Jēdzienu maldos

[ A+ ] /[ A- ]

Bieži dzirdam rūgtus vārdus, ka mīlam Latviju, bet nemīlam savu valsti

 

Valsts Prezidents kaunina visus, kas tā runā, bet paša argumentu vietā līdzīgs patoss. Visi strīdi ir neauglīgi, ja runājam par lietām, kurām dažādas jēdzienu izpratnes. Vēl sliktāk, ja lietojam vārdus izplūdušās vai pilnīgi pretējās nozīmēs. Bet lietas būtība nemaz nav tik sarežģīta, ja nemaldāmies saturā.

 

Pirmkārt, ar valsts noliegšanu diez vai kāds «koķetē», kā to apgalvo Prezidents,  un diez vai tik ļoti «neizprot» valsti, kā viņam liekas. Otrkārt, lai dalītu cilvēkus tajos, kas izprot, un tajos, kas neizprot, tad nekaitētu skaidri norādīt, par kādu izpratni ir runa. Un precīzi jādefinē, piemēram, kas ir zeme, tēvzeme, tauta, valsts, vara, režīms… Treškārt, izplūdis arī Prezidenta sakāmais, kas pamato valsts jēdzienu: «Valsts ir mūsu brīvība, kas izcīnīta. Tā ir tauta un zeme, kurai mēs esam piederīgi; zeme, kurā runājam latviešu valodā…. » No šī uzskaitītā aizkustinājuma pazudusi tā valsts saturiskā daļa, kura saprotama ar vārdiem – valstiskums, valdīšana, režīms, vara, kurai jāuzņemas vislielākā atbildība par Latviju, jo neviena cita rokās šī ietekmīgā instrumenta (varas) nav – kā vien pašas varas rokās.

 

Tēvzeme un valsts

Patiesībā nav nemaz tik grūti iejūsmināties arī tajā pacilātībā, ko centušies uzburt Prezidenta runu rakstītāji. Bet, tā kā tur skarts vien neauglīgs strīds par to, kā savu valsti mīlēt, runas dzejiskums nav izcēlis tos toņus, kas saistāmi ar valsts jēdziena klasisko definīciju. Jo, apkopojot neskaitāmas versijas, – «valsts ir varas organizācija un funkcionēšanas tiesiskā forma, ar patstāvīgi veidotu savu valsts iekšpolitiku un ārpolitiku, savā darbībā balstīdamies uz likumiem, kurus pieņem kāda valdīšanas institūcija (Latvijā – Saeima) un iedzīvina šās institūcijas izpildu darbinieki (Ministru kabinets jeb valdība)».

Jā, katrai valstij ir savs iedzīvotāju kopums – tauta, teritorija (zeme, Tēvzeme) un suverenitāte (patstāvība varas izpratnē), kas izslēdz ārvalstu varu, izņemot gadījumus, kad pati valsts brīvprātīgi piekrīt savas suverenitātes ierobežošanai. Un tieši tāpēc teicienam «es mīlu Latviju, bet nemīlu šo valsti», ir vienkārša, bet dziļa jēga. Jo ar Latviju (Tēvzemi) saprotama teritorija, tās iedzīvotāji, vieta, kur esam dzimuši, galu galā arī dzimtene ar tās skaistumu, vēsturi, ļaužu tikumiem un identitāti. VALSTS ziņā ir valstisko procesu vadīšana, valdīšana un pārvaldīšana. Valstisko daļu varam dēvēt arī par varu, režīmu: tā ir valdīšana ar likuma varu, likuma robežās arī ar piespiedu varu (policija, prokuratūra, tiesa). Var iebilst, ka atbilstoši Satversmei suverēnā (augstākā) vara pieder Latvijas tautai un pēc likuma burta un gara tieši tauta ir saimnieks savā zemē, augstākais «soģis un valdnieks», bet patiesībā tautas vara Latvijā ir vāji nosacīta, jo novēlēšana reizi četros gados ir ārkārtīgi pasīva un nenozīmīga politika, jo rezultātu vairāk nosaka nauda, reklāmas, nevis vēlētājs. Bet vēlēšanu starplaikos varas attieksme pret vēlētājiem bieži vien ciniska, vienaldzīga un tautu ignorējoša. Arī lielākā daļa referendumu, kur suverēnā vara izpaužas tieši, bijuši drīzāk režīma atrunāti nekā pierunāti.

 

Valsts un pilsoņi

Augstas amatpersonas bieži aizrunājas, ka valsts esam mēs paši, tā sakot, visi… Bet kā tad ar valstisko atbildību? Jo, kur atbild visi, tur neatbild neviens, un kā es varu atbildēt par varas kļūdām? Protams, zināma pilsoņu ietekme valstiskumā ir, bet vāja. Jo, pirmkārt, valsts lietas var iespaidot tikai tie iedzīvotāji (pilsoņi), kuriem atbilstoši likumam ir tiesības vēlēt valsts parlamentu, piedalīties pašvaldību vēlēšanās vai tapt ievēlētiem. Otrkārt, ievēlēto deputātu proporcijas jau gadiem būtiski nemainās, līdz ar to pilsoņu ietekme uz varu ir nenozīmīga. Treškārt, paziņojumi, ka valsts esam mēs visi, uztverama kā konkrētas valstiskās atbildības novelšana uz nekonkrētu (visu) pilsoņu pleciem. Ceturtkārt, bezgala zelētais teiciens būtu precīzāks, ja tiktu galvots, ka mēs mīlam savu Latviju, Tēvzemi (teritoriju, dabu, tautu, valodu, vēsturi…), taču nemīlam valsts režīmu, bet būtību tas nemaina, ja nemaldāmies jēdzienos. Piektkārt, sakāmais, ka valdība ir tāda, kādu ievēlējām, no tiešiem meliem atšķiras ar aplinkus meliem, jo vēlētājs nevēl ne partiju, ne tās vadību, ne valdošo koalīciju, ne Ministru kabinetu, ne Ministru prezidentu, ne Valsts Prezidentu, kurš rezonē – jo tālāk, jo liekulīgāk: «Valsts esam mēs paši un mēs katrs veidojam šo Latvijas valsti … ar savu sabiedrisko un politisko darbību un atbildību.» Kad indivīds patiešām vēlas ietekmēt valsts lietas pēc būtības, tad referenduma ierosināšanai valsts vārdā no nabaga plēš divus latus, valsts vārdā kaunina tieši par to, ka cilvēks lēmis īstenot «savu sabiedrisko un politisko darbību un atbildību», ka lēmis izteikt savu viedokli, īstenojot tautas varu, ko nosaka valsts konstitūcija…

Prezidents aicina politikā: «Es aicinu piedalīties vēlēšanās un gudri, nevis spēlējoties vai protestējot, izmantot savu balsi. Pērn … aicināju jaunus cilvēkus nākt politikā. Aicinu vēlreiz – nāciet politikā!» Ja Prezidents jaunajiem ļaudīm nenorāda to naudas āderi, kas viņus iereklamēs un iecels politikā, tad tas ir tukšs lozungs, ja, protams, nebūs kāds, kas tīkos pēc vecās partejiskās siles politikas, kur vairāk par prātu un sirdsapziņu nepieciešama nauda, sakari un spēcīgi elkoņi… Bet, ja aicina piedalīties vēlēšanās «gudri», nedodot reālu izvēles iespēju, par ko balsot, tad tās ir pļāpas. Kamēr starp valsti un pilsoni eksistē tik krasas un netaisnas pretrunas, tikmēr arī es – mīlu Latviju, savu Tēvzemi, bet nemīlu šo valsti.