Kailais karalis, kažoka mainītāji un jauna vēlēšanu sistēma

[ A+ ] /[ A- ]

Pēdējā laikā par izšķiršanos pamest LPP/LC ir paziņojuši vairāku reģionu pārstāvji. «Šlesera» partiju jau pametusi Liepājas, Jelgavas un Daugavpils nodaļa. No partijas aizgājis arī Smiltenes un Salacgrīvas mērs, un par iespēju mainīt savu politisko piederību domā vēl daudzi līdzšinējie partijas biedri.

Tomēr partijas līderis Ainars Šlesers izliekas, ka daudzskaitlīgā biedru aiziešana neapdraud LPP/LC partijas nākotni. Tā vietā, lai atzītu sakāvi, Šlesers izliekas, ka šī aiziešana notiek ar viņa paša svētību un ir stratēģisks solis, gatavojoties nākamajām pašvaldību vēlēšanām.

Kailais karalis un viņa sekotāji

Taču, no malas raugoties uz LPP/LC sairšanu, rodas iespaids, ka karalis jau labu laiku ir kails, tikai turpina dzīvot ilūzijā, ka nekas jau nav mainījies. Arī partijas pametušie biedri, iespējams, baidoties, ka nākotnē tomēr vajadzēs ar Šleseru sadarboties, par savu iepriekšējo līderi nesaka neviena slikta vārda. Vairāk tiek kritizēta partija kā tāda un tās neskaidrā ideoloģija.

Līdzīgs liktenis kā LPP/LC varētu drīzumā piemeklēt arī Tautas partiju, kuras rindas, kaut arī ne tik strauji, tomēr kļūst aizvien šķidrākas un šķidrākas. Nevēlēšanās biedru aiziešanā saskatīt partijas norietu raksturīga arī Tautas partijai. Tās līderi Edgars Zalāns un Māris Kučinskis uzskata, ka partijas tradīcijas un spēcīgā reģionālā struktūra neļaus partijai tik viegli izšķīst. Pats Andris Šķēle, apzinoties, ka var kļūt par otru kailo karali, izvairās no partijas nākotnes prognozēšanas, un tā vietā, lai kritiski paskatītos uz sevi, pievēršas politisko pretinieku kritikai.

Kad vecais kažoks vairs neder

Diemžēl politiskās piederības maiņa brīžos, kad partijai klājas grūti, ir sena un ierasta parādība. Cik gan daudz nav šādu staigātāju, kas pieslienas tam politiskajam spēkam, kas attiecīgajā brīdī ir valdošais! Tas tikai apliecina, cik maza nozīme ir politiskajai ideoloģijai un cik liela nozīme ir varai. Jo īpaši spēcīgi savu piederēšanu vai nepiederēšanu valdošajiem spēkiem izjūt reģionu līderi. Ja partija, ko pārstāvi, ir pie varas valstī, tavai pilsētai ir cerības tikt pie papildu līdzekļiem skolas renovācijai, turpretim, ja tu – pilsētas mērs – pārstāvi valdošai partijai opozicionāru spēku, visticamāk, tava pašvaldība paliks bešā.

Līdz ar to mainīt vai nemainīt kažoku nav tikai principiāls jautājums, bet atbildība par sava reģiona attīstību. Kamēr LPP/LC un Tautas partija bija biezā naudas maka turētājas, būt vienam no viņiem bija izdevīgi, taču šobrīd, kad bijušās varas partijas cīnās par izdzīvošanu un par reģioniem ir pavisam aizmirsušas, jebkāds izdevīgums no šīs piederības ir zudis.

Ieguvumi no vēlēšanu sistēmas maiņas

Daudzi reģionālie līderi apsver domu nākotnē pieslieties nevis kādam no valdošajiem politiskajiem spēkiem, bet veidot jaunas reģionālās partijas.

Arvien biežāk izskan priekšlikumi veikt pašreizējās vēlēšanu sistēmas reformu un ieviest mažoritāro sistēmu, kurā vēlētājiem būtu iespēja balsot par konkrētu kandidātu, nevis sarakstu. Kā viens no argumentiem tiek minēts fakts, ka ievēlētajiem deputātiem būtu lielāka atbildība, jo viņus būtu ievēlējusi nevis sabiedrība kopumā, bet konkrēta reģiona iedzīvotāji, kuru priekšā deputāts būtu spiests atskaitīties.

Kaut arī joprojām ekspertu domas dalās par to, kāds vēlēšanu modelis Latvijai būtu vispiemērotākais, ir skaidrs, ka šobrīd lauku reģionu intereses valstiski tiek pārāk maz pārstāvētas. Latvijai nepietiek ar vienu buldozeru – visurgājēju, kas domā tikai par grandioziem projektiem, bet ir nepieciešami līderi, kas būtu spējīgi domāt par valsti kopumā, neaizmirstot arī par mazāk nozīmīgiem projektiem.