Kā izārstēties no alkoholisma

[ A+ ] /[ A- ]

Zinātne jau sen konstatējusi, ka alkoholisma attīstībā liela nozīme ir iedzimtībai. Tēvi un mātes bieži savu nelaimi nodod bērniem, ko paši saņēmuši pūrā no saviem vecākiem.

To jau Garlībs Merķelis teicis, ka «alkoholisma pamati mums jau sen ir ielikti». Pietiek jaunietim sākt lietot alkoholu un viņam vairs nav nekāda aizsargmehānisma – sākas strauja tieksme pēc alkohola. Jau no pirmajiem alkohola lietošanas mēģinājumiem jaunietis ātri vien nodzeras.

Iedzimtības upuri un dzērāji aiz bēdām

Visbiežāk raksturīga krustveida ģenētiskā pārmantojamība – meitām alkoholisms vairāk iedzimst no tēviem, dēliem – no mātēm. Taču var arī iedzimt no vectēviem un vecmammām. Zēna tēvs var būt pilnīgs nedzērājs, bet, ja pa mātes līniju senčos būs alkoholiķi un ģimenē piedzims meita, viņai var rasties nosliece uz alkoholu. Ja ģimenē kādam ir alkoholisms, tad bērni ļoti jāsargā no grādīgajiem dzērieniem, citādi viņi strauji sāks dzert.

Taču alkoholiķu vecāku bērnam pret alkoholu var rasties arī pretēja reakcija. Ja bērns ikdienā redz, kā tēvs vai vecaistēvs dienu dienā dzer un vemj, un mokās ar paģirām, zēnam var rasties tāds riebums pret alkoholu, ka viņš visu mūžu būs atturībnieks.

Bez iedzimtības faktoru upuriem ir arī tā saucamie dzērāji aiz bēdām, kuri izmanto alkoholu kā terapeitisko līdzekli. Ja cilvēkam ir nopietnas psiholoģiskās var psihoterapeitiskās problēmas (nav laimīgs ģimenē, nav piemērots darbs, attiecību problēmas utt.), tad vispirms jāārstē tās. Turklāt pie speciālista uz psihoterapijas seansiem visefektīvāk ir nākt visiem ģimenes locekļiem kopā.

Pierašanai pie alkoholisma paver ceļu arī ļoti lielais traumatisma īpatsvars. Teiksim, ja cilvēkam bijis smadzeņu satricinājums, ļoti ātri veidojas pierašana pie alkohola – gan ātri reibst, gan ātri veidojas atkarība.

Kā atpazīt slimību?

Pastāv alkohola atkarības sindroms, kura pamatā ir četras galvenās izpausmes. Pirmā pazīme ir tieksme. Baudot alkoholu, pirmie piedzīvojumi ir bijuši tik pozitīvi, ka tas fiksējas atmiņā un gribas to atkārtot. Un kad sākas jau patoloģija, šī tieksme ir kā psihes novirze. Sākumā tieksme atkal nobaudīt alkoholu ir uzmācīga, bet vēlāk kļūst nepārvarama. Alkoholiķi vada slimīga tieksme. Viņš savās domās koncentrējas uz šo patīkamo mirkli, alkoholiķim uzaust šī ideja, līdz ko tuvojas kādai kafejnīcai vai bāram – viņš nespēj tam paiet garām.

Otrā pazīme ir tolerances augšana pret alkoholu jeb mēra sajūtas trūkums reibumā. Alkoholiķis nekad neapstājas pie vienas glāzītes. Viņam iedzerot, parādās vēl spēcīgāka tieksme dzert. Cilvēkam, kurš jau sācis pie alkohola pierast, to vajag arvien vairāk un vairāk, jo iepriekšējā deva vairs reibumu neizraisa. Ja cilvēks sāk panest lielus alkohola daudzumus, tas ir pierādījums tam, ka sākusies slimība. Jo cilvēks gados jaunāks un pēc miesas uzbūves masīvāks, jo spēs panest lielākus alkohola kvantumus. Turpretī vājš, slimīgs, miesās izkrities cilvēks ar vāju nervu sistēmu panesīs ļoti maz, bet, vienalga, ir alkoholiķis – ja viņam jāpalielina deva, lai noreibtu.

Trešā pazīme. Ja alkohola vairs nav, cilvēkam sākas abstinences parādības jeb, tautas valodā runājot, paģiras. Tad cilvēks jūtas ļoti slikti, viņam ir gan fiziskie, gan neiroloģiskie, gan psihiskie traucējumi un paliek labi tikai tad, kad atkārtoti ieņem alkohola devu. Un tad sākas dzeršana vairākas dienas no vietas vai sistemātiski. Alkohols šim cilvēkam vajadzīgs jau kā pirmā nepieciešamības prece.

Ceturtā pazīme ir sekas – gan nervu sistēmas traucējumi, gan fiziskās veselības pasliktinājums, vājums, ātra nogurdināmība. Viena no pirmajām sekām ir miega pasliktināšanās. Alkoholiķis pārstāj dziļi un labi gulēt – jau ap pusnakti vai rīta pusē mostas un vairs nevar aizmigt. Tad rodas sirds, aknu, nieru problēmas, biežāk piemeklē infekcijas, un pēc tam sākas sociālie traucējumi – cilvēks vairs nespēj pilvērtīgi pastrādāt. Zūd uzņēmība un interese par kvalifikācijas celšanu, darbu kā tādu, savu ārieni un mājokli. Sākas degradācija.

Alkoholisma atkarība ir smaga, progresējoša slimība ar savu sākumu, norisi un galu. Gals šai slimībai ir plānprātība un nāve.

Ar šo ļaundabīgo slimību sirgst ļoti daudz cilvēku. Tāpēc ir svarīgi slimību atpazīt jau pašā sākumā. Proti, pamanīt pirmos mēra sajūtas zaudēšanas un piedzeršanās gadījumus, pirmās komplikācijas, agresivitātes rašanos un sekas sadzīvē.

Dzērājam mainās arī raksturs, paspilgtinās sliktās rakstura īpašības. Vienam pieaug agresivitāte, rupjība, citam otrādi – raksturs kļūst vājāks, cilvēks nespēj nevienam atteikt, pakļaujas citu ietekmei, zaudē gribasspēku. Ir divi dzērāju tipi: 1) eksplozīvie, kauslīgie; 2) gļēvie, nevarīgie – tie, par kuriem mēdz teikt «ļoti labs cilvēks».

Kā ārstēt?

Pēc iespējas ātrāk jāatrod labs speciālists, kas, pirmkārt, pierādīs cietušajam, ka viņam šī atkarība ir sākusies un vajadzīga palīdzība un arī pašam nepieciešams ieguldīt lielu darbu, lai spētu atbrīvoties no atkarības. Nevajadzētu kaunēties – jo ātrāk slimība atklāta, jo labāki būs ārstēšanās rezultāti. Nav nepieciešams doties uz stacionāru, tikpat efektīvi var ārstēties ambulatori.

Mums, mediķiem, ir zināms, ka pierašanas stadijā alkohols organismā pāriet narkotikā, opiumam līdzīgā savienojumā. Būtībā opiumāns, heroīnists ir tas pats, kas alkohola atkarīgais, bioķīmiski viņa smadzenēs noris līdzīgi procesi. Tiek izjaukta normāla kateholamīna vielmaiņa, it sevišķi baudu centros. Alkohols, pāriedams narkotiskā savienojumā, pārpludina smadzeņu šūnu receptorus. Līdz ar to, kad alkohola iedarbība izzūd, šie receptori ir tukši – dabīgā endorfīna veidošanās smadzenēs apstājas. Tāpēc alkohola atkarīgais ir diskomfortā un viņam labi kļūst tikai tad, kad iedzer.

Pārzinot šos bioķīmiskos procesus, cietušajam ir iespējams palīdzēt ar efektīviem medikamentiem. Mūsu modernā medicīna ir bruņota ar līdzekļiem, kuri palīdz sakārtot traucēto vielmaiņu cilvēka smadzenēs, un ārstēšanās rezultātā cilvēkam pazūd tieksme dzert. Šie līdzekļi gan ir padārgi.

Taču cietušajam, kurš izlemj ārstēties, jāatceras viena lieta – viņš nekad mūžā vairs mēreni alkoholu nelietos. Ir jāsaprot, ka viņa alkoholiķa karjera ir beigusies. Arī dzimšanas dienās pie galda viņš nedrīkstēs izdzert nevienu glāzīti, pretējā gadījumā atkal no jauna sāks dzert. Jo pa to laiku, kamēr nav dzēris, organisma tolerance pret alkoholu ir kritusies, un viņš var noreibt no vienas glāzītes. Šādam cilvēkam ir tikai divas iespējas – nodzerties vai nedzert nemaz visu atlikušo mūžu.

Pirmais solis ir pieņemt šo atsacīšanās domu. Ir jāuzraksta atvadu vēstule alkoholam un jāšķiras no tā kā savas dzīves lielākā ienaidnieka. Un tad, kad šis lēmums būs pieņemts, cilvēkam vairs nebūs grūti, jau pēc mēneša viņš jutīs priekšrocības, kādas ir tad, ja nedzer. Atjaunosies enerģija, darbaspējas, radīsies intereses, ģimene priecāsies, ka visi atkal ir kopā. Daudzi pārāk baidās no nedzērāja dzīves, taču pēc tam šie cilvēki jūtas laimīgi un nožēlo, ka alkoholam «» nepateica jau agrāk.

(No žurnāla «Mans Īpašums»)

 

Kā neitralizēt alkoholu

Jānis Stradiņš,

Dr. med., narkologs

125 grami medus ievērojami paātrina alkohola sadegšanu cilvēka organismā.

Pirmo reizi ar šo zinātnisko faktu saskāros dāņu zinātnieka Martensena Larsena publikācijā. Tā kā Martensens Larsens ir liela autoritāte alkoholisma ārstēšanas metožu atklāšanā, tad, ieraugot viņa vārdu blakus medus efektivitātei, šo faktu uztvēru ļoti nopietni un ar labiem panākumiem sāku izmantot savā mediķa praksē. Jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados alkoholisma ārstēšanā, dzert tieksmes, paģiru un saindēšanās simptomu likvidēšanā izmantojām šādu maisījumu:

5 ēdamkarotes medus, 5 citronu sula un 1,5 līdz 2 l minerālūdens.

Cilvēkiem, kuri, lietojot alkoholu, nejūt mēru un pārsniedz savu kritisko devu, šādu maisījumu arvien vajadzētu turēt pie rokas (lasiet – ledusskapī) un dzert vienmēr pēc glāzīšu cilāšanās. Retāk tad vajadzēs nākamajā dienā lāpīties un meklēt mediķu palīdzību. No alkohola atkarīgie pacienti bieži turpina dzert arī nākamajā dienā tieši tāpēc, ka nav atskaidrojušies un viņiem turpinās slimīgā tieksme dzert. Tieši tieksme ir pat izteiktāka nekā paģiras.

(No žurnāla «Mans Īpašums»)