.gada 10.oktobrim dzīvoju šajā skaistajā pilsētā, līdz kopā ar vīru pārcēlāmies uz dzīvi Austrālijā.

Pirmos gadus rakstīju par saviem piedzīvojumiem Melburnā un tās apkārtnē, kurus publicēja laikrakstā “Ogres Vēstis Visiem”, un, kā man stāstīts, bija lasītāji, kas sekoja tiem līdzi.

2013.gadā piedzima mūsu dēls Mārtiņš, kurš pārņēma ikdienas dzīvi, un piedzīvojumu rakstīšanai vairs nebija spēka un iedvesmas. Bet nu puika ir paaudzies, uzsācis skolas gaitas, un vēlos atkal uzrakstīt par to, kāda ir mūsu dzīve šajā tālajā kontinentā.

Tagad, kad Latvijā visi ar nepacietību gaida un nevar sagaidīt sniegu, vēlos pastāstīt par to, kāda bija mūsu satikšanās ar sniegu Austrālijā. Vien jāpaskaidro, ka šeit jūlijs ir viens no ziemas mēnešiem. Melburnā ziemas līdzinās Latvijas novembrim. Ir tumšs, ļoti drēgns, līst daudz lietus, kas pārmaiņus mijas ar sauli, bet sniegs tā arī nekad neuzsnieg. Citreiz no rītiem ir aizsaluši auto logi, bet tas ir vienīgais, kas šeit, Melburnā, atgādina Latvijas ziemu. Tāpēc, ja vēlas izbaudīt sniegu, tad ir jābrauc 300 km, lai tiktu uz kalniem…

Uz ieleju, blakus kalniem!

Kamēr vieni, bēgot no Melburnas apnicīgās ziemas, sauli, siltumu un kultūru brauca baudīt Latvijā, citi devās skatīt krokodilus uz Darvinu, mans vīrs ierosināja meklēt sauli un piedzīvot savādākas izjūtas tepat netālu – uz tā saucamajiem Austrālijas Alpiem.

Pēdējos mēnešus drebinoties drēgnajā Melburnas ziemā, doma par došanos uz kalniem, kurus ir pārklājis sniegs, stindzināja vēl vairāk. Nezinu kāpēc savā iztēlē uzbūru ainu – kaut ko tumšu, mitru un ar slapju sniegu kā saldējošu piedevu. Ģimene bija uzstājīga un, neklausoties manos iebildumos, rezervēja mājiņu brīvdienu parkā skaistajā pilsētiņā Braitā. Vīrs paskaidroja, ka tā būs lētāk – dzīvot ielejā, blakus kalniem un pēc izvēles braukt uz vienu vai otru kalnu pilsētiņu, atkarībā no tā, kādus laika apstākļus sola un ko vēlamies piedzīvot paši.

Jau pirmajā vakarā, kad devāmies pastaigā pa Braitas tumšajām ielām, sapratu, cik ļoti labi ir nomainīt ikdienā pierasto vidi un izbraukt ārpus lielpilsētas. Pietiek aizbraukt 300 km no Melburnas, lai, veroties naksnīgajās debesīs, ieraudzītu pavisam citu zvaigžņu rakstu, blīvu kā pārklātu plīvuru, vai kā milzu sietu, no kura kā balti milti laukā birst daudzas baltas un zeltainas zvaigznītes – lielas un mazas. Ak, cik skaists ir Piena ceļš!

Uz ziemas valstību jāpērk biļete

Nākamajā rītā devāmies ceļā – tikties ar sniegu. Nolēmām braukt uz kalna pilsētiņu Falls Greek.

Uzlecošā saule ātri žāvēja naktī dāsni izbārstītos ūdens pilienus, un kalnu grēdas lēnām atbrīvojās no lielajiem miglas apmetņiem, kas tiem bija aptinušies apkārt. Diena veidojās skaista – saulaina un ar zilām debesīm.

Silti saģērbušies, uzsākām ceļu. Vēl pirms braukšanas kalnā bija jānodrošinās ar auto ķēdēm, kuras ceļa apledojuma gadījumā būtu jāliek uz riepām. Tās varējām nomāt vietējā veikaliņā. Iekasējot naudu, pārdevējs sacīja, ka šādā skaistā dienā tās nebūs jāizmanto, bet jānomā ir. Kalni ir pazīstami ar savu mainīgo dabu, tāpēc jābūt gataviem jebkuriem laika apstākļiem. Krietnu laiku braucot pa serpentīnveidīgo ceļu, sasniedzām kalna pilsētiņu, un arī šeit bija jāizdod nauda – jānopērk ieejas biļete ziemas valstībā, bet tas bija tā vērts, jo aiz vārtiem beidzot sāka parādīties mazas sniega kupenas!

Tas bija pirmais īstais sniegs, ko redzēju, dzīvojot šajā puslodes pusē, un tas bija pirmais sniegs, ko mans piecus gadus vecais dēls redzēja savā dzīvē! Un tas bija tikai prieka sākums. Braucot arvien tālāk un ceļoties augstāk kalnos, sniega kļuva arvien vairāk, tas šķita arvien baltāks, un parādījās arī pirmie sniega vīri. Maziņi un mazliet pakusuši, bet bija!

Kļuva tik karsti, jutāmies, it kā būtu palikti zem milzīgām, karstām, baltām, spožām lampām. Sajūtas dīvainas, braucām taču uz aukstumu un tumsu, bet te pār muguru tecēja sviedri un labi, ka automašīnā vēl no vasaras palicis pretiedeguma krēms. Lai arī paredzēts bērniem, zieķējām to uz sejas visi, lai neapdegtu.

Braucām ar ragaviņām daudzas reizes. Uz kalna priecājās cilvēki no visas pasaules. Gan lieliem, gan maziem bija līksme un sajūsma. Kādā brīdī pat veidojās sacensības, kurš tiks ātrāk un tālāk lejā no kalna, un te visi – lieli vai mazi, no tuvām vai tālām, aukstām vai karstām zemēm bija vienādi, visus vienoja prieks par sniegu!

Varēja redzēt, ka cilvēkiem, kam bērnībā nav bijusi pieredze braukāties pa sniegotiem kalniem, ir jāapgūst kalna kultūra. To mācīju arī savam dēlam, stāstot, kas jādara un ko nevajag darīt uz kalna. Nu, piemēram, nekāpt ragavās ar abām kājām, jo ragavas aizslīd prom un pats apkrīt. Nestāvēt kalna vidū ar muguru pret nogāzi, bet pēc iespējas ātrāk atbrīvot kalnu.

Kādā atelpas brīdī no braukāšanas pa kalnu devāmies uz kalna krodziņu. Mārtiņš palika izpētīt sniegu. Lēkāja, slidinājās, vārtījās, spieda to plaukstās un nevarēja izprast, kas tas ir? Vate nav, arī mākonis nē, ciets, auksts, birdens? Ļāvām bērnam izbaudīt, saprast…

Pašiem savs sniegavīrs!

Nākamajā dienā devāmies uz kalna pilsētiņu Hothamu. Rīts pavisam gausi atbrīvojās no nakts biezās miglas segas. Šoreiz kalni izskatījās kā spicas milzu cepures, kurās kūp daudzas milzīgas pīpes. Pašus pīpētājus un pīpes nevarēja redzēt, bet dūmi, ko tās atstāja, bija milzīgi. Braucot kalnā, ainava noskaidrojās, un kalni rādīja savas melnās muguras, kas šur un tur ietērptas baltās kažoka stērbelēs. Šī nebija tik saulaina diena, un labi vien, ka tā, jo vēl no iepriekšējās dienas vaigi mazliet kaisa no spilgtās, karstās saules.

Mazliet izstaigājuši skaisto slēpotāju ciematiņu, pabraukājušies pa kalniņu, devāmies iekšā mežā. Tā vien likās, ka mākoņi virs mūsu galvām ir kā spilveni, piepildīti līdz malām ar sniegu, tie aizklāja sauli, un šāda sniegota ainava bez spilgtas saules ļoti atgādināja Latvijas mežu. Sniega daudz – bridām pa kupenām, sniegs labi lipa, un mums izdevās uzvelt pašiem savu sniega vīru. Līdzpaņemtais burkāns pārvērtās par degunu, un zari no vietējā meža kalpoja par garām, izstīdzējušām rokām. Rādīju Mārtiņam, kā var gulēt sniegā, veidojot auguma nospiedumus, un tad pienāca laiks kārtīgai pikošanās cīņai.

Sniega bija tik daudz, ka varētu uzvelt milzu cietoksni, kur patverties no lidojošām pikām, bet nāca vakars, un laiks sāka strauji mainīties. Sākās putenis, un visu redzamību pārņēma balta, pienaina, ļoti blīva migla, kas, pēc mūsu domām, apstādināja visu rosīgo kalna dzīvi. Lēnām uzsākām ceļu uz savām pagaidu mājām lejā – ielejā. Braucot lejā no kalna, varējām vien pēc iepriekš redzētā nojaust apkārtesošo ainavu. Kalns kā lielībnieks izrādīja mums savu strauji mainīgo un vareno dabu.

Dārgais sniegs (ģimenes maciņam)

Lai arī, atbraucot mājās, no lielās rosīšanās sāp visas maliņas, spirgtais kalna gaiss un spilgtā, dāsnā saule devusi dzirkstošu enerģiju un piedzīvotais uz kalna aizvedis tālās, skaistās bērnības atmiņās!

Un tad es domāju. Kad dzīvoju Latvijā, katru ziemu sniegs bija par baltu velti, un tas mums, bērniem, bija mīļš un dārgs prieks. Lai par to priecātos šeit, Austrālijā, tas ir ne vien mīļš un dārgs prieks sirdij, bet arī dārgs prieks ģimenes maciņam.

Nu jā… Lai kurā pasaules pusē mēs būtu, sniegs ir sniegs, un bērnišķo prieku, ko tas mūsos modina, nav iespējams izmērīt ne ar kādām cilvēku izdomātām mērauklām!

P.S. Nākamreiz – par ugunsgrēkiem Austrālijā un kā tie iespaidojuši mūsu ikdienas dzīvi.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet!

Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!