Ja Ukraina krīt, var krist arī Latvija

[ A+ ] /[ A- ]

Ogres novada mērs Egils Helmanis nule atgriezies no vizītes Ukrainā. Tur redzēja karu, redzēja divsimtos un tos, kuri par tādiem vēl tikai kļūs. Redzēja Ukrainas nesalaužamo garu. Mums no viņiem ir daudz ko mācīties. Sarunā ar «OVV» arī par civilo aizsardzību, kas pat uz papīra nedarbojas, jauno Saeimu, kas ir pulka labāka par aizejošo, un to, kādēļ uzrakstījis pieteikumu, lai iestātos Zemessardzē.

– Cik Ukrainā šobrīd viss ir slikti, cik tur viss cerīgi?

– Dzīvē mēs visu vairāk vai mazāk uztveram caur salīdzinājumu, un, ja skatāmies, kas pašu pusē notiek, situācija ir bēdīga. Daudzi domā, ka viņiem nevajag militāro dienestu, taisa protesta gājienus. Diemžēl jāatzīst, ka mēs paši sevi nespējam aizsargāt, bet paļauties tikai uz NATO – tas nav pareizi. Kad Padomju Savienība ienāca Latvijā, mums armijā bija 45 000 cilvēku. Neskaitot vēl, cik tūkstoši aizsargu. Tagad tas būtu tikai sapnis.

– Laikam pat 20 000 nesanāk.

– Nesanāk, nekas nesanāk. Mums ir kaut kādi 3000 armijā un Zemessardze.

– Plus Ieslodzījuma vietu pārvalde un robežsardze, kas krīzes brīdī pieslēdzas.

– Tās nav kaujas spējīgas vienības. Redzot to daudzumu, ko ukraiņi liek pretī krievu agresijai, saprotu, ka mēs pa šo laiku esam daudz ko pazaudējuši. Visu laiku gājām uz profesionālu armiju un noniecinājām Zemessardzi. Tagad mēs cenšamies rekrutēt, bet rekrutēt nav ko. Mums ir pilnīgi krasi jāmaina domāšana. Uz Ukrainu jāskatās no tādas pozīcijas, ko mēs varam mācīties no tā visa.

– Faktiski mums Ukrainas situācija jāpielaiko Latvijas apstākļiem.

– Jā. Ar šo Ukrainas situāciju mums jāizgaismo savas problēmas. Pašlaik mēs diezgan vieglprātīgi izturamies pret savu valsti. Putins ir pateicis, ka viņš apvienos valstis bijušās Padomju Savienības ietvaros, un mums jāsaprot, ka bijām Padomju Savienības sastāvdaļa. Pavisam nesen atkal izskanēja draudi Baltijas valstīm, ka esam tikai tādas pundurvalstis. Viņu propagandisti saka to, ko režīms domā. Viņi gatavo cilvēkus.

– Tajā pašā laikā, lokāli raugoties, arī Ogres publikai tīmeklī ir grupas un lapas, kurās aizliegts runāt par karu. Viņi negrib neko redzēt.

– Nevis negrib neko redzēt, bet viņi ir prokrieviski. Tā ir tā piektā kolonna, ar kuru mēs tik ilgi esam ņergājušies un ielaiduši kā slimību. Tagad no tās slimības ļoti grūti tikt vaļā. Drīz jau būs gads, kopš Ukrainā notiek pilna mēroga karš. Tas ir ļoti tuvu. Mēs pie tā pierodam, pierodam pie kara ziņu virsrakstiem, un tas ir ļoti bīstami. Mēs jau 2014. gadā Ukrainā notiekošo uztvērām ļoti nopietni. Kamēr pasaule nereaģēja, mēs te, Ogrē, jau rīkojām atbalsta koncertus, uzņēmām ukraiņu bērnus. Darījām visu, lai ukraiņus atbalstītu. Arī tagad to darām.

– Lasīju militārajos čatos, ka civiliedzīvotāju glābšanā un aizsardzībā milzīga nozīme ir pašvaldību mērijām. Apstākļos, kad trūkst sakaru, trūkst nodrošinājuma. Varat pakomentēt?

– Protams! Neviens tik labi nepārzina situāciju, kā pašvaldību vadītāji. Kā mērs. Mums, piemēram, novadā ir 16 pagastu un 4 pilsētas. Tas ir liels kokteilis, bet, pārzinot vietējo dzīvi, mēs tāpēc arī neesam likvidējuši pagastu pārvaldes. Pagastu pārvaldnieki ir mūsu acis un ausis uz vietas, kas mums ziņo par katru lietu, kas ir vajadzīga. Es domāju, tas ir pareizi. Šobrīd mēs daudz varam mācīties no ukraiņiem – kā reaģēt, kā izbēgt, kādi objekti ir bīstami, bet mums tāpat nebūs divu lietu, kas ir viņu priekšrocība, – mums nav Ukrainas plašumu, kur krievs iestrēga – kumoss izrādījās par lielu. Un mums nav šā milzīgā cilvēkresursa.

– Turklāt tāda, kas ir pārliecināts par to, ka jācīnās. Viņiem socioloģijas rādītāji ir pie 90%. Fenomenāli!

– Cepuri nost! Pie mums strādāja viena ukraiņu brigāde, cēla Ogres vidusskolu. Tad sākās karš. Vīri varēja turpināt te strādāt, varēja izsaukt savas ģimenes un dzīvot šeit. Bet viņi visi atbrauca uz karu. Karot par savu valsti. Tas izraisa cieņu. Bet mums pa šiem gadiem ir iemācīta tolerance pret okupantiem. Tolerance pret tiem, kas iekaroja mūsu valsti, kas šāva mūsu vectēvus. Mēs piedzīvojām Krievijas agresiju, mēs piedzīvojām Baigo gadu. Vainīgie nesaņēma sodu, viņos parādījās nesodāmības sajūta. Tagad ir jānovelk robeža. Mums vairs nav vidusceļa. Šodien latviešu intereses ir augstākas. Un ukraiņi ir cieši ar mums saistīti. Ja Ukraina krīt, tad var krist arī Latvijas neatkarība.

– Domino. Bet atgriezīsimies pie civilās aizsardzības. Valsts kontrole tikko sniedza iznīcinošu atzinumu par civilās aizsardzības sistēmu Latvijā. Kas notiek, ja, pieņemsim, krievu okupanti atnāk un uzlaiž gaisā Ķeguma HES. Lasīju, ka līdz 40% teritorijas Ogrē un Ikšķilē aiziet zem ūdens, un tur ir tūkstoši cilvēku, kuriem nekavējoties būs vajadzīga palīdzība. Vai šobrīd ir sistēma, kā cilvēkus dabūt laukā?

– Nav sistēmas. Par to Ķeguma HES gan ir pārspīlēts. Ogre mazāk ciestu.

– To es lasīju Ķeguma HES aizsardzības plānā. 30 līdz 40%.

– Nu, ja tiek skarts Rīgas HES, tad galvaspilsētai tuvojas vilnis sešu metru augstumā. Un tās Ķengaraga blokmājas, vai tās izturēs to vilni? Bet – jā, mums nav ne tādas jaudas, ne kapacitātes. Mums nav pat patvertnes, kur cilvēkiem paglābties. Atceramies, ka Ogre no 3500 iedzīvotājiem ir izaugusi līdz 25 000. Un Ukrainas pieredze rāda, ka lielākoties cilvēki iet bojā ceļā uz patvertni. Mums trikotāžas kombinātā patvertne ir bijusi. Bet tagad kombināts ir privāta teritorija, un no daudzdzīvokļu mājām vairs neaizies uz turieni. Daudzdzīvokļu namos ir pagrabi, bet tur sabūvēti šķūnīši. Tas, protams, ir aktuāls jautājums. Vēl vairāk mani uztrauc – ja notiek iebrukums vai uzlidojums, man skolā ir pāri par 1000 skolēnu! Ja pazūd sakari, mums jābūt plānam, kur mēs viņus liekam un kā vecāki var savus bērnus dabūt.

– Un vēl ir slimnīca!

– Un slimnīcu nevar vienkārši evakuēt. Tur ir reanimācija. Pie tā visa mēs arī tagad strādājam.

– Faktiski šis darbs lielā mērā ir nokavēts.

– Pirms sabruka Padomju Savienība, mums bija patvertnes, skolās mācīja civilo aizsardzību. Visi zināja, kas jādara, ja sākas atomkarš. Tagad šie jautājumi atkal kļūst aktuāli. Un vienlaikus mums ir energoresursu krīze, cilvēki nespēj samaksāt rēķinus. Var veidoties nemieri. Tā ir kā lavīna, kas pašlaik nāk mums pāri.

– Situācija jau tā ir sarežģīta, un tagad atklājas, ka mums trūkst policistu, robežsargu, ugunsdzēsēju. Kā tas nākas, ka viss ir palaists garām?

– Iekšlietu sistēmā ir ielaistas fundamentālas kļūdas, tā ir ļoti prokrieviska. Ja bērns iet pa ielu ar Ukrainas karogu un viņu piekauj, bet policija negrib ierosināt procesu, tas nav normāli. Tikai, kad iekšlietu dienesti kļūs pilnībā lojāli, tie varēs veidot daļu no militārā formējuma, uz ko paļauties krīzes stundā. Paskatāmies, kā Šveicē – viņi visi zina, kas tādā brīdī jādara, katram zemessargam mājās ir ierocis.

– Un katram lauksaimniekam šķūnī stāv bruņumašīna.

– Jā! Viņi ir gatavi piedalīties procesos un zina, no kura kalna labības vezumu nolaist, kas ceļu ienaidniekam nobloķētu.

– Un te mēs nonākam atpakaļ pie brīvprātības. Pie mums daudzi grib dzert Latte kafiju, kamēr kāds cits viņa vietā ies un darīs.

– Nebūs tā! Ir mātes, kas saka – es nelaidīšu savus bērniņus karot, bet tad kādam citam jālaiž savi bērni karot par svešu valsti? Tā jūs to domājat?!

Mūsu tēvi un vectēvi ir cīnījušies par šo valsti. Tikai tāpēc tā pastāv. Mēs, pienākuma vadīti, mainījām nosaukumus ielām Ogrē. Bet, ja man cilvēks var uzzvanīt un pateikt, ka mēs šeit tādu Janumu nepazīstam, tad esam palaiduši kaut ko garām. Tā ir kauna lieta nezināt, kas bija virsnieks Janums, kurš Berlīnes aplenkumā izglāba no drošas nāves ap 1000 latviešu karavīru. Šis virsnieks no Codes saprata, kā noreaģēt, un pieņēma lēmumu. Viņš rīkojās!

– Vai jaunā koalīcija būs rīkoties spējīga? Vai tā būs labāka bez atparistiem un bordānistiem.

– Man šķiet, jaunā koalīcija būs daudz rīcībspējīgāka. Mēs jau paeksperimentējām ar to vājprātu, kāds bija pagājušajā Saeimā. Tā bija viena no sliktākajām Saeimām, kāda vispār bijusi. Jaunā būs daudz labāka, daudz pārliecinošāka. Vēlētāju vairākums ir nobalsojis par konservatīvām vērtībām. Tagad nav aktuālāka jautājuma par Latvijas valsts pastāvēšanu un Latvijas valsts labklājību. Lai cilvēki pie pašreizējā sadārdzinājuma netiktu izputināti. Tas ir galvenais šā brīža uzdevums. Un nevis kaut kādas varavīksnes un dzimumu maiņas. Tās ir pseidoproblēmas.

– Bet jaunajā koalīcijā šīs pseidoproblēmas tiks risinātas?

– Nē, netiks. Kad karš klauvē pie tavām mājas durvīm, viss liekais, nevajadzīgais atkrīt. Paliek tikai tas, kas īsts un patiess.

Šobrīd ir pienācis laiks līderiem, jo tieši neizlēmība valsti var pazudināt. Ja Zelenskis būtu nobijies…

– Un viņam piedāvāja izbraukt no valsts…

– Ja viņš būtu izbraucis, Ukraina būtu kritusi. Redz, kā sanāk. No komiķa un āksta var dzimt prezidents. Bet no prezidenta var arī dzimt āksts. Putins ir āksts un nīstamākā persona pasaulē. Bet Zelenskis no komiķa ir kļuvis par izcilu prezidentu. Un tas ir tas Januma faktors. Līdera faktors. Ir atšķirīgi lēmumi, bet kādam šie lēmumi jāpieņem. Tāpēc mums līderi jāatbalsta. Piemēram, es varbūt neesmu objektīvs pret «Vienotību» kā pret partiju, bet vēlos uzteikt Rinkēviča darbu. Viņš parādīja, ka ārpolitikā var daudz ko izdarīt ar kārtīgu aknu. Rinkēvičs īstajā brīdī uzņēmās uz sevi to, ko nevarēja izdarīt Kariņš. Ja mēs pārstāsim koncentrēties uz viduvējām personībām un pārstāsim knābāt viens otru un noniecināt, tad mums arī kaut kas labs izveidosies.

– Noslēgumā personiskāks jautājums. Nesen zaudējāt tēvu, tikko bijāt arī Ukrainā, kur nāve ir ikdiena. Jūs baidāties no nāves?

– Tu esi karotājs tikai tad, kad tu pieņem nāvi, kad esi gatavs mirt. Tad tu kļūsti neuzvarams. Man ir 50 gadu, un uzskatu, nav labāka veida, kā aiziet no dzīves, cīnoties par savu valsti. Vēl neesmu to nevienam teicis – esmu iesniedzis dokumentus Zemessardzē, 54. bataljonā. Gribu ar personīgo piemēru parādīt, ka jāstājas Zemessardzē.

Šajā braucienā es saskāros ar nāvi. Štābā kad mēs bijām, tuvumā notika kauja. Tanki uzbruka. Kāds ienāca telpā un teica – mums ir divsimtais. Nolika papīrus uz galda – lai formē. Tas kritušais bija divdesmitpiecgadīgs čalis. Grūti, smagi apzināties to, ka tas nebūs ne pirmais, ne pēdējais. Tā ir tāda gaļas mašīna, kas samaļ šos jaunos cilvēkus. Bet viņiem nav cita ceļa. Un Ukraina būs un pastāvēs. Ukrainā ir dzimis gars, kas nav salaužams. Vai mēs spēsim atdzīvināt šo garu mūsos un parādīt ne tikai politisko spēku vienotību, bet vienotību tautā? Beidzot mums šis jautājums sev pašiem jāuzdod. Ko tu pats darīsi, lai aizstāvētu savu valsti? Es neesmu gatavs doties ar ubaga tarbu pa pasauli, pazaudējot savu valsti. Es labi apzinos, ka pilsētu vadītāji, kas pirmie novācām okupācijas pieminekļus, esam pirmais mērķis, ja šeit kaut kas sākas. Un tādā gadījumā mans uzdevums būs pēc iespējas vairāk paraut sev līdzi…