Šogad «Zelta mikrofona» ceremoniju atklāja Latvijas hiphopa mākslinieku popūrijs. Uz skatuves kopā ar citiem Latvijā labi pazīstamiem reperiem kāpa arī ZEĻĢIS jeb īstajā vārdā Jānis Zeļģis. ZEĻĢIM ir 24 gadi, šogad viņš tika izvirzīts divām «Zelta mikrofona 2023» nominācijām – «Labākais debijas albums» un «Labākais hiphopa mūzikas albums». ZEĻĢIS nāk tepat no mūsu Lēdmanes.

– Kā vispār ir – būt lēdmanietim un iekļūt Latvijas mūzikas pasaulē, gūt ievērību tajā un arī tikt līdz «Zelta mikrofona» apbalvošanas ceremonijas atklāšanai, lai uzstātos kopā ar citiem reperiem, kas jau sen iekarojuši savu vārdu?

– Tās noteikti ir neaprakstāmas sajūtas. Man gan jāteic, ka viss, ko līdz šim esmu darījis, savā ziņā ir bijis tendēts uz šāda veida izaugsmi, sasniegumiem u. tml. Ja runājam par vidi, kurā es augu, man vienmēr bijusi vēlme būt labākajam un ar kaut ko paspīdēt. Katrā lietā, ko es daru, no sevis gribu izspiest maksimumu. Atzīšos, es jūtos tiešām patīkami, nemaz negaidīju, ka viss notiks tik strauji un pa tām mūzikas kāpnītēm tikšu gana augstu, kaut gan ļoti daudz kas ir jāpaveic un daudz jāsasniedz. Bet sajūta ir lieliska. Gan žanra pārstāvji, gan klausītāji, gan kopumā mūzikas industrija to visu novērtē. Ir prieks censties arī turpmāk.

Kā lēdmanietim tas ir vēl jo īpašāk, jo pagastiņš ir mazs. Man bija svarīgi izsisties un sevi parādīt. Priecājos, ka atsaucība no savējiem ir milzīga, visi tevi pazīst. Zina, ko tu esi paveicis, ko izdarījis. Un mēģina atbalstīt, kā vien tas ir iespējams. To tu ārkārtīgi jūti. Un tā laikam ir vissvarīgākā sajūta.

– Plašāka publika jūs iepazina kā repa cīņas «371 Battle» trešās sezonas finālistu. Kā tikāt līdz šim projektam?

– Bija pagājis jau kāds laiciņš, aptuveni gadu jau nodarbojos ar repu. Sapratu, ka man vajadzētu kaut ko pamēģināt, kaut kā sevi izaicināt. Mūsu žanra ietvaros notika «371 Battle». Jā, es jau gadiem vēroju šo projektu. Vienā brīdī atskārtu, ja gribu iet tālāk – nākamajā solī un augstākā fāzē, tad man vajadzētu sevi patestēt un izmēģināt kaut ko šādu. Jo tas koncepts šķita interesants. Likās, jā, ja es tikšu šeit, tas man būs noderīgs pārbaudījums, es daudz ko iemācīšos. Es aizsūtīju pieteikumu sezonai, mani paņēma, jo laikam uzskatīja, ka esmu gana labs. Bet pārējais, tā teikt, jau ir vēsture.

– «371 Battle», šķiet, bija tāds kā visa sākums. Kā ceļš tālāk virzījās uz augšu pa karjeras kāpnēm?

– Es jau biju izdevis pirmās dziesmas, pirmos singlus. Tas, varētu teikt, bija tāds kā starpposms līdz plašākai auditorijai. Noteikti to varētu iezīmēt kā sākumu. Jo tomēr «371 Battle» uz to brīdi bija lielāka auditorija, nekā es pats spēju savākt, izdodot savas pirmās dziesmas. Tas, protams, bija milzīgs atspēriens. Jāteic, ka man ļoti paveicās, jo citiem ļoti patika, kā es biju sagatavojies un sevi pasniedzu. Es biju tāds kā sezonas favorīts, pat neraugoties uz to, ka šajā projektā neuzvarēju. Bet par šīm cīņām bija ļoti labas atsauksmes, daudz skatījumu, līdz ar to mana popularitāte diezgan strauji sāka augt. Es turpināju izdot singlus, cilvēki tos klausījās, viņiem gāja pie sirds, viņi novērtēja mani. Tā ka «371 Battle» platforma man iedeva ļoti daudz – bija izdevība gan parādīt sevi kā skatuves mākslinieku, gan to, kādus tekstus es varu sagatavot. Kā es protu spēlēt ar kameru, publiku un visu pārējo. Un vispār prasme uzstāties un arī iespēja pārkāpt baiļu slieksnim – tas viss kopumā – man nāca tikai par labu.

– Kāpēc no visiem mūzikas žanriem izvēlējāties tieši repu?

– Man tas ir tuvs jau kopš bērnības. Vienmēr to esmu klausījies – tas manā dzīvē ir žanrs numur viens. Gan latviešu, gan ārzemju reps. Protams, man vienmēr patikusi visāda mūzika un es klausos dažādus žanrus. Arī pats esmu mācījies Mūzikas skolā – spēlēju klavieres, līdz ar to klasiskā mūzika man nāca roku rokā. Bet reps kaut kā vienmēr bija blakus.

– Jūsu favorīts vienmēr bijis Ozols.

– Pašā bērnībā noteikti. Īstenībā, pateicoties viņam, es iemīlēju latviešu repu. Bet paralēli klausījos arī citus. Es Ozolu ļoti cienu, viņš ir viens no latviešu repa leģendām. Gadiem ejot un man augot, gaume pamainījusies, bet Ozolam liels paldies, ka viņš parādīja, kas reps tāds ir. Un tajā laikā es ļoti par viņu fanoju.

Bet, ja runājam par to, kas vēl manai sirdij tuvs, noteikti tā ir latviešu valoda un literatūra, arī runa kā tāda. Vienā brīdī to savilku kopā. Bet, principā, savus pirmos tekstus repa stilā es sāku rakstīt jau samērā sen, bet uz diezgan ilgu laiku es to biju nolicis maliņā. Atklāti sakot, līdz 2019. gadam man prātā nebija ienācis, ka būšu reperis. Bet man patika ar draugiem izdomāt tekstus un tādā veidā labi pavadīt laiku. Tad vienu vakaru es braucu mājās un sāku tos sacerēt. Uzliku fonā mūziku un sāku bārstīt savas domas un kaut kādā veidā izteikties. Tā es pāris dienu laikā uzrakstīju savu pirmo dziesmu «Sākums». Parādīju draugiem, kolēģiem. Visi teica, ka sanācis baigi forši, man tā jāpublicē un jālaiž tautās, ka ir milzīgs potenciāls. Ieklausījos apkārtējos, arī paškritiski spēju izvērtēt, ka nav nemaz tik traki. Uztaisīju dziesmai klipu (to joprojām var atrast internetā), un tā viss sākās.

Atklāti sakot, kad mācījos Mūzikas skolā, vienmēr teicu, ka nekad nenodarbošos ar mūziku, jo tajā laikā visa tā akadēmiskā puse man atņēma tik daudz prieka. Man ļoti patika spēlēt klavieres, bet solfedžo un mūzikas literatūra – visas tās lietas, kas vilkās līdzi, – mani nogurdināja, it īpaši tāpēc, ka man gribējās darīt kaut ko citu. Bet tad es aptvēru, ka mūzika taču ir tik dažāda un ir vairāki veidi, kā to dziesmu var uztaisīt. Tā sakot, nav robežu, un tu vari izteikties un dziedāt, kā vien vēlies. Tas viss man iepatikās un ļoti ierāva. Azarts bija milzīgs, un es sapratu – tas ir mans, to es gribu darīt tagad un arī turpmāk.

– Nedaudz parunāsim ar jums kā lēdmanieti, tagad gan jāsaka – bijušo.

– Līdz 9. klasei mācījos Lēdmanes pamatskolā, bet pēc tam izglītību turpināju galvaspilsētā – Rīgas Valsts tehnikumā. To gan nepabeidzu, jo aizgāju prom no pēdējā kursa un vidusskolas atestātu ieguvu tālmācībā. Pēc profesijas esmu komercpakalpojumu darbinieks.

Tad nu sanāk, ka pēdējos sešus gadus dzīvoju Rīgā – tagad kopā ar savu līgavu. Bet Lēdmane bija un ir manā sirdī. Es noteikti visu sakārtošu tā, lai varu būt gan Lēdmanē, gan Rīgā. Šobrīd uz savu dzimto pusi atbraucu tikai pa svētkiem. Nav galīgi reti, bet nav arī bieži.

– Kā bija «Zelta mikrofonā» kāpt uz skatuves kopā ar citiem reperiem?

– Vienreizēji! Tajā brīdī, kad mani uzrunāja un aicināja kopā ar citiem reperiem dziedāt popūriju, es reāli biju šokā.

– Pērn rudenī izdevāt savu debijas albumu «Paralēles».

– Pie tā tika strādāts pusotru gadu. Tas bija diezgan intensīvs periods. Gribēju, lai pirmais albums būtu gana piesātināts, bagātīgs – tajā ir 16 dziesmu. Es sev uzliku augstu latiņu, un brīžiem bija sajūta, ka nevaru to pārkāpt. Taču galu galā tas atmaksājās. Albums sanāca tieši tāds, kādu es vēlējos izdot, un man par to ir vislielākais prieks un gandarījums. Turklāt tas nāca pavisam dabiski. Un man bija prieks, ka cilvēki to novērtēja – gan kritiķi, gan tie, kas bija «Zelta mikrofona» žūrijā. Protams, arī klausītāji. Liels darbs ielikts, bet tas arī attaisnojās.

– Savulaik bijāt soļotājs un trenējāties Lielvārdes novada Sporta centrā.

– Kopš 2. klases es trenējos vieglatlētikā, tā arī praktiski visu līdzšinējo dzīvi biju saistīts ar sportu. 6. klasē sāku soļot. Treneris kādā nodarbībā piedāvāja pamēģināt. Tā arī izdarīju, likās interesanti, pasoļoju nedaudz. Pēc nedēļas jau braucu uz pirmajām sacensībām.

– Un jums bija diezgan labi rezultāti. Piemēram, 2017. gadā izcīnījāt 1. vietu Latvijas čempionātā soļošanā 10 000 metru distancē.

– Uzvarēju jau pirmajās sacensībās – viena kilometra distancē bērniem. Emocijas sita augstu vilni, un es sapratu, ja jau pašā sākumā tik labi panākumi, tad noteikti jāturpina.

– Bet sapnis sacensties par uzvaru soļošanas sacensībās jums pārvērtās par sapni iesoļot mūzikā. Tagad vairs nenodarbojaties ar šo sporta veidu.

– Pagāja laiks, un es kaut kā organiski no tā atsvešinājos. Gribējās nodarboties ar mūziku. Man bija tik daudz lietu, ko darīt, kaut kā no tās soļošanas bišku attālinājos. Arī pēdējās sacensībās rezultāti nebija tik labi, un pašam zuda motivācija, līdz ar to es aizgāju. Sākumā gan par to visu bija nedaudz tāda rūgtuma sajūta. Bet es atradu sevi mūzikā, līdz ar to šobrīd daru to, ko mīlu. Un tas arī nes kaut kādus augļus.