Kā dēļ bijām un esam gatavi?

[ A+ ] /[ A- ]

Domāju tā

Kā dēļ bijām un esam gatavi?

Andris Upenieks

Mēdz teikt, ka laiks visu noliek savā vietā. Bet, ja paši nepieliekam roku, var arī nenolikt. Var nolikt, bet arī sagrozīti, šķībi, nepatiesi. Ne viens vien novadpētnieks šķendējies, ka nepierakstām tagadni, bet pēc gadiem to pētām pēc sklerozes mocītu ļaužu atmiņām. Ir arī tā – nu cik var? Piemēram, arī par tām pašām barikādēm… Bet kas vainas atkārtošanai – visu zināšanu mātei?

Pagātnes atskatā, pasakot vienu, noklusējot tam likumsakarīgi sekojošu otru, viegli kādam nodarīt pāri, aizskart… Barikādēs bija ne vien tūkstošiem ļaužu, bet arī simtiem tehnikas vienību. Kāds to traktoru, automašīnu, celtni, autobusu vadīja, bet kāds arī rīkoja, mudināja: brauc, ir jābrauc!… Pirms divdesmit gadiem Gunārs Preinbergs «Latvijas Vēstneša» 18.janvāra rakstā «Atspulgi» atgādina, ka lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģeris un satiksmes ministrs Jānis Janovskis ar premjera Ivara Godmaņa «svētību» sāka organizēt smagās lauksaimniecības un celtniecības tehnikas koncentrēšanu Rīgā. Tehniku novietoja tā, lai pēc mītiņa krastmalā īsā laikā varētu aizšķērsot iespējamo piekļūšanu Jēkaba ielai, valdības namam, Salu tiltam, telefona centrālei, Ulbrokas raidstacijai un citām stratēģiskajām vietām. Ar lauku celtnieku spēkiem izveidoja barikādes pie televīzijas torņa, studijas, Smilšu ielā un citur. Tehnikas izvietošanu komandēja Aivars Zosulis, celtniecības darbus vadīja Andris Pavītols un Ivars Prūsis. Ar zvejnieku kolhoza «Auda” bija vienošanās par zvejas kuģu izvietošanu pie Vanšu tilta…

Ja kādam joprojām nav neērti barikādes saukt par butaforisku teātri, tad nevajag viņu pārliecināt: jebkuram normāli domājošajam cilvēkam saprotams, ka savu atbildību un risku uzņēmās visi Barikāžu dalībnieki, arī tā laika kolektīvo saimniecību (kolhozu, sovhozu) vadītāji, kuru vairums bija no padomju sistēmas, laikmeta, kam ar Neatkarības deklarāciju 1990.gada 4.maijā bijām pauduši apņēmīgu – nē! Bet 1991.gada janvārī ar «visiem galiem» vēl bijām deklarācijas definētajā pārejas periodā, kad ekonomiku joprojām balstīja padomju laika uzņēmumi, kuru vadītājus daļai vienīgo, pareizo neatkarības cīnītāju vēlāk labpatiksies lamāt par sarkanajiem baroniem, bet pašiem, izmantojot neatkarības iespējas, ērti iekārtoties pie «prihvatizācijas» treknākā gala. Labi, netiesāsim, citādi laikmetu griežos veltais barikāžu akmens ar uzrakstu «kaulu suņiem!» sanāks pārmēru smags…

Bieži domāju, kādām jābūt Barikāžu mācībām, kas atvieglotu mūsu tālāko brīvības, neatkarības ceļu? Neko citu bez nepieciešamās sabiedrības (tajā skaitā varas) izlīguma nevaru izdomāt. Ir vajadzīgs izlīgums, jauna derība, kas cilvēkiem neatņem sapni savā valstī justies kā savējam, nedalīties pareizajos, nepareizajos un būt labās attiecībās, kuru veidošana un uzturēšana vienādi atbildīgi gulstas gan uz indivīda, gan valsts pleciem. Kur viena degsme vai pārākums ir arī cita gods, nevis muļķīgas skaudības raisīts pulgojums vai ienaids. Kur godīgums, nesavtīga palīdzība nav sasniegums, bet pašsaprotama vajadzība un derības līguma noteikums. Kur valstsvīrs nebaidās no vārdiem: «Es nespēju pildīt derību un manā vietā jānāk citam – labākam.» Un tikai tad mēs varēsim teikt, ka valsts esam mēs paši.

Kam gan nav, tā sakot, līdz ūkai piegriezies vārds «politika»? Kāds mans draugs nebeidz atkārtot, ka viņš savu galvu ar tādiem s..iem nepieslānot… Bet pats teju ik dienas, ejot veikalā, maksā PVN, darbā ienākuma, sociālo nodokli, ik gadu maksā nekustamā īpašuma nodokli, apdrošina automašīnu un spēj tik «šķīt kāpostu»… Bet tas «kāposts» ir tieši valsts politikas rezultāts, tāds pats rezultāts, kas tagad izšķir valsts spēju vai nespēju palīdzēt nedienu skartajiem, vakcinēšanas sekmīgu vai mazāk sekmīgu iznākumu, kas taču mūsu brīvība, veselība, dzīvība… Negrasos te aģitēt, bet atteikšanās, piemēram, no balsošanas vēlēšanās nozīmē tikai to, ka, nenodarbojoties ar politiku, politika nodarbosies ar mani un es valsts, pašvaldības kvalitātes veidošanu pašrocīgi uzticēšu citiem, iespējams, cilvēkiem ar man nepieņemamu domāšanu, lemšanu, atbildību.

Tāds laiks. Vakarā iededzu Barikāžu piemiņas ugunskuru vienatnē. Kāpēc? Lai Barikāžu 30 gadu atcere būtu īsta, nevis attālināta, digitāla. Liesmas sildīja griezīgi trauksmaino vēju. Dzirksteles gaisā virmoja, izkrāsoja Atmodas tēlus, arī manis iedomāto jauno derību, kas ik cilvēkbērnam ļaus reiz sajusties kā savējam savā valstī. Bet skarbā pagātne atgādinās, kā dēļ bijām gatavi mirt. Bet ne mazāk skarbā tagadne liks saprast, kā dēļ ir dzīvot vērts…

Savu atbildību un risku uzņēmās visi Barikāžu dalībnieki, arī tā laika kolektīvo saimniecību (kolhozu, sovhozu) vadītāji, kuru vairums bija no padomju sistēmas.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!