Kā dzīvot kopā un šķirti?

[ A+ ] /[ A- ]

Foto nopersoniskā arhīva Andris Upenieks.

Domāju tā

Kā dzīvot kopā un šķirti?

Andris Upenieks

Dienas iezīmējas pelēkas, bet asās sižetiskās līnijās ar pastāvīgi negaidīto, trauksmaino. Nesatricināms rādās vienīgi politiskās konjunktūras stils ar saviem saimniekiem, lobijiem, sponsoriem, kasieriem, ar rakstītiem, nerakstītiem likumiem un duncīšiem mugurās. Tas ir arī laiks ar piesardzīgiem darbiem, attālinātiem svētkiem un ļaužu pieslānītiem veikaliem, kur obligāto distanci noturēt vienādi grūti kā masku virs deguna.

Ne brīdi neiztiekam bez bažām par situācijām, kurās reizē ar sabiedrības uzvedību, eksistenciālo jēgu mainās arī varas principi. Jau pasen Jurģis Liepnieks ieņirdzis sociālajos tīklos: ja veiksmes stāsts, tad gudra valdība, ja sērga, tad stulba tauta.

(..)

Arī 17.novembrī Ministru kabineta ārkārtas un Krīzes vadības kopsēdē lēma ilgi, gari un šo to izlēma. No 19.novembra kategoriski(!) aizliegts telpās ielaist un apkalpot apmeklētājus bez maskām! Vai šāds loģisks uzstādījums nebija jāievieš uzreiz, kad noteica masku obligātu valkāšanu? Tikmēr pieradām maskas uz sejām pielāgot gan šā, gan tā un nekā… Jau krietni agrāk noteikts, ka ar 20.novembri pārkāpējus sagaida sodi, bet izlaisto džinu dabūt atpakaļ pudelē nebūs viegli.

(..)

Lai varas kungiem nebūtu ticis par daudz, tad kā ar mums pašiem? Ko totalitārismā iedzen ar disciplīnu, demokrātijā jāspēj ar pašdisciplīnu. Bet tā nedarbojas. Vajadzētu būt tā: ja reiz ir valsts noteikums (kā likums), tad tas ir pildāms, nevis pa savam tulkojams,  apspriežams, staipāms vai ignorējams. Un punkts!

Bet tā nav. No vienas puses veselības, dzīvības apdraudējumu laikos vēlamies stingru roku, striktu varu – mūsu pašu labā. No otras puses šo varu pārtaisām par lupatu ar pašu stulbiem paziņojumiem: «Covida nav, tas ir izdomājums, tā ir sazvērestība, afēra, nekādas maskas! Es ir cilvēks, es nav suns, kam uz purna uzpurnis.» Infektoloģe Ilze Bērziņa portālā «Delfi» ziņo, ka slimnīcās nonāk arī tādi, kam «covida nav»…

To suni gan nevajadzēja aiztikt, citādi neviļus uzpeld pašu ļautiņu lolotā ironija: «Jo es vairāk iepazīstu cilvēkus, jo man mīļāki suņi…» Kāds zobgalis vienā no sociālajiem tīkliem iešņāpis pagalam dzēlīgi: «Ja arī mēs reiz apmirsim kā mušas, tad ne no vīrusa, bet no sava stulbuma…»

Visu rakstu lasiet 20.novembra „OVV”.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!