Kā klājas pie mums mītošajiem ukraiņu bēgļiem

[ A+ ] /[ A- ]

Necilvēcīgais karš Ukrainā ilgst jau gandrīz gadu. Vairāki miljoni ukraiņu, glābjoties no agresora un iznīcības, bija spiesti pamest savas mājas, savu dzimteni, meklējot patvērumu citviet. Daudzi to raduši arī Ogres novadā, reizēm ierodoties šeit tikai ar to, kas mugurā. Kā ukraiņiem tagad šeit klājas – OVV saruna gan ar pašiem bēgļiem, gan tiem, kas snieguši un turpina sniegt viņiem atbalstu.

Ogres novadā palīdzības sniegšanu Ukrainai, tajā skaitā jautājumus saistībā ar Ukrainas bēgļiem, koordinē pašvaldības domes priekšsēdētāja asistente Dace Līva. Novadā pašlaik dzīvo 376 Ukrainas civiliedzīvotāji jeb 178 ģimenes. Kopš kara sākuma pašvaldībā kopumā vērsušies 800 Ukrainas civiliedzīvotāju, no kuriem 424 cilvēki jeb 190 ģimeņu, kas sākotnēji bija apmetušies Ogres novadā, ir pārcēlušies citviet vai atgriezušies Ukrainā.

Pērn novadā bija trīs pamata vietas, kur apmetās bēgļi no Ukrainas, – Madlienā, Suntažu internātskolas telpās un Rembatē, bijušā pansionāta ēkā. Madlienā dzīvoja jauno basketbolistu grupa ar vecākiem un aizbildņiem, kuri šobrīd jau ir projām – vieni atgriezušies Ukrainā, otri pārcēlušies uz citām Latvijas vietām vai devušies uz ārzemēm.

Jāpalīdz atgūties

Ja vien ir iespēja atgriezties, ukraiņi izvēlas atgriezties mājās. Pavasarī bēgļi ieradās veseliem autobusiem, tagad jaunpienācēju ir ļoti maz. Iespējams, viņi ir pielāgojušies un pārvietojas Ukrainas teritorijā uz tām vietām, kas ir atbrīvotas. Tagad atbrauc tikai pa kādai ģimenei, jau iepriekš zinot, kur apmetīsies, vai arī jau ir sarunāts darbs. Tie, kuri ieradušies pārlaist šeit ziemu un vēlas pēc iespējas ātrāk atgriezties Ukrainā, darbu visbiežāk nemeklē, taču, ja nepieciešams, viņiem ir iespēja vērsties Nodarbinātības valsts aģentūrā. «Arī pašvaldībā ir izveidota sava datubāze ar pieejamajām vakancēm. Mums ir jāpalīdz ukraiņiem iedzīvoties, nostāties uz kājām un atgūties,» saka D. Līva.

Ierodoties Latvijā, bēgļi vēršas konkrētajā pašvaldībā, kur sadarbībā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi viņiem piešķir personas kodu. Turpmāko valstī noteikto palīdzību un atbalstu ukraiņi var saņemt, vēršoties Sociālajā dienestā. D. Līva saka lielu paldies Sociālā dienesta darbiniekiem, uz kuru pleciem gulst lielākais darba smagums. Paldies arī Suntažu pagasta pārvaldes vadītājam Valdim Ancānam, Suntažu vidusskolas saimniekam Armandam Andževam un Suntažu Kultūras nama mākslinieciskajai vadītājai Kristīnei Norkusai, kuri palīdz organizēt Suntažos dzīvojošo ukraiņu sadzīvi, bet Rembatē – Rembates pagasta pārvaldes vadītājai Lienei Lazdiņai.

Saņem dažādu veidu atbalstu

Sociālā dienesta darbinieki Ukrainas civiliedzīvotājiem nodrošina konsultācijas dažādos jautājumos un sniedz sociālo palīdzību. Dienesta vadītāja vietniece Lana Feigina stāsta, ka visa palīdzība, ko Latvijā saņem Ukrainas civiliedzīvotāji, tiek sniegta atbilstoši Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumam. Tiem, kuri atbrauc, pirmos trīs mēnešus finansiālu palīdzību sniedz bez materiālā stāvokļa izvērtējuma. Vēlāk, lai piešķirtu pabalstu, līdzīgi kā Latvijas iedzīvotājiem, izvērtē ģimenes finansiālo stāvokli. Ja piešķirts trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss, ir tiesības saņemt pārtikas pakas «Latvijas Sarkanajā Krustā», darbinieki izvērtē arī gadījumus, kad persona var saņemt Garantēto iztikas minimumu un citus pabalstus, piemēram, veselības vai mājokļa. Var saņemt arī pakalpojumus, un šobrīd faktiski vienīgais un vispopulārākais pakalpojums ir psihologa apmeklējums. Sākotnēji to pieprasīja biežāk un psihologi brauca strādāt uz vietas centros, kur apmetušies ukraiņi.

Ar interesi par latviešu valodu

Jautāta, cik bieži ukraiņi vēršas pēc palīdzības Sociālajā dienestā, L. Feigina stāsta, ka tā ir aptuveni puse no šobrīd Ogres novadā dzīvojošajiem ukraiņiem un šim skaitam ir tendence mazināties. Visbiežāk pēc palīdzības vērsās māmiņas ar maziem bērniem. «Ļoti daudzi ukraiņi samērā ātri atrod darbu, kas mani izbrīna, jo daži labi mūsu cilvēki to nevar atrast gadiem. Lielākā daļa ukraiņu ir ļoti motivēti strādāt. Mums ir prakse, ka Ogres novadā dzīvojošie ukraiņi katru mēnesi atzīmējas un paziņo, ja dodas projām. Arī pati zvanu un interesējos, kurp viņi devušies. Sociālajā dienestā ir darbiniece, kura strādā ar ukraiņu bēgļiem, soli pa solim izskaidrojot viņu iespējas. Prieks, ka ukraiņi jau tūdaļ pēc ierašanās ļoti aktīvi izrāda interesi par latviešu valodas mācīšanos. Ir ukraiņi, kuri jau ļoti labi runā latviski, viņu bērni mācās latviešu skolās. Protams, lielākā daļa tomēr vēlas atgriezties dzimtenē, bet nogaida līdz vasarai, lai bērni pabeigtu skolas gadu. Diemžēl daļai vairs nav, kur atgriezties – viņu mājokļi ir nopostīti un nav arī vairs darbavietu, piemēram, rūpnīcas, kur cilvēks strādājis,» stāsta L. Feigina. Sākotnēji lielākoties ieradās mammas ar maziem bērniem, bet tagad tie ir cilvēki gados, pārsvarā sievietes, vīrieši retāk. Visaktuālākā problēma ir dzīvesvieta, bet darbu, kā jau iepriekš minēts, viņi atrod ļoti ātri – strādā viesnīcās, veikalos, šūšanas uzņēmumā, ēdināšanas jomā, vīrieši gaterī, celtniecībā, Ogres pansionātā un slimnīcā.

Bēgļi Suntažos gaida, kad varēs atgriezties

«Mēs šeit, Suntažos, ja tā var teikt, dzīvojam ar vienu kāju Ukrainā, jūtot līdzi un atbalstot 42 ukraiņus, kuri pajumti raduši Suntažu internātskolas telpās,» stāsta Kultūras nama vadītāja Kristīne Norkusa. 90 procentu ukraiņu, kuri šeit dzīvo, strādā dažādos darbos, ir iedzīvojušies, apmeklē kultūras pasākumus. Liela daļa strādā Mālpilī, uzņēmumā «Kvist», kur ražo detaļas mēbelēm. Viena sieviete strādā «Fazer» maizes ceptuvē, vēl viena par dakteri Ogres pansionātā un medicīnas māsu slimnīcā, vēl par pavāra palīgu skolas virtuvē, pirmsskolas izglītības iestādē par sētnieku, divi vīrieši Suntažos gaterī un viens vīrietis celtniecībā. Ir tikai trīs cilvēki, kuri nestrādā, – vienai sievietei ir veselības problēmas un divas ir mammas ar bērniem. Pieci bērni apmeklē bērnudārzu un četri iet skolā – 1., 3., 4. un 8. klasē. Skolā ir skolotāja, kura ukraiņu bērniem māca latviešu valodu un palīdz saprast mācību vielu. Pieaugušie sadzīviskus teikumus saprot un runā, bet šobrīd papildus latviešu valodu neapgūst, jo faktiski visi gaida to brīdi, kad varēs atgriezties Ukrainā. Pagājušajā nedēļā viena ģimene atgriezās Harkivā. Tur bija palikuši viņu vecāki, arī īpašumi. Šobrīd visi cer, ka vasarā varēs atgriezties mājās. Tie, kuri strādā, krāj naudu, lai, kad atgriezīsies mājās, būtu līdzekļi savu mitekļu atjaunošanai. Suntažos liktenis savedis kopā cilvēkus no dažādām Ukrainas vietām. Gadoties arī kuriozi. «Šeit pie mums satikās cilvēki no Harkivas, no vienas ielas, kuri iepriekš nezināja, ka Ukrainā bijuši kaimiņi… Šeit viņi visi dzīvo ar ziņām no Ukrainas,» stāsta K. Norkusa.

Dzīvojot Latvijā, izaug bērni…

Bijušā pansionāta telpās Rembatē šobrīd dzīvo 21 ukrainis. Strādā tikai daži, jo lielākoties šeit pajumti raduši seniori un māmiņas ar maziem bērniem, ir arī 20 gadu vecas meitenes, kuras studē. Dzīvojot Rembatē, problēma ir tā, ka sabiedriskais transports kursē tikai reizi dienā. Ukraiņu rīcībā ir viena automašīna, bet tikai dažām sievietēm ir autovadītājas tiesības. Visi cītīgi mācās latviešu valodu, un ir tādi, kuri nolikuši latviešu valodas eksāmenu pamata, A2, līmenī. Tas nozīmē, ka persona spēj brīvi sazināties par sadzīviskām tēmām.

Šeit dzīvojošie ukraiņi labprāt piedalās dažādās aktivitātēs un projektos. Ukraiņu sievietes Rembatē savu iespēju robežās palīdz Ukrainas aizstāvjiem. Par pērnvasar Kafejnīcu dienās, kā arī citos pasākumos iegūtajiem līdzekļiem viņas ir iegādājušās un nosūtījušas tiem, kuri cīnās frontē, gan mitrumnecaurlaidīgās zeķes, gan apavus. Sieviešu mērķis ir iegādāties arī dronu DJI Mavic3, jo karavīri ziņojuši, ka ir notriekti vairāki droni, kas veikuši artilērijas izlūkošanu. «Pērn bija vairākas «Latvijas Sarkanā Krusta» pārstāvju organizētās meistarklases, un arī šogad plānots, ka būs apmācības, kā pareizi vīt maskēšanās tīklus un izgatavot ierakumu sveces. Lielākā daļa vēlas atgriezties, ja vien būs, kur. Emocionālas ir traki. Sieviete atbrauca ar meitenīti, kura bija uz rokām, tagad jau skrien kājiņām. Iedomājoties sevi viņu vietā, tas ir neapskaužami. Kādam Ukrainā palikuši vecāki, citām vīri, draugi,» stāsta Rembates pārvaldniece Liene Lazdiņa.

Mācās latviešu valodu

Rembatē šobrīd dzīvo arī Olga Kozakova, kura Latvijā ieradās pagājušā gada augustā no Doneckas, kas okupēta ir jau deviņus gadus. Olgas meita Alise, kura Rembatē ieradās jau aprīlī, dzīvoja Harkivā, kur beigusi Medicīnas institūtu, un, jau būdama Latvijā, Harkivā pabeidza internatūru, iegūstot laboratorijas ārsta profesiju. Viņas diploms tagad apstiprināts arī Latvijā, un Alise ir darba meklējumos. Viņa ir nokārtojusi arī latviešu valodas eksāmenu pamata, A2, līmenī. «Nolēmu, kamēr vēl varu, braukt uz Rembati pie meitas. Es arī esmu laborante, pabeigusi Medicīnas skolu, arī mācos latviešu valodu. Man ir 48 gadi un iemācīties ir nedaudz grūtāk, jo mēs savā vidē sarunājamies krieviski. Ja man būtu darbs, protams, apgūt valodu būtu daudz vieglāk. Esmu pārsteigta, ka Latvijā dzīvo tik daudz cilvēku, kuri šeit nodzīvojuši visu dzīvi un latviešu valodu tā arī nav apguvuši. Nesaprotu, kā var piedzimt valstī, pabeigt skolu un nezināt savas valsts valodu. Tas ir absurds. Uzskatu, ja tu šeit dzīvo, ir jāzina valoda, tā ir cieņa pret valsti, kas tevi aizsargājusi, devusi pajumti,» saka Olga, atzīstot, ka šobrīd aizliedz sev domāt par to, kad varētu atgriezties Ukrainā, jo, kaut ko plānojot un gaidot, var vienkārši sajukt prātā. «Ja tas notiks pēc mēneša, būšu bezgala laimīga. Es ticu Ukrainas uzvarai. Rembatē ir ļoti labi apstākļi, bet Ukrainā palikuši radi, draugi. Kara uzsācēji degs ellē, taču, cik vēl cilvēku, bērnu līdz tam var aiziet bojā, aizstāvot savu dzimteni. Ir sāpīgi par to pat domāt. Tas ir nežēlīgs karš. Apskaužu Latviju, kura ir NATO. Jums ir ļoti paveicies, tā ir laime. Izskatu visus variantus un pieļauju, ka varētu Latvijā palikt pavisam. Laiks rādīs, kā būs tālāk. Mans lielākais sapnis ir miers un lai mūsu tuvinieki šo karu pārciestu gan fiziski, gan psihiski. Mājas, tas ir svarīgi, bet pats vērtīgākais ir cilvēka dzīvība,» saka Olga.

Galvenais, lai visi ir dzīvi

Anna Kondratjova kopš 22. marta dzīvo Suntažos kopā ar piecus gadus veco dēliņu Maksimu. Viņa atbraukusi no Severodoneckas Luhanskas apgabalā, kas šobrīd ir okupēta. Kad Anna devās projām, pilsētu apšaudīja. Nesen pie viņiem atbraukusi arī Annas mamma, bet vīrs Dmitrijs, kurš ir militārpersona, šobrīd karo Ukrainas armijas frontes līnijā. «Suntažos jau jūtamies kā mājās. Dēls apmeklē bērnudārzu, es strādāju mēbeļu rūpnīcā. Severodoneckā tik tikko biju beigusi augstskolu, iegūstot psihologa specialitāti. Diemžēl par psihologu strādāt nesanāca, tagad jācenšas psiholoģiski palīdzēt sev pašai, jo vīrs ir karstajos punktos. Katru dienu cenšamies sazvanīties. Ir ļoti grūti. Agrāk vienmēr bijām kopā, vien šķīrāmies uz pāris nedēļām, ja vīrs devās komandējumā. Tagad gada laikā esam tikušies tikai divas reizes, kad bijām aizbraukuši uz Ukrainu un kad vīrs bija atbraucis uz Latviju. Ukrainā tikāmies apgabalā, kur tobrīd bija mierīgi, bet vienalga, kad ieslēdzās sirēnas, radās tāda kā panikas sajūta. Šķita, ka tūlīt atlidos bumbvedējs un sabombardēs. Kad karš sākās, pārbraucām uz citu pilsētu, kur bija mierīgāk, bet pēc divām nedēļām arī tur sākās bombardēšana. To visu redzējām, gan pagrabā slēpāmies, gan tualetē gulējām. Tas ir baisi, atceroties, kā tas bija,» stāsta Anna. Viņa tomēr cer reiz atgriezties Ukrainā un cer, ka dēls skolas gaitas varēs uzsākt dzimtenē: «Vēlu mums visiem gara spēku to izturēt, cerēt, ka tas viss reiz beigsies un mēs atgriezīsimies mājās, pat ja māju vairs nav, kā tas tagad ir lielākajai daļai ukraiņu, jo viss ir sabombardēts. Mēs to visu atkal atjaunosim, galvenais, lai visi ir dzīvi un veseli!».