Buldozers līdzināja dārzniecību. Lai celtu debesskrāpi mūsu plaukstošajā Republikā, kurā tik liels iedzīvotāju pieaugums. Ar ģeniālu atvēzienu nolīdzināja arī dārza mājiņas un dārziņus. Atbrīvoja vietu milzīgam asfalta laukumam, kuru tā arī neapbūvēja. Ja šo platību atvēlētu ģimenes mājām ar dārziem, cilvēku te būtu vairāk nekā spicajā 20-stāvu milzenī, turklāt tos ikdienā dzīvinātu dabas zaļā elpa. Dārzniecībā bija simtiem rožu, nu jau iegūstamas bez maksas. Cilvēki glāba, ko varēja. Es nepaguvu, ko dziļi nožēloju. Vasarā manā dārzā ir līdz 300 augu sugu. Ja kāda agresīva, pārprodukciju uzdāvinu kaimiņiem, nevis iznīcinu.

Ārsts un filozofs Alberts Šveicers izteicies: «Neiznīciniet nevienu dzīvo radību – bez ārkārtējas vajadzības.» Iznīcināšana sit pa agresora veselību. Dzīvās šūnas priekšzīmīgi iegaumē graujošās programmas, šūnas ir tikpat sarežģītas kā smadzeņu sistēma.

Kaimiņi ar prieku lūkojas uz ziediem manā dārzā, bet pašiem ir mauriņš ar pāris dobītēm. Mēs tomēr nestrīdamies, kuram skaistāk. Lai izšķir «trešā puse» – putni, kukaiņi, vardītes, ezīši un bites – dzīvības glābējas uz mūsu planētas. Ko viņām meklēt cirptajā zālē? Vienīgais, kurš priecājās par zālienu, bija nejauši iemaldījies āzis. Viņam te bija diezgan. Būdams nikni spītīgs, tas neļāvās sevi apturēt un nokopa līdz pēdējam.

Citiem vārdiem, mēs cērtam un zāģējam visur – gar stigām, mežos un ceļmalās. Daudz retāk tiek padomāts, ka vajag iestādīt vietā. Veidojas «tuksneša psiholoģija». Un bērzā netālu no savas mājas es ieraudzīju iegrieztus divus «mīļus» vārdus «Jānis + Māra». (Āzīšiem riesta laiks.) Un otrā bērzā Stjopa iesvieda plastmasas kulīti ar kauliem, jūsmīgu brēcienu pavadīts. Un dažas pilsētas skolā bērni ir pārliecināti, ka kartupeļi nogatavojas lakstu galotnēs.