Kad dzīve jāsāk no nulles

[ A+ ] /[ A- ]

Kad dzīve jāsāk no nulles

Dzintra Dzene

Viņiem bija viss – iemīļots darbs, tuvinieki, draugi, skaisti iekopta māja ar nule kā izbūvētu āra baseinu, bet to visu sagrāva karš. Ukraiņi Tatjana un Vladimirs Ļahovoji vienā brīdī palika faktiski ar to, kas mugurā, un bija spiesti doties bēgļu gaitās. Šobrīd abi pieredzējušie mediķi darbu raduši SIA «Ogres rajona slimnīca» un ir pateicīgi gan slimnīcas vadībai, gan kolektīvam, jo Ogre tagad kļuvusi arī par viņu mājām.

Par Ukrainā šobrīd notiekošo un pašu pieredzēto Ļahovoji runā nelabprāt. Tās ir rētas, kas vēl svaigas un ko gribas aizmirst, bet nav iespējams. Tatjanas vecāki – inženieri ķīmiķi – joprojām atrodas praktiski sagrautajā un Krievijas armijas ieņemtajā Severodoneckā, bet Vladimira mamma, ārste – infektoloģe, medicīnas zinātņu doktora kandidāte, un 94 gadus vecā vecmamma, kuru nebija iespējams pārvietot, ir palikušas netālu esošajā Kremenskā. Kopš 3.maija ar viņiem sazināties praktiski nav iespējams, jo mobilie sakari nedarbojas, nav elektrības, nav gāzes un ūdens. Saņemt skopas ziņas iespējams vien tad, ja kādam izdevies no šī apgabala izbraukt un nodot kādu zīmīti. Tieši tā Tatjana saņēma ziņu, ka gājis bojā viņas brālis, kuru tuvinieki apglabāja 29.jūnijā. Viņš bija devies nogādāt pārtiku kādai uz gultas gulošai sievietei un neatgriezās. Ģimene brāļa mirstīgās atliekas atrada tikai pēc nedēļas…

 

Visu var zaudēt vienā mirklī

«Kad 2014.gadā apgabalu sadalīja divās daļās, par Luhanskas apgabala pilsētu kļuva Severodonecka. Tā nebija liela – no viena gala līdz otram ir aptuveni četri kilometri, bet pilsēta bija blīvi apdzīvota un apbūvēta ar septiņu – deviņu stāvu mājām. Kopumā šeit dzīvoja ap 150 tūkstošiem cilvēku. Severodoneckā bija gan pilsētas slimnīca, gan Luhanskas apgabala reģionālā slimnīca, kur strādāju par Ķirurģijas nodaļas vadītāju. Slimnīca nebija liela, bet apkalpoja aptuveni 700 tūkstošus apgabala iedzīvotāju. Tā pārstāja darboties jau pirmajās kara dienās – vadība pieņēma lēmumu slimnīcu evakuēt. Cilvēki steidza pamest Severodonecku, kamēr tas bija iespējams. Man ir bijusi trauma, neesmu pakļauts kara klausībai, tāpēc varēju izbraukt. Arī mēs kāpām mašīnā un steigšus devāmies projām. Diemžēl mums vairs nav kur atgriezties – pilsēta ir praktiski nopostīta, nav vairs slimnīcas, nav arī Tatjanas izveidotās privātprakses – estētiskās medicīnas centra, nav arī mūsu privātmājas, kas atradās nelielā ciematā, aptuveni sešus kilometrus no Severodoneckas un bija mūsu miera oāze. Nav vairs mūsu uzticamā ģimenes locekļa – vācu aitu sugas suņa, kuram bija tikai gads. Viņš gāja bojā bombardēšanā. Ir ļoti smagi to visu stāstīt, atcerēties un par to runāt. Visu, kas mums bija, ko bijām sasnieguši saviem spēkiem, zināšanām un darbu, vienā mirklī sagrāva karš. Tu vienā brīdī esi bijis lielas struktūras vadītājs, kāpis pa karjeras kāpnēm un pēc mirkļa paliec bez darba, bez sirdslietas. Ir sajūta, it kā grāmatai būtu pāršķirsta lapa un tālāk lasāms pavisam cits stāsts, it kā iepriekšējā nemaz nebūtu bijis. Palicis tikai tas, kas atmiņās. Viss pārējais zudis – fotogrāfijas, video ieraksti ar bērna pirmajiem solīšiem, viss. Mēs nekad nevienam neko nebijām lūguši, bet tagad mūsu stāsts atkal no nulles ir sācies Ogrē. Vissirsnīgākais paldies Ogres slimnīcas vadībai un kolektīvam, kuri mūs uzņēma, palīdzēja. No sirds centīsimies attaisnot mums dāvāto uzticību,» saka Vladimirs un Tatjana, piebilstot, ka dodoties projām no Severodoneckas nedomājuši, ka tas būs uz tik ilgu laiku.

 

Kara ainas dzimtajā pilsētā izraisa fiziskas sāpes

«Domājām – tās būs divas – trīs nedēļas, un viss. Mums jau bija pieredze dzīvot līdzās kara darbības zonai – okupētā teritorija no mums atradās kādu 30 kilometru attālumā. 2014. – 2015.gadā ik pa laikam skanēja šāviņi, bet pēdējos gados arī to vairs nebija. Tika izbūvēti caurlaižu punkti, cilvēki varēja brīvi pārvietoties uz un no okupētās teritorijas. Tagad mērķtiecīgi iznīcina miermīlīgos iedzīvotājus, iepriekš nekā tāda nebija. Es kā apgabala ķirurgs braucu pāris reizes uz Luhanskas pilsētu, kas bija uz robežas un nekāda kara darbība tur nenotika, karu nejuta. Pilsētā izveidoja kara hospitāli, un pat ievainotos mēs neredzējām. Ir smagi  runāt, kad tas notiek pilsētā, kurā esi dzimis, nodzīvojis visu dzīvi. Raugoties fotoattēlos, vairs nevaru atpazīt ceļu, pa kuru diendienā braucu uz darbu… Tas ir baisi. Šobrīd aktīvā kara darbība Severodoneckā norimusi. Paziņas mēģinās aizbraukt, paskatīties, varbūt kas palicis neskarts. Sākumā internetā skaties visas šīs fotogrāfijas ar sagrautajām mājām, bet pēc tam pārstāj skatīties, jo tas vienkārši izraisa fiziskas sāpes,» saka Vladimirs.

 

Ogre ir brīnišķīga vieta, kur dzīvot

Bēgot no Severodoneckas, Ļahovoji vispirms devās uz Franciju pie dēla Daņila, kurš, vecāku atbalstīts, tur studē bioinženieriju, virusoloģiju un ģenētiku. Palikt dzīvot un strādāt Francijā būtu sarežģīti galvenokārt valodas barjeras dēļ, un abi nolēma doties uz Latviju, kas saistās ar jaunības atmiņām. Vladimirs un Tatjana iepazinās, uzsākot studijas Luhanskas medicīnas universitātes 1.kursā, un joprojām atceras romantisko ekskursiju uz Rīgu pirms 30.gadiem – 1992.gada vasarā. Pēc pusgada abi apprecējās. Vladimirs teic, ka, atzīmējot gaidāmo kāzu jubileju, šovasar bija plānots apciemot Latviju, bet šis brauciens sanāca pavisam citāds – liktenis izspēlēja negaidītu joku. «Latvijā vispirms nonācām Lapmežciemā un noīrējām mitekli. Sākām sūtīt CV dažādām medicīnas iestādēm. Viena no pirmajām atsaucās Ogres slimnīca. Atbraucām uz pārrunām un jutāmies apburti – mums ļoti patika gan slimnīca, gan skaistā Ogre. Patīk saliedētais kolektīvs, attieksme pret pacietiem. Var just, ka gan Ogrei, gan Ogres slimnīcai ir saimnieki. Sapratām, ka mūsu meklējumi ir beigušies un šī ir vieta, kur vēlamies palikt. Paldies Ogres slimnīcas vadībai, kuri rada iespēju mums piešķirt dzīvokli Ārstu mājā līdzās slimnīcai. Severodonecka bija industriāla pilsēta ar rūpnīcām un pie dabas bija jādodas kur tālāk, te daba ir visapkārt un to izdevies organiski savienot ar infrastruktūru. Var jau būt, jūs pie tā esat pieraduši, bet mēs, lai arī daudz ceļojam, neko līdzīgu neesam redzējuši un esam sajūsmā. No pirmdienas sākām mācīties latviešu valodu intensīvajos kursos – pa trim stundām katru dienu. Esam apņēmušies apgūt latviešu valodu, jo pirmām kārtām tā nepieciešama darbam. Vēlamies justies arī piederīgi šai valstij. Centīsimies nepievilt, attaisnot mums dāvāto uzticību, ka neesam speciālisti tikai vārdos. Medicīna – tā ir visa mūsu dzīve,» saka dakteri Ļahovoji.

 

Ārsti ar pieredzi

Vladimirs medicīnā ir kopš 1988.gadā, kad kā palīgs strādājis «Sarkanajā krustā». 1997.gadā pabeidza Luhanskas Medicīnas universitāti, tad pusotru gadu mācījies internatūrā un strādājis ķirurģijā. Pēc specialitātes ir vispārējais ķirurgs, kurš veic laparoskopiskās operācijas un ir pievērsies proktoloģjai. Proktologs jeb kolorektālais ķirurgs ir speciālists, kurš diagnosticē un ārstē resnās zarnas, taisnās zarnas un starpenes slimības. Pirms darba Luhanskas apgabala slimnīcā strādājis Severodoņeckas pilsētas slimnīcā, kur bijis galvenais ķirurgs, vadījis vispārējās, kā arī strutojošās ķirurģijas un proktoloģijas nodaļu. Savukārt Tatjana, pabeidzot universitāti, ieguva kardiologa diplomu. Trīs gadus nostrādāja intensīvajā kardioloģijā un tad, nejauši saskaroties ar estētisko medicīnu, saprata, ka tā ir joma, kam vēlas veltīt savu turpmāko darba dzīvi. Šobrīd abi ukraiņu mediķi ir saņēmuši atļaujas, lai varētu Latvijā strādāt savās specialitātēs, un Vladimirs Ogres slimnīcā jau veicis vairākas operācijas. Viņš uzteic gan profesionālo ķirurģijas nodaļas kolektīvu, gan medicīnas aparatūru, kas ir ievērojami modernāka, nekā Luhanskas apgabala slimnīcā. Piemēram ar skalpeli «Harmonija» proktoloģiskajās operācijās iespējams veikt griezumus, kam pēc tam nav nepieciešamas šuves un rehabilitācijas periods, kas proktoloģijā ir gana sarežģīts.

 

Ogres slimnīcā būs estētiskās medicīnas kabinets

Tatjana ar estētisko kosmetoloģiju nodarbojas jau 22 gadus. Severodonecka bija nodibinājusi un izveidojusi savu estētiskās medicīnas centru, kur strādāja kā ārste un estēte. Tatjana nemitīgi papildinājusi zināšanas dažādos kursos, sekojot šīs nozares aktualitātēm.

«Es praktiski, tāpat kā vīrs, dzīvoju darbā. Šos mēnešus psiholoģiski bija ļoti grūti nestrādāt. Neesmu ķirurgs, tas ir terapeitiskais virziens – tā ir kontūrplastika, ko veic bez ķirurģiskas iejaukšanās, piemēram, sejas ādas savilkšanu vai pacelšanu ar botulīna toksīna un filieru injekcijām. Estētika ir nozare, kas medicīnā ļoti strauji attīstās. Injekcijas mēdz būt arī hipoalerģiskas, mazāk traumatisks ir diegu liftings, ādas kvalitātes korekcija. Tā visa ir injekciju kosmetoloģija. Esmu apguvusi arī dermatoloģiju, bet saistībā ar estētisko medicīnu. Jā, āda nav vesela, tā jāsaārstē, lai tālāk varētu veikt ekstētiskās medicīnas procedūras. Tam visam jābūt sertificētam. Ja pacients saņēmis injekcijas, ko veikuši nesertificēti speciālisti ar nezināmas izcelsmes preparātiem, mediķiem pēc tam nākas novērst sekas, dažreiz pat ķirurģiski. Jo tālāks no medicīnas ir cilvēks, kas piedāvā šādus pakalpojumus, jo lielāks risks ir pacientiem. Visu var izdarīt ideāli ar naturāliem preparātiem un pēc iespējas mazāku rehabilitācijas periodu. Ādas slānis ir ļoti plāns, jāpārzina anatomija, jābūt ļoti plašām zināšanām, to nevar iemācīties, vienkārši noskatoties video filmiņu. Visi sarežģījumi rodas nezināšanas dēļ un nepareizi pielietojot preparātu,» ar aizrautību stāta Tatjana, kura, sākot no 15.jūlija, estētiskās medicīnas pakalpojumus piedāvās Ogres slimnīcā, kur pieņems pacientus Rehabilitācijas nodaļā šim mērķim speciāli iekārtotā kabinetā. Ārste estēte pamatā pieņems pieaugušos, taču konsultēs arī pusaudžus, kuriem, piemēram, ir traucējumi sejas proporcijās – neattīstīts zods utt.

Arī Vladimirs uzsāks pacientu pieņemšanu Ogres slimnīcas Ambulatorajā nodaļā kā ārsts proktologs, tāpat veiks plānveida laparoskopiskās operācijas, piemēram, likvidējot trūci vai žultsakmeņus.

 

Jācenšas dzīvot ar to, kas šobrīd ir

Jautāti, ko sagaida no nākotnes, Vladimirs un Tatjana teic, ka  šis karš iemācījis nebūvēt gaisa pilis. «Galvenais, ka varēsim strādāt, pamazām atgriezties pie ikdienišķas, cilvēcīgas dzīves. Ir smagi, ja esi pieradis dzīvot pēc noteikta ritma, līdzās ir tuvinieki, draugi un tu pēkšņi paliec bez tā visa. Pamazām emocionāli jāatgūstas. Sākumā šķita, ka tūdaļ, tūdaļ brauksim mājās, bet nu esam pārdeguši, saprotam, ka neko nevar plānot uz priekšu, ka viss var notikt pavisam savādāk. Neviens nezina, kad un kā šis karš varētu beigties. Jācenšas dzīvot ar to, kas ir šobrīd, nevajag kaldināt plānus. Ja tie nepiepildās, cilvēks vēl vairāk krīt depresijā. Ogrē cilvēki nav vienaldzīgi, un tas ir svarīgi. Gan sev, gan citiem vēlamies novēlēt, lai ātrāk beigtos karš, lai tas nepārvērstos par kaut ko vēl globālāku un ilglaicīgāku, lai eiropieši nesaskartos ne ar ko līdzīgu, lai iestātos miers. Tālāk jau viss ir mūsu spēkos, visu atjaunosim,» saka ārsti Ļahovoji.

SIA «Ogres rajona slimnīca» valdes priekšsēdētājs Dainis Širovs ir pārliecināts, ka par spīti traģiskajiem dzīves līkločiem, kas Vladimiru un Tatjanu atveduši Ogrē, ieguvēji būs visi – gan Ļahovoju pāris, kuri var darīt iemīļoto darbu, kas ir neatņemama viņu dzīves sastāvdaļa, gan arī ogrēnieši, kuri ieguvuši divus augstākās klases speciālistus.

Pierakstīties uz pieņemšanu pie estētiskās medicīnas ārstes Tatjanas Ļahovojas vai proktolologa – ķirurga Vladimira Ļanovoja, var, zvanot Ogres slimnīcas Ambulatorās nodaļas reģistratūrai uz tālruni: 20390088.

Laikrakstu “Ogres Vēstis Visiem” pērciet preses tirdzniecības vietās vai abonējiet! Pasūtot “OVV” kopā ar “Laimīgo Programmu” – izdevīgāk!