Jaunu un vecu likstu glābšana vecā stilā?

[ A+ ] /[ A- ]

Nesekmīgie valstiskie pārkārtojumi sevi diskreditējuši līdz mielēm. No deviņdesmito gadu Godmaņa šoka terapijas līdz šai baltai dienai dzīvojam vienā pastāvīgā spriedzē. Tas nav tikai trūkuma, netaisnības, diskriminācijas, bet arī cilvēka drošības faktors un sāpīgs jautājums, cik ilgi vēl ciesties, līdz «debesīs labāk`i būs»?

Kas kaitēja nedzīvot tik jaukā Dievzemītē: ne mums zemestrīču, ne taifūnu, ne cunami, ne kobru, ne žņaudzējčūsku, ne skorpionu, ne malārijas odu, ne Austrālijas plūdu… Ja laikus sapotējamies, arī pašu mīļās ērces nav bīstamas, ja laikus atveram acis, arī no tām dažām indīgo sēņu pasugām nebaidāmies… Nedz mums vērienīgas mafijas, nedz valsts nodevības līmeņa cienīgas noziedzības (atklātas), bet valstisko drošības kantoru mētāšanās ne vien blamē sevi, bet atražo bailes un nedrošību.

Neaiztiec mani!

«Ja man nav izdevies neko mainīt, tad ar šo savu soli aicinu katru Latvijas iedzīvotāju padomāt par savu atbildību, sniegt padomus, palīdzēt, domāt līdzi un darboties līdzi, nevis tikai aktīvi kritizēt,» pamatojot savu demisiju, norāda L. Mūrniece. Šādu izteikumu, jādomā, gaidījām vismazāk. Bet, ja tāds izskanējis, daži šīs daiļrunības paudumi pēc komentāriem uzprasās paši. Pirmkārt, ja nu reiz valsts iekšlietas tā izgāžas, tad kur mana vaina un atbildība? Otrkārt, par politisko atbildību šaubu nav, tā šoreiz pašas Mūrnieces daļa: pirmais signāls bija apšaubāmie varas soļi pret žurnālisti un Neo, klaču veicināšana un neievēlēšana Saeimā, otrais – notikumi Jēkabpilī, kuriem sekoja neadekvāta rīcība, atstādinot un tad atjaunojot darbā Intu Ķuzi, trešais – garnadži policistu formās, kur klāt vēl nācis policists narkodīleris, nemaz nerunājot par nespēju analizēt, atzīt kļūdas un pēdējā laikā sarunāto, kas pagalam nepiedienīgs ministres mēlei, kura pamanījusies vainot visus, izņemot sevi. Turklāt apvainojumi biruši kā no pārpilnības raga – kauninot Juri Rekšņu, Jāni Ādamsonu, Dzintaru Jaundžeikaru, piedevām atkal nolaižoties līdz aizkaitinātu skuķu līmenim, ka, piemēram, Pēteris Apinis viņu apsaukājis… (izlasīju Apiņa kritiku, bet nekā tāda neatradu), bet pati ministre Jurģi Liepnieku bērnišķīgā kārtā salīdzina ar šuneli – nu kaut kā smieklīgi un nožēlojami. Tad vēl – ko nozīmē nekritizēt? Turēt muti? Lai neviens nepamanītu, ka tur, kur stāvoklis uzliek atbildīgus pienākumus, nav vietas gražīgam «neaiztiec mani!»?

Dvēsele vaļā un darbosimies līdzi

Ar aizvainojumā uzmestu lūpu savas demisijas cēloņos sarindoti žurnālisti… Jānokaunas arī man, bet ar piebildi: lai kā arī nesimpatizētu kāds no politiskajiem spēkiem, nevaru iegrimt aklumā, kad redzu to, kā nav un neredzu to, kas ir… Visu to saliekot kopā, diemžēl, ministre ar neslēptu zaļzemnieku atbalstu labi piestrādājusi arī pie pēdējo pogu izgriešanas Vienotības vestei, un nu tas apģērba gabals kā dvēsele vaļā…

Visbeidzot grūti iedomāties, kā mēs varētu «līdzi darboties»? Reiz jau darbojāmies itin vērienīgi: zemessardze bija liels un neatsverams spēks un palīgs policijai. Pateicībā par šo patriotisko kalpošanu zemessargiem valsts vārdā atņēma ieročus (arī par savu naudu pirktos) un iespēra sev uzticamiem sargiem ar kāju – nemulstot un neatvainojoties. Bet tagad velti saukt pēc mirušā sirdsapziņas… Nepasakot, kā šī «līdzi darbošanās» izpaudīsies, tā izskatās vai nu pēc teatrālas tukšvārdības vai neglītas glābšanās no kritikas, kas līdzinās muļķībai kā visu nelaimju mātei… Un pavisam komiska kļūst māžošanās tad, kad aizskartais demagoģiskā manierē liek galdā savu «lielāko trumpi»: ja esi tik gudrs, nāc manā vietā un parādi, nevis kritizē! Te gribas iztikt ar līdzību – ja žurnālisti kritizē arī dakterus un slakterus, tad viņiem arī jāārstē ļautiņi un jākļūst par lopu kāvējiem? Man domāt, katram savs, bet, ja tu ar savu netiec galā, ej prom!

Sargā sevi pats, tad Dievs tevi sargās!

Kad nu iet, tad iet no vietas. Kas to būtu domājis, ka popkorns un kola piederas pie kino kultūras, kur bez kaujas lodēm vairs neiztikt. Prātam neaptverami, bet varas reakcija banāli vecā – revidēt, pārskatīt, atbruņot, reglamentēt, izvērtēt un pareizi iegrāmatot. Bet kas izvērtēs izvērtētājus, piemēram, no tās pašas policijas, kur šad tad šauj viens uz otru? Turklāt tikmēr, kamēr nav radīta dvēselē ielīšanas tehnoloģija, ar ieroča atļauju apgādāsies jebkurš Zikovam līdzīgais, – kas gana uzņēmīgs, lai savāktu visus birokrātiskos papīrīšus, labi situēts, izglītots un inteliģents pēc skata un attiecīgo struktūru labi ieredzēts…

Bet cēloņa sakne slēpjas tur, ka valsts neanalizē un cilvēkam nedod atbildes pēc būtības – piemēram, kas notika Jēkabpilī un kas vēl var notikt, ciktāl iekšlietu ministrs ir policijas aukle un ciktāl atbildīgs pavēlnieks ar gudriem, stingriem, izšķirošiem un profesionāliem lēmumiem, ciktāl drošību cilvēkam garantē valsts un ciktāl jābruņojas pašam? Cik no likumīgi reģistrētiem ieročiem glabāti, nēsāti, lietoti likumīgi un cik –  nelikumīgi? Bet, ja būsim bruņoti visi, cik apšausim cits citu un cik droši ap sirdi būs mums, un cik nedroši bandītiem? Vai nebūs kā Moldovā, kur tad, kad atļāva turēt stroķus, divkārt samazinājās noziedzība, ievērojami palielinoties līķu skaitam…?

Bet, kamēr būtības vietā vienas gražīgas apvainošanās, demisijas, kosmētisku reformu imitācijas, laucinieks (un ne tikai laucinieks), kas radis paļauties uz saviem spēkiem, varbūt morāli tiesisks aizstāvēties pats – gan legāli, gan nelegāli, nevis putenī gaidīt policiju ierodamies pēc pāris dienām…